Maizīša klupšanas akmens
 

Histērija, ko pēc Jāņa Maizīša neievēlēšanas sacēla noteiktas politiskās aprindas, protams, bija gaidāma - jau pirms balsojuma atklāti un nepārprotami tika draudēts, kas būs ar tiem, kuri balsos pret Maizīti.

Kāpēc lai šīs politiskās aprindas vai, citiem vārdiem, Sorosa politiskā apvienība nerīkotu histēriju pēc Maizīša neievēlēšanas, ja pēdējos gados lielākas vai mazākas histērijas ir sarīkotas ikreiz, kad kāds minēto aprindu kandidāts netiek kārotajā amatā, jeb tieši otrādi - svarīgā postenī nonāk kāda šīm aprindām nezināma persona?

Metodes šoreiz arī ir ierastās – „naida stundas” masu medijos, ko uzkurina vieni un tie paši Sorosa stipendiāti; „Delnas” un „Providus” nosodījuma vēstules; parakstu vākšana zem „sabiedrības pārstāvju” petīcijas utt. Parakstu vākšana, protams, ir labs veids, kā vēlreiz un vēlreiz pārliecināties par savu atbalstītāju lojalitāti, taču mēra izjūtu zaudēt nevajadzētu, jo daudziem tas vienreiz var arī apnikt un tad efekts var pārvērsties par defektu.

Tikai atbalsta mītiņu, sapulču un grautiņu šoreiz iztrūka – tos, kā zināms, pat vairākkārt spēja saorganizēt politiķa Alekseja Loskutova atbalstam. Kāpēc Loskutovs sorosiešem bija svarīgāks nekā Maizītis? Arī toreiz tie paši, kas tradicionāli sevi dēvē par sabiedrības pārstāvjiem, moralizēja visas sabiedrības vārdā. Jājautā, tad kāpēc Loskutovs, startējot pašvaldību vēlēšanās, nesaņēma tās pašas sabiedrības uzticību un nekļuva par deputātu, atšķirībā no Nila Ušakova, ja jau sabiedrība tā par viņu iestājās?!

Tomēr dažas lietas šajā situācijā pārsteidz un tās ir saistītas ar histērijas cēlāju gluži neticamo nekompetenci.

Piemēram, kā gan citādi vērtēt Valsts prezidenta Valda Zatlera secinājumu, ka, neiebalsojot Maizīti, „Saeimas deputātiem ir problēmas ar tiesiskuma izpratni”? Varbūt Valsts prezidentam vajadzētu vērsties pie saviem padomniekiem un lūgt viņiem vismaz kaut ko pastāstīt par parlamentārās demokrātijas pamatprincipiem, paskaidrot likumdevēja varas lomu parlamentārajā demokrātijā un publiskās varas sistēmā kopumā. Pie reizes varētu arī salīdzināt - cik cilvēku ir balsojuši par Saeimas deputātiem, un cik par Valdi Zatleru kā valsts pirmo amatpersonu. Un tad klusībā uzdot sev jautājumu: „Kādas problēmas ar tiesiskuma izpratni bija Saeimas deputātiem, kad viņi balsoja par mani?”

Kā primitīvu politikānismu es uzskatu Vairas Vīķes – Freibergas mēģinājumu piespiest Saeimas deputātus mainīt likumu, lai par ģenerālprokurora kandidātu varētu balsot atklāti. Tieši slēgtais balsojums nodrošina demokrātiju, jo slēgto balsojumu nevar nedz nopirkt, nedz iebiedēt, nedz sarunāt, nedz kā citādi ietekmēt. Tieši Maizīša izkalpīgā personība bija svarīga toreizējai valsts prezidentei politisku rēķinu kārtošanā.

Bet vai tad kompetenta bija paša Maizīša rīcība pārvēlēšanas kampaņas laikā? Kad Maizītis „uzprasījās uz amatu” (viņa paša izteiciens), viņš faktiski sabiedrībai apsolīja savas darbības desmitgades nopietnu izvērtējumu. Kur šis izvērtējums palika? Kur nopietna atskaite par padarīto darbu, kur atbildes uz nopietnu kritiku?

Salīdzinājumam - manis vadītā partija „Latvijai un Ventspilij” par padarīto iedzīvotājiem atskaitās regulāri un mēs neslēpjoties atbildam uz jebkuru iedzīvotāju kritiku - kaut vai par tādu it kā sīkumu, kā nepļauts zāliens vai salauzts soliņš parka nomalē.

Kas traucēja Maizītim pilnus četrus mēnešus stāstīt par saviem un prokuratūras panākumiem viņa vadīšanas laikā, skaidrot un analizēt neveiksmju iemeslus, atspēkot kritiku, atzīt kļūdas un apsolīt tās novērst?

Bet visnekompetentākie bija Maizīša balstītāji un virzītāji. Vispirms nekompetence (varbūt provokācija?) bija tas, ka viņa kandidatūru izvirzīja viena politiska partija - „Jaunais laiks” - un šo kandidatūru uzreiz atbalstīja iepriekšminētās partijas tuvākā sabiedrotā - partija „Pilsoniskā savienība”. Tas uzreiz izgaismoja Maizīti kā politisku kandidātu, bet, lai nu kas, prokurors demokrātiskā valstī nedrīkst būt politiski angažēts.

Pēc tam Maizīša atbalstītājiem nebija gandrīz nekādu nopietnu argumentu, kāpēc viņš jāvirza uz trešo termiņu. „Viņš ir politiski neitrāls un profesionāls” - vienīgais, ko Maizīša aizstāvībai spēja pateikt viņa virzītāji.

Mītu par Maizīša politisko „neitralitāti” piebeidza paši viņa bīdītāji, bet arguments par „profesionalitāti” neiztur nekādu kritiku profesionāļu vidū. Juristi regulāri publiski norāda uz prokuroru izmeklēto krimināllietu ļoti zemo kvalitāti, prokuratūra regulāri zaudē skaļajās krimināllietās (pret mani vien – trijās). Latvijas tiesas tiek pārslogotas ar krimināllietām, kas uz tiesu nosūtītas nevis līdz galam izmeklētas, bet pēc principa - „lai tiesa lemj”. Eiropas Cilvēktiesību tiesā krājās prasību kaudzes pret Latviju, kurām par iemeslu ir prokuratūras neprofesionalitāte un likuma pārkāpumi. Kam par šo un daudz ko citu ir jāatbild? Vai tiešām par to nav atbildīgs Ģenerālprokuratūras vadītājs?

Esmu pārliecināts, ka tieši politiskā angažētība un vāji organizētais prokuratūras darbs bija klupšanas akmens Maizīša pārvēlēšanas kampaņā.