Par nepatiesu ziņu izplatīšanu

© Foto: Ģirts Ozoliņš/MN

Šī gada 19. martā portāla lsm.lv publikācijā "Lembergs vaino Latvijas valdību "Krievijas provocēšanā"; viņa teikto lūdz vērtēt Saeimas komisijā” tās autors Ģirts Zvirbulis apgalvo: “Kremļa naratīvu izplatīšana gan nav nekas jauns Lemberga publiskajās izpausmēs. Jau gadiem ilgi viņš pielīdzinājis NATO spēkus okupantiem, Latvijas drošības dienestu darbu - Staļina represijām, žēlojies par Krievijas dziedātāju iekļaušanu melnajā sarakstā un padomju pieminekļu nojaukšanu."

Aivars Lembergs nekādus Kremļa naratīvus nav izplatījis.
2014. gadā es nosaucu NATO karavīru piedauzīgo uzvedību Ventspilī kā atbilstošu okupantu uzvedībai, jo NATO karavīri masveidā apdzērās, čurāja Ventspils centrā publiskā vietā, apvēmušies gulēja publiskās vietās un, ieejot kafejnīcā, demonstrēja savus dzimumlocekļus.
Es nekad neesmu pielīdzinājis Latvijas drošības dienestu darbu Staļina represijām un nevienam neesmu žēlojies par Krievijas dziedātāju iekļaušanu melnajā sarakstā un padomju pieminekļu nojaušanu. Turklāt Ventspilī neviens padomju piemineklis nav nojaukts.
Es neesmu sašutis par valdošās koalīcijas lēmumu nacionalizēt Maskavas mērijai piederošo Maskavas namu. Šāds solis manā skatījumā ir tīrākais populisms pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām, jo tas nekādā veidā neiedragā Krievijas militārās spējas un ekonomiku.
Man nav saprotams - kā Maskavas nams var mazināt Latvijas drošību, radīt drošības apdraudējumus. Savukārt, ja tas tika izmantots pretvalstiskām, krimināli sodāmām aktivitātēm un sankciju pārkāpumiem, tad drošības dienestam un prokuratūrai atbilstoši LR Krimināllikumam un Kriminālprocesa likumam kompetenti jārīkojas, t.i., jāiet tiesiskais ceļš.
Vienlaicīgi uzskatu par noziedzīgu un Latvijas nacionālām interesēm neatbilstošu Latvijas valsts atteikšanos no Līguma paketes par Krievijas karaspēka izvešanu no Latvijas.
Portāla lsm.lv uzbrukums man arī pierāda, ka lsm.lv darbojas Krievijas interesēs.

Viedokļi

Pasaulē šogad divdesmit sesto reizi 21. februāri piemin kā Starptautisko dzimtās valodas dienu. UNESCO to veidoja 1999. gadā, bet ANO atzina 2002. gada 15. februārī ar rezolūciju Nr. 56/262 ar oficiālo nosaukumu franciski multilingvisms[1], kā 12. un 13. punktu galvenā tēze ir glābt valodas, kas apdraudētas vai uz izmiršanas sliekšņa. Vēsturiski datumu gan saista ar Austrumpakistānas ļaužu 75 gadus senu cīņu par bengāļu valodu, ko prot ap 280 miljonu un kam gals nedraud.