Levita politiskā konjunktūra
 

Latvijas Valsts prezidenta amata kandidāts Egils Levits priekšvēlēšanu kampaņas ietvaros sniedzis interviju žurnāla “Ir” politžurnālistam Aivaram Ozoliņam. Protams, lai Levits tiktu klasificēts šim augstajam valsts amatam konkrētā žurnāla un politžurnālista izpratnē, Levitam obligāti jāatbild uz jautājumu arī par mani: “ … kā izprotat Lemberga lomu Latvijas politikā?” (“Mani uzrunā lietišķais stils”, žurnāls “Ir”, 25.04.2019). Uz to Levits arī atbild, taču nevis kā augstas raudzes jurists un starptautisko cilvēktiesību eksperts, par kādu viņam patīk sevi pozicionēt, bet kā konjunktūras politiķis, kurš izprot spēles noteikumus un pozīciju, kuru vēlas dzirdēt politžurnālists Ozoliņš.

Citu pamatojumu vai izskaidrojumu augsti profesionāla jurista atbildei būtu grūti iedomāties: “Attiecībā uz neleģitīmu ietekmi uz Latvijas politiku - to ir jāmēģina mazināt ar visiem tiesiskajiem līdzekļiem.” Ozoliņš katram gadījumam tomēr pārjautā, “tātad Jūs izprotat Lembergu kā piemēru neleģitīmai ietekmei uz politiku”, uz ko Levits atbild apstiprinoši ar piebildi, ka “šī jautājuma aktualitāte laika gaitā ir mazinājusies…, ja mēs salīdzinām ar to, kāda bija situācija tūkstošgades sākumā un šodien…”. To saka Latvijas Valsts prezidenta amata kandidāts.

Diezgan paradoksāli, ka augsta ranga cilvēktiesību ekspertam man jācitē Latvijas Republikas Satversmē nostiprinātās cilvēka pamattiesības, kas ikvienam Latvijas pilsonim garantē politiskās tiesības un brīvības, kā arī tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī apvienoties biedrībās, politiskajās partijās un citās sabiedriskajās organizācijās.

Gribētos dzirdēt Levita precīzu skaidrojumu, kā tieši ir izpaudusies mana neleģitīmā ietekme uz Latvijas politiku? Kā gandrīz 31 gadu atkal un atkal demokrātiski ievēlēta pilsētas domes deputāta un domes priekšsēdētāja darbība vai kā demokrātiski ievēlēta Augstākās Padomes deputāta darbība, balsojot par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu 1990.gada 4.maijā, var tik traktēta kā “neleģitīma”? Varbūt mana neleģitīmā ietekme uz politiku ir saistīta ar to, ka Augstākās Padomes darbības laikā darbojos Latvijas Tautas frontes frakcijā, bet no 1994. gada esmu trešās vecākās politiskās partijas “Latvijai un Ventspilij” biedrs un tās valdes priekšsēdētājs? Vai tomēr neleģitīma ir bijusi iesaiste virknē likumīgi reģistrētu nevalstisko organizāciju, piemēram, Latvijas Tranzīta biznesa asociācijā vai Latvijas Olimpiskajā komitejā?

Visticamāk, atbilde ir cita. Kamēr vieni Augstākajā Padomē 1990.gadā balsoja par Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu, zināmā mērā riskēdami ar savu nākotni visai neskaidras politiskās situācijas apstākļos, citi tajā pašā laikā Latvijai pat tuvumā nerādījās. Jo neviens taču nezināja, kā situācija attīstīsies, - PSRS drīza sabrukšana tolaik līdzinājās tuksneša ilūzijai! Kad melnais darbs bija padarīts, par neatkarības atjaunošanu nobalsots, barikādes izturētas un valsts atjaunota, atlika vien baltā zirgā ierasties uz baltā galdauta svētkiem! Nožēlojami, ka atklātas diskusijas vietā, lai ieņemtu kāroto amatu, pat tik augsta līmeņa profesionālim jāizkalpojas noteiktas politiskās žurnālistikas un politiskās grupas konjunktūras priekšā. Latvijas valsts nākotnes labā jācer, ka tā bijusi tikai neveikla mirkļa situācija, nevis potenciālā Valsts prezidenta darbības standarts, dejojot pēc politiskās konjuktūras stabules.