Ģenerālprokurora Jāņa Maizīša neievēlēšanas sakarā vairāk nekā 200 prokurori esot parakstījuši un iesnieguši Latvijas Valsts prezidentam Valdim Zatleram un Augstākās tiesas priekšsēdētājam Ivaram Bičkovičam atklātu vēstuli vai saskaņā ar „Prokuratūras likuma” 20. pantu - prokurora iesniegumu, jo likums skaidri reglamentē prokurora kā valsts amatpersonas darbības pilnvaras.
Tā kā plaši izsludinātais atklātais dokuments patiesībā ir slepens, jo atklātībā nav pieejams, tad par tās saturu nākas spriest tikai no tā informācijas apjoma, kas pieejams publiskajā telpā. Prokuroru iesniegtajā dokumentā esot paustas bažas par „tiesu varas neatkarības apdraudējumu”, bet jo īpaši par prokuratūras darbības neatkarību, jo „prokuratūra kā tiesu varas institūcija un kā viens no tiesiskuma garantiem valstī nedrīkst būt par politisko spekulācijas objektu.”
Prokuroru izvirzītajai prasībai par prokuratūras darbības neatkarību varu pilnībā piekrist – tai patiesi būtu jābūt brīvai no jebkādas ietekmes, bet jo īpaši no politiskas angažētības un mēģinājumiem šo iestādi izmantot gan politisku, gan ekonomisku, gan personisku mērķu kārtošanai. Nav arī šaubu, ka par prokuratūras neatkarības nodrošināšanu vislielāko atbildību nes tās vadītājs – ģenerālprokurors.
Publiski kā prokurora iesnieguma iniciators un parakstītāju runas vīrs uzstājās prokurors Jānis Ilsteris. Tas ir tas pats prokurors Jānis Ilsteris, kurš 2005. gada 15. decembrī arī man nosūtīja prokurora iesniegumu, kurā pieprasīja pieņemt par Ventspils brīvostas valdes locekli „Jaunā laika” Ventspils nodaļas priekšnieku O. Grinbergu, norādot pat viņa personas kodu, kas nebija norādīts attiecīgajā Ministru kabineta rīkojumā. Manu sūdzību ģenerālprokuroram J. Maizītim par to, ka J. Ilsteris, paplašināti tulkojot Ministru kabineta rīkojumu, pārkāpj savas pilnvaras, J. Maizītis noraidīja un atstāja prokurora J. Ilstera iesniegumu spēkā.
Dažas nedēļas vēlāk - 2005. gada 29. decembrī - prokurors J. Ilsteris uzsāka pret mani krimināllietu par iepriekšminētā Ministru kabineta rīkojuma nepildīšanu. Arī šo prokurora J. Ilstera lēmumu es pārsūdzēju ģenerālprokuroram J. Maizītim, kurš manu pārsūdzību noraidīja.
Šo politisko strīdu 2008. gada 4. februārī izšķīra Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departaments, kurš pieņēma galīgu un nepārsūdzamu lēmumu, tajā tostarp secinot: „Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības departamenta prokuroram J. Ilsterim, 2005. gada 15. decembra iesniegumā norādot O. Grinberga personas kodu, nebija tiesību ne paplašināt Ministru kabineta rīkojumu, ne dot saistošu šā rīkojuma skaidrojumu”.
Pēc trim tiesāšanās gadiem visas trīs Latvijas Republikas tiesu instances (Kuldīgas rajona tiesa, Kurzemes apgabaltiesa un Augstākās tiesas Senāts) atzina mani par nevainīgu visās pret mani celtajās apsūdzībās un pilnībā attaisnoja. Visas trīs tiesu instances atzina, ka Ministru kabineta „rīkojuma izpilde nebija Ventspils pilsētas domes priekšsēdētāja pienākums”, tas bija ekonomikas ministra Krišjāņa Kariņa pienākums. Citēju: „Senāta Krimināllietu departaments piekrīt arī tiesu nolēmumos konstatētajam, ka par Ministru kabineta rīkojuma Nr. 122 izpildi saskaņā ar Ministru kabineta Kārtības ruļļa 196. punktu atbildīgais bija ekonomikas ministrs A.K.Kariņš, kā arī tam, ka ne O. Grinbergs, ne ekonomikas ministrs no savas puses nav izrādījuši iniciatīvu vai veikuši visu nepieciešamo jautājumu risināšanai, bet izvēlējušies konfrontāciju.”
Tātad kam izrādījās taisnība – A. Lembergam jeb prokuroram J. Ilsterim un viņa priekšniekam ģenerālprokuroram J. Maizītim? Visas trīs tiesu instances faktiski atzina – ja kādu gribēja krimināli vajāt, tad tas bija ekonomikas ministrs Kariņš, nevis Ventspils pašvaldības vadītājs Lembergs.
Par šo prokurora Ilstera un ģenerālprokurora Maizīša profesionālās darbības kļūdu, kurā patiesībā ļoti labi saskatāma politiskā motivācija, no Latvijas valsts budžeta – t.i., visu nodokļu maksātāju naudas - man jau ir izmaksāta kompensācija un es esmu pirmās instances tiesā uzvarējis arī par krietni lielākas kompensācijas maksāšanu no Ģenerālprokuratūras budžeta. Vai tiešām nevienam nav jāatbild par šādu kliedzošu profesionālu brāķi? Mūsu valstī izrādās, ka nav. Pat piespriestās kompensācijas jāsamaksā nodokļu maksātājiem, nevis tās tiek piedzītas solidāri no prokuroriem J. Ilstera un J. Maizīša.
Man personīgi ir skaidrs, kādi motīvi vada prokuroru „atklātā” iesnieguma sacerētāju runas vīru Jāni Ilsteri un kāpēc viņam ir svarīgi, lai J. Maizītis saglabātu savu amatu iespējami ilgāk. Viņam ir vajadzīgs J. Maizītis augstajā amatā, lai šāda ģenerālprokurora aizsegā varētu nesodīti turpināt īstenot vāju profesionālo kompetenci, un pilnā apmērā izmantot šo gandrīz neierobežoto varas resursu gan politisku, gan ekonomisku interešu labā.
Latvijas Republikas „Prokuratūras likums” paredz prokurora iesnieguma obligātu izvērtēšanu un iesniegto prasību izpildi. Esmu nosūtījis iesniegumu Latvijas Valsts prezidentam Valdim Zatleram un LR
Augstākās tiesas priekšsēdētājam Ivaram Bičkovičam ar lūgumu izvērtēt vai prokuroru vēstulē izteiktā prasība – „izvērtēt iespēju pašreizējo Latvijas Republikas ģenerālprokuroru Jāni Maizīti atkārtoti virzīt Latvijas Republikas ģenerālprokurora amatā” nav uzskatāma par klaju spiedienu uz tiesu varas augstāko amatpersonu un likumdevējvaru un kā iespējams likumiski nodrošināt šīs prokuroru prasības izpildi demokrātiskā, parlamentārā republikā.