Pēdējos mēnešos vairākkārt un pēdējoreiz pirms divām nedēļām Valsts prezidents Valdis Zatlers ir aicinājis mani uz privātām pusdienām, lai pārrunātu valsts attīstības perspektīvas un, protams, arī Valsts prezidenta vēlēšanu jautājumu.
Šajās privātajās tikšanās reizēs, kuras notika pēc viņa iniciatīvas, viņa vērtējumā es nebiju oligarhs Aivars Lembergs, jo sarunu gaita vienmēr bija draudzīga un attieksme – labvēlīga. Šajās sarunās mums nebija daudz viedokļu atšķirību, izņemot vienīgo jautājumu par Valsts prezidenta vēlēšanām. Es nevarēju solīt, garantēt, ka Valdis Zatlers atkārtoti tiks ievēlēts par Valsts prezidentu, pirmkārt, jau tāpēc, ka virknei jaunievēlēto deputātu savā ikdienas darbā, saskaroties ar jautājumiem, kas bija saistīti ar prezidenta un viņa kancelejas darbinieku kompetenci, bija izveidojies diezgan kritisks viedoklis.
Divu nedēļu laikā prezidenta attieksme no izteiktas labvēlības kļuva par galēju negāciju. Kas tad šajās divās nedēļās tā ir mainījies? Bet ir mainījies, jo prezidents Zatlers vairs nav vienīgais prezidenta amata kandidāts. Pieci Saeimas Zaļo un zemnieku savienības frakcijas deputāti, tai skaitā Jānis Vucāns no partijas „Latvijai un Ventspilij”, ir izvirzījuši alternatīvu jeb konkurējošu kandidātu Valsts prezidenta amatam – Andri Bērziņu.
Ir vairāk nekā saprotams, ka cīnīties konkurencē ar politiskām metodēm ir grūtāk nekā būt vienam vienīgajam kandidātam, jo uzvaras varbūtība samazinās. Pēc visa spriežot, prezidents Zatlers un, es domāju, jo īpaši viņa tuvākie padomnieki saprata, ka risks atkārtoti netikt pārvēlētam Valsts prezidenta amatā ir pārāk liels, tāpēc būtu vēlams kāds pēc iespējas skaļāks izgājiens, kas ļautu ieiet tautas vēsturē kā varonim un vienlaicīgi arī piesegtu iespējamo nepārvēlēšanu Valsts prezidenta amatā uz otru termiņu. Argumentācija šādam gadījumam būtu skaidra – tā jau tā Saeima, kuras atlaišanu es ierosināju!
Cilvēciski var saprast, zaudējumam vienmēr, – vai tas būtu sportā, dziesmu konkursā vai arī politikā, – ir rūgtuma piegarša. Bet zaudēt ir jāprot! Tā vietā, lai izvēlētos godīgas publiskās politiskās sacensības ceļu, prezidents Zatlers izvēlējās galēju populismu un, protams, neatrada nevienu citu visu nelaimju un neveiksmju cēloni, kā tikai un vienīgi oligarhu Lembergu, vienlaikus līdz ar Lembergu par noziedznieci netieši nosaucot arī Ventspili un tās dinamisko attīstību Latvijas neatkarības gados. Izrādās, pilsēta un tās iedzīvotāji jāsoda par to, ka Ventspils vairs nav izdangāta, ieaugusi usnēs, netīra un piedrazota. Kā izrādās, attīstīties straujāk un būt par prieku pašiem un ciemiņiem no visas pasaules ir ļoti nosodāmi.
Lai pārliecinātu nevērīgu klausītāju, prezidents izmantoja pat faktu falsifikāciju, uzliekot 10.Saeimai atbildību par iepriekšējās, 9.Saeimas atsevišķiem balsojumiem. No prezidenta izšķirīgās runas es uzzināju, ka Lembergs esot 10.Saeimas septiņu darbības mēnešu laikā strādājis briesmu darbus un ļoti negatīvi ietekmējis Saeimas apstiprinātā un paša prezidenta Zatlera divreiz nominētā Ministru prezidenta Valda Dombrovska valdības darbu. Es patiešām esmu ļoti cīnījies, lai pensionāriem nenoņemtu pensijas, trūcīgajiem – pabalstus, skolotājiem nesamazinātu algas, netiktu samazināts finansējums veselībai, izglītībai, zinātnei un sportam. Esmu cīnījies, tiesa, neveiksmīgi, lai nepalielinātu valsts budžeta tēriņus darba algām valsts pārvaldē, komandējumiem, nomas maksām un citiem nelietderīgiem tēriņiem. Tāpat esmu bijis uzstājīgs par ES fondu līdzekļu ātru un vienlaicīgi efektīvu izlietošanu, tos izmantojot valsts infrastruktūras attīstībai un industrializācijai, nevis bezjēdzīgām ārzemnieku konsultācijām un pieredzes apmaiņas braucieniem.
Viennozīmīgi esmu rūpējies par Ventspils pilsētas attīstību, jo mani dziļi sarūgtina un aizvaino, ka Latvija gada laikā zaudē vairāk cilvēku nekā postošajā zemestrīcē un cunami Japānā. Jā, es uzskatu, ka Latvijai nav jābūt par sulaini aizjūras un Eiropas lielkungiem, ka Latvijai jāsaskata un jāaizstāv savas nacionālās intereses. Esmu kritizējis arī to, ka Latvija vāji strādā pie valsts attīstības plāna 2014. – 2020.gadam. Man adresētie pārmetumi, ka parlaments un valdība strādā manās personīgajās interesēs, diemžēl arī no prezidenta Zatlera mutes, turpina būt nekonkrēti, izplūduši un abstrakti. Ar saukli – cīnīties pret oligarhu Lembergu – Latvijas politikā sekmīgi jau startējuši: Tautas partija, Jaunā partija, Latvijas Pirmā partija, Jaunais laiks, Pilsoniskā savienība, Sabiedrība citai politikai, Vienotība un tagad arī Zatlers, tiesa, pagaidām gan bez politiska nosaukuma. Kungi, esiet oriģināli! Plaģiāts arī politikā ir plaģiāts.
Kas tālāk? No publiski izteiktajiem apgalvojumiem izriet, ka es kā Ventspils pilsētas domes priekšsēdētājs, pildot dienesta pienākumus, esmu izspiedis kukuli no Rīgas Brīvostas valdes priekšsēdētāja Aināra Šlesera par labu kādai juridiskai personai, ar kuru man nav nekāda sakara. Šie jaunie murgi, kurus uzrauga prokurors Leja – tas pats Leja, kurš uzturēja apsūdzību nu jau trijās tiesu instancēs zaudētajā Grinberga lietā, dod iespēju veikt kratīšanas un ar lielu varbūtības iespēju pieļaut manu apcietināšanu tuvākajā laikā. Šāda rīcība ir prognozējama, jo to pieprasa pašreizējā politiskā situācija – aizliegt man Satversmē garantētās pilsoņa tiesības un politiskās brīvības, tai skaitā piedalīties iespējamajās ārkārtas Saeimas vēlēšanās.
Tauta ir vieda un gudra. Tā saprot, ko un kāpēc, sorosoīdu spindzošo mākoņu pavadīts, dara prezidents Zatlers. Vai tādas bija aptuveni pirms pusgada Ņujorkā Džordža Sorosa dzīvoklī saņemtās instrukcijas un veltes, Zatlera kungs? Jūs varat ielikt mani cietumā, zākāt, apsmiet un pat fiziski iznīcināt, bet jūs nevarat mani salauzt! Meklējiet jūsu iespējamās nepārvēlēšanas iemeslus sevī un it īpaši savā apkārtnē, nevis Latvijas Republikas brīvā pilsonī Lembergā.