Kad savējo ķeizars nebija maita

 

Pazīstamā latviešu dzejniece un dramaturģe Māra Zālīte – bijusī Komunistiskās partijas biedre – kopš Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas bieži nākusi klajā ar žultainiem un indīgiem apgalvojumiem, plašā mērogā izmantojot savu PSRS laikā iegūto popularitāti lielā Latvijas sabiedrības daļā.

Piederība komunistu partijai Latvijas realitātē pati par sevi nav nekas nosodāms – daudzi aktīvi cilvēki, kam bija liktenis piedzimt tieši PSRS laikā, ne agrāk un ne vēlāk, bija šīs partijas biedri (arī es vai, piemēram, Aivars Endziņš, kā arī neskaitāmi citi), un daudzi no viņiem līdzdarbojās Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanā. Taču Māras Zālītes līdzdalību partijā es pieminu apzināti, jo, iepazīstoties ar dzejnieces pēdējā laika indes „lējumiem”, nepamet sajūta, ka viņas ziedu laiki acīmredzot palikuši tieši tur – Padomju Savienības komunistu partijas paspārnē. Jo jau no Staļina laikiem inteliģencei šajā valstī tika ierādīta īpaša vieta valdošajā hierarhijā, varai pieskaņojušies inteliģences augstākā ešelona pārstāvji dzīvoja parastajai tautai nekad nesasniedzamos īpaša projekta dzīvokļos un brauca volgās. Cik atceros, Zālītes kundze iederējās tieši šajā – ar varu itin labi sadzīvojošo inteliģentu kategorijā. No šāda aspekta raugoties, protams, kļūst skaidrs, kāpēc dzejnieces pēdējo gadu izteikumos tik ļoti nolasās viņas piesauktais latviešu it kā nelaimīgums pašiem „savā miesā”. Nelaimīga patiesībā ir pati dzejniece, jo nav vairs sociālisma, kurā paklausīgajiem inteliģentiem bija sava noteikta vieta un sociālās garantijas, kā arī „no augšas” apzināti kultivēta un veicināta visas tautas cieņa, apbrīna un mīlestība. Tagad ir demokrātija, un ikviens var brīvi izvēlēties, ko cienīt, apbrīnot vai mīlēt, – dzejnieku, politiķi un, kādas šausmas (!), pat oligarhu.

Tieši no komunistu ideoloģijas Zālītei acīmredzot līdzi nāk arī apbrīnojamā divkosība un liekulība, kā arī neiecietība pret citādi domājošajiem. Runājot par tā saukto oligarhu varu un savu tīro sirdsapziņu, viņa aizmirst pieminēt pašas dēla darbību valsts akciju sabiedrības „Starptautiskā lidosta Rīga” valdē ar algu virs 2000 latu, kurā viņš nokļuva bez jebkāda konkursa, tieši partijiskās piederības dēļ, Tēvzemei un brīvībai/LNNK laikā, kad Satiksmes ministriju vadīja viņa partijas biedrs. Protams, pati viņa apgalvo, ka tieši viņas dēls ir nesalīdzināms ar citiem, jo atšķirībā no tiem citiem, sliktajiem oligarhu piramīdās, viņš „strādā savā profesijā”, „šo jomu pārzina” (žurnāls Ieva, 04.11.2009.), vārdu sakot, ir profesionāls, talantīgs un visādi citādi iznesīgs. Kontekstā, cik tālu tas skar pašas dēlu, „ķeizars nebija maita”. Taču tie citi, kas nepieder pie pašas ģimenes vai šī brīža politiskajiem favorītiem, tie ir nekam nederīgi profesionāļi. Zīmīgi, ka kāds interneta portāla ziņu komentētājs šo personu bija nosaucis par „oligarhu dzejnieku vidū”.

Savās publiskajās izpausmēs Zālīte piemin „indīgās mušas”, kas kožot mugurā jauniem cilvēkiem, tāpēc tiem esot „cilvēciskas bailes un pretīgums iznākt arēnā”. Nevar neredzēt, ka dzejniece pati ir šāda „indīga muša”, kas ir nekritiska attieksmē pret jauno cilvēku – savu dēlu, bet ļoti nesaudzīga attieksmē pret daudziem citiem, kas kopā ar oligarhiem veidojot piramīdas, kas ne tā rakstot rakstus avīzēs un vadot medijus. Inteliģentā dzejniece pat aicina šos neliešus „vilkt ārā pa vienam” un saukt vārdā. Trūkst tikai ešafota un giljotīnas. Hitleram nepatika ebreji un čigāni. Taču izskatās, ka arī Latvijā kādam ļoti gribas atdalīt citādi domājošos un nepareizi runājošos. Tāpēc ātri ātri jāuzmetas par soģi un galveno tiesnesi. Par labo Zālīti, kas vētīs graudus no pelavām.

Neiecietība pret citādi domājošajiem no pašu inteliģentu vides burtiski verd Zālītes retorikā. Aktieris Guntis Skrastiņš, vadot ziņģu festivālu Ventspilī, esot bijis „tik bezgaumīgs” pretēji acīmredzot pašas Zālītes gaumei, „tīrajai sirdsapziņai”, „personiskajai brīvībai” un „zemē ieraktajam kaulam”. Bet cienītajai kundzei nevajadzētu visus mērīt pēc savas mērauklas. Ja kāds nedomā tāpat kā Zālīte, tas nenozīmē, ka viņam ir netīra sirdsapziņa. Varbūt runas par sirdsapziņu vispār vajag paturēt pie sevis, jo ne jau visi ir aizmirsuši to, kā dzejniece savulaik klauvēja pie šobrīd zākāto ventspilnieku durvīm, meklējot finansējumu saviem garadarbiem.

Dalījums labajos un sliktajos un pīšanās pretrunās, protams, nemulsina Zālīti arī tādā jautājumā kā Zatlera aplokšņu ņemšana. Proponējusi tēzi, ka pie visa vainīgi oligarhi, ka tas ir primārais jautājums un ka neviens personiski ne par ko neatbild, viņa tajā pašā laikā apgalvo, ka aplokšņu jautājumā latvieši ir liekuļi, jo visi kaut kad ir kaut kam kaut ko devuši un ne vienmēr rīkojušies pēc augstākajiem principiem visos sīkumos. Tad kā īsti ir? Katrs pats deva savu aploksni Zatleram (un citiem) un Zatlers pats to ņēma vai tomēr gan deva, gan ņēma oligarhi?

Un visbeidzot – arī politiskā loģika Zatlera saules apžilbinātās dzejnieces izpildījumā izrādījusies kliba. Apgalvojot, ka ZZS kopā ar Saskaņas centru šajā Saeimā bloķējot „jebko”, un saucot Saskaņas centru par „Kremļa filiāli”, Zālīte pilnībā ignorē medijos atreferēto Zatlera motivāciju ierosinājumam atlaist parlamentu – un tā bija Solvitas Āboltiņas Zatleram paustā nevēlēšanās veidot koalīciju kopā ar Saskaņas centru. Oligarhi nāca tikai pēc tam – kā iegansts šās iniciatīvas skaidrošanai plašām tautas masām. Vai Zālīte tikpat karsti atbalstīs Zatleru, ja viņa iespējamā partija kopā ar „Kremļa filiāli” veidos koalīciju potenciālajā jaunajā valdībā? Vai arī tad šie liekulīgie argumenti ne savā ādā ar tautas mīlestību manipulējošajai dzejniecei vairs nebūs aktuāli? Būs citi favorīti un citas ādas...

 

Ko Tu domā par citu lasītāju komentāriem? Izsaki savu viedokli!