Latvijas sabiedrisko mediju politekonomisko aktualitāšu raidījumos izpaužas viss lepnuma un aizspriedumu spektrs, atražojot vienu kaut kur dzirdētu baumu un pat nevēloties noskaidrot reālos faktus.
Konkrētiem žurnālistiem netīkami politiķi tiek vienkārši zākāti, brīžiem pat lamāti visžultainākajiem epitetiem, klausītājiem/skatītājiem šie, par nodokļu maksātāju naudu uzturēto mediju pārstāvji, nekautrējoties sniedz padomus, par kurām partijām balsot, bet par kurām nē. Savukārt atsevišķi pirmsvēlēšanu t.s. debašu raidījumi sabiedriskajā TV ne tikai pārsniedz elementāras pieklājības, saprāta un loģikas robežas, – tie izskatās kā radīti, lai beigu beigās iedzītu riebumu pret politiķiem pat tajā tautas daļā, kurai šāds riebums vēl nav parādījies.
Gods kam gods, politisko angažētību un izteiktas simpātijas/antipātijas te nemana, jo apgānīti un pazemoti tiek pilnīgi visa politiskā spektra dalībnieki. Raidījuma vadītājus vispār neinteresē partiju un to konkrēto pārstāvju iepriekš paveiktais un pirms vēlēšanām solītais. Neskatoties ne uz gaidāmo konsolidāciju, ne potenciālo inflācijas kāpumu, ne apkures sezonas sākumu, ne nodokļu politiku, no dažnedažādu mediju arhīviem tiek vilktas ziņas, nešķirojot – patiesas vai apšaubāmas, ekonomiskas vai dzeltenas, – un gāztas pār deputātu kandidātiem, kam ar senajiem vai nesenajiem notikumiem varbūt pat nav nekāda sakara. Viņi uzdod vairākus jautājumus un atbildei dod 30 sekundes. Kandidāts sāk atbildēt, raidījuma vadītājs pārtrauc, komentē un beigās piebilst: „Jūsu laiks beidzies. Rezumējums – Jūs neesat atbildējis uz jautājumiem!”
Šāda līmeņa debates noteikti neizglīto TV skatītājus, taču daļai pilnīgi noteikti patīk, jo atgādina cirku, un izraisa arvien dziļāku nepatiku pret Latvijas politiku, uzskatāmi demonstrējot – viņi visi ir vienādi. Jo cirkā visi trusīši patiešām izskatās vienādi. Diemžēl tas tiek darīts arī par to nodokļu maksātāju naudu, kuri šādas klaunādes neatbalsta. Taču, tiklīdz kāds politiķis vai jebkurš cits publiskajā telpā atļautos iebilst, viņš tiktu nolamāts par „brīvās un neatkarīgās mediju varas ietekmēšanu”. Tomēr brīvs un neatkarīgs nav sinonīms profesionālam. Turklāt šobrīd tā ir arī ļoti augstprātīga, atsakoties gan no vēlētāju pilnvērtīgas un daudzpusējas informēšanas, gan izglītošanas funkcijas.
Diemžēl, pateicoties dažādu ārvalstu sponsorētu pseidonevalstisko organizāciju apzinātām pūlēm, kas par nopietnu erudīciju uzskata pareizu atbildi uz jautājumu par Vinnija Pūka labāko draugu, vietējo politiķu diskreditācija tautas acīs ir izdevusies visai veiksmīga. Par paraugu latviešiem tiek celti priekšā labie un pareizie rietumnieki. Protams, ne visi Latvijas iedzīvotāji gatavi kaisīt pelnus sev uz galvas. Saprātu saglabājušie latvieši zina gan par Širaka un Šrēdera, gan Kola un Buša u.c. korupcijas skandāliem, gan dažādu starptautisko korporāciju bēdīgi slaveno reputāciju un biznesa galu, gan atsevišķu Rietumu paraugvalstu monarhu izklaidēm ne gluži pieklājīgās vietās vai stratēģisko sabiedroto pirmo personu apšaubāmām izklaidēm ar praktikantēm. Vai tāpēc šīs nācijas noniecina un publiski pazemo savus uzņēmējus, valstsvīrus un politiķus? Protams, nē! Taču mums Latvijā uz to nākas noskatīties, turklāt vēl piemaksājot ar saviem nodokļiem.
