Kad KNAB aizturēja Jūliju Krūmiņu un Jūrmalas domes priekšsēdētājs Gatis Truksnis zaudēja Jūrmalas domes deputātu uzticību un tika gāzts no amata, publiskajā retorikā šo rīcību vērtēja kā atbilstošu Rietumu politiskajai kultūrai, bet Valsts prezidents norādīja, ka jātiecas uz vēl augstākiem standartiem.
Sekojot norādei par standartiem, man no Ventspils pilsētas domes priekšsēdētāja amata būtu bijis jāatkāpjas vismaz 14 reižu - katru reizi, kad kāds no politiskajiem pretiniekiem, izmantojot amata dotās varas sviras, savu personisko interešu realizācijai cīņā pret mani iesaistīja no savas ietekmes tieši vai netieši atkarīgas tiesībsargājošās institūcijas. Līdz šim esmu uzvarējis visās iniciētajās tiesvedībās un skaļajās apsūdzībās turpat 17 gadu garumā, pat neskatoties uz to, ka visām tām vienlaikus tika pieskaņotas vērienīgas PR kampaņas, kratīšanas un dažu labu tiesībsargājošo struktūru amatpersonu pakalpīgi organizēti “masku šovi”. Mans jautājums, līdzīgi kā Valsts prezidentam, arī ir par standartiem, turklāt dubultajiem: vai un kad atkāpsies šo izčākstējušo procesu patiesie organizatori - valsts naudu izšķērdējušie politiskās aizmugures darboņi?
Ģenerālprokuratūras pirmie publiskie paziņojumi sākās 1999.gadā, kad tika sākta pārbaude par manu darbību likumību. 2000.gadā to izbeidza, nekonstatējot absolūti nekādas nelikumības. Mainoties Ģenerālprokuratūras vadībai, politisku apsvērumu dēļ šī pārbaude tika atjaunota. 2002.gadā veidojās jauns politisks spēks “Latvijas Pirmā partija”, kas savai atpazīstamībai izmantoja labi zināmo metodi - cīņu pret populāru pretinieku, tādējādi veicinot savas nevienam nezināmās partijas un tikpat nezināmo biedru vārdu izplatību plašākā sabiedrībā. 2003.gadā ar pieprasījumu Ģenerālprokuratūrai izmeklēt manu darbību vērsās tā brīža Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs Arnolds Laksa. Ģenerālprokuratūras jaunā vadība politiskos oponentus atbalstīja: uz vairākām valstīm tika izsūtīti tiesiskās palīdzības lūgumi un steidzināta Kriminālprocesa likuma pieņemšana, kas ļautu uzsākt kriminālprocesu bez pārbaudes stadijas. Savukārt Ainārs Šlesers diskusiju raidījumā publiskoja vecu pilnvarojuma līgumu, apsūdzot mani īpašumtiesību slēpšanā. Valsts ieņēmumu dienests pārbaudīja amatpersonas deklarāciju un konstatēja, ka pārkāpumu nav. Vēlāk apstiprinājās, ka iniciatīva nākusi no biznesā strīdos zaudējošā miljonāra Aināra Gulbja.
2005.gadā pēc toreizējā ekonomikas ministra, Saeimas frakcijas “Jaunais laiks” priekšsēdētāja Krišjāņa Kariņa iesnieguma tika uzsākts nu jau par leģendu kļuvušais kriminālprocess t.s. Grinbergu lietā. Kriminālprocesu politisku motīvu dēļ uzsāka apsūdzības uzturētājs t.s. Lemberga krimināllietā, visu Latvijas prokuroru līderis Jānis Ilsteris, akceptēja tālaika ģenerālprokurors Jānis Maizītis, realizēja prokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurors Māris Leja, savukārt izmeklēšana tika veikta KNAB bijušā priekšnieka Alekseja Loskutova vadībā. Atgādināšu, ka, zaudējot amatu KNAB, Loskutovs nokļuva „Jaunā laika” politiskās mantinieces - partijas „Vienotība” rindās. Trīs gadus šajā t.s. Grinbergu lietā tiku apsūdzēts un tiesāts smagu noziegumu izdarīšanā. Rezultātā visas trīs Latvijas Republikas tiesu instances - Kuldīgas rajona tiesa, Kurzemes apgabaltiesa un Augstākās tiesas Senāts - mani atzina par nevainīgu celtajās apsūdzībās un pilnībā attaisnoja. Pamatojoties uz tiesas nolēmumiem, Ģenerālprokuratūra, KNAB, Tieslietu ministrija, t.i. no valsts jeb nodokļu maksātāju kabatas, par labu man samaksāja trīs kompensācijas par nodarīto morālo kaitējumu.
Tieši tāpat izčākstēja arī 2008.gadā ierosinātā t.s. Amatpersonas deklarācijas lieta un ar 37 kratīšanām 2011.gadā skaļi pavadītā Strīķes organizētā, prezidenta V.Zatlera pasūtītā t.s. Oligarhu lieta, ko Ģenerālprokuratūra 2015.gadā izbeidza pret mani, negūstot pierādījumus iepriekš skaļi izkliegtajām apsūdzībām.
Uzskaitot virkni skaļi sākto, bet vēlāk klusi un plašai sabiedrībai nemanāmi izgāzušos lietu, es vēlos jautāt - kā ir ar tiem Rietumu politiskās kultūras augstajiem standartiem, atbildību un cilvēktiesību ievērošanu no pašu t.s. tiesībsargājošo institūciju puses? No visa iepriekšminētā izriet, ka šajās struktūrās augstie Rietumu kultūras standarti nav jāievēro?!
Vai atbildība ir jēdziens, kas attiecas tikai uz tiem, pret kuriem politiskie konkurenti izmanto tiesībsargājošās institūcijas kā politiskās cīņas ieroci? Un kā ir pašiem prokuroriem, tiesnešiem, izmeklētājiem? Vai nevienam no viņiem nav jāuzņemas atbildība par safabricētu lietu apzinātu virzību, par aizstāvības tiesību ignorēšanu, par ētikas kodeksa pārkāpumiem, par pazemojošiem aizturēšanu šoviem - un ne jau attiecībā uz slepkavām, izvarotājiem vai narkotiku tirgoņiem? Kā traktēt tiesas procesa filmēšanas un publiskas informēšanas aizliegumu, vienlaikus prokuroram Jurim Jurisam īstenojot propagandas kampaņu politiski pietuvinātos medijos ar īpaši atlasītām un tendenciozām faktu drumslām, pārkāpjot gan Latvijas prokuroru ētikas kodeksu, gan arī prokuroriem saistošās “Vadlīnijas saziņai ar plašsaziņas līdzekļiem”?
Un kā ir ar tiem parlamenta deputātiem - Lolitu Čigāni, Veiko Spolīti, Artusu Kaimiņu u.c., kuri jau ir saukti pie atbildības, kuriem piespriests sods vai arests par pārkāpumiem, piemēram, par kontrabandu, braukšanu dzērumā vai interešu konfliktu? Vai viņiem nav jāatkāpjas?
Visbeidzot - vai līdz ar atkāpšanos par šiem brāķiem un nekompetenci savā tiešajā darbā minēto kategoriju darboņiem nav jāveic arī adekvātas iemaksas valsts budžetā? Tādi, lūk, jautājumi par augstiem dubultmorāles standartiem.