Sabiedrisko mediju ilūzija

© F64

Politisko partiju konkurence, tuvojoties kārtējām vēlēšanām, allaž saasinās. Skaidrs, ka šajā cīņā būs gan spēcīgāki, gan vājāki dalībnieki. Taču svarīgi, ka šajās sacensībās visiem iesaistītajiem politiskajiem spēkiem tiek nodrošinātas vienādas tiesības un iespējas.

Formāli tās nostiprinātas Priekšvēlēšanu aģitācijas likumā, kurā reglamentētas politisko partiju tiesības gan uz noteiktu valsts nodrošinātu raidlaiku elektronisko plašsaziņas līdzekļu programmās, gan priekšvēlēšanu aģitācijas ierobežojumi – vēlēšanu dienā, kā arī 30 dienas pirms vēlēšanu dienas aizliegts izvietot priekšvēlēšanu aģitācijas materiālus televīzijas programmās un raidījumos, izņemot gadījumus, kad tiek izmantotas tiesības uz valsts nodrošināto bezmaksas raidlaiku sabiedriskā pasūtījuma ietvaros. Var diskutēt, vai izveidotā priekšvēlēšanu aģitācijas sistēma ir laba vai slikta, taču likums ir spēkā un tā nosacījumiem būtu vienādi jāattiecas uz pilnīgi visām politiskajā konkurencē iesaistītajām partijām.

Šajā sistēmā viena no būtiskākajām lomām, protams, ir sabiedrības apziņā ietekmīgāko masu mediju – elektronisko plašsaziņas līdzekļu – darbiniekiem un personām, kas producē un vada ziņu un politisko diskusiju raidījumus, jo lielā mērā tieši no viņu profesionalitātes, politiskās neitralitātes un (ne)angažētības ir atkarīgs, vai priekšvēlēšanu aģitācijas sistēmas noteikumi tiek piemēroti vienādi visiem politiskajiem spēkiem vai arī tomēr ir kādi par citiem pārāki izņēmumi. Zīmīgi, ka Priekšvēlēšanu aģitācijas likumā pat īpašā pantā noteikts aizliegums sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu darbiniekiem un personām, kas vada šos plašsaziņa līdzekļu ziņu raidījumus, veikt priekšvēlēšanu aģitāciju (12.pants).

Taču tie ir tikai skaisti vārdi, jo patiesā situācija liecina par pretējo. Lai noskaidrotu, kā priekšvēlēšanu aģitācijas nosacījumos iekļautie līdzvērtības un neitralitātes principi darbojas realitātē, skrupulozi izvērtēju situāciju par visu nodokļu maksātāju naudu – tātad dažādu politisko pārliecību piekritēju – uzturētās valsts televīzijas un valsts radio ziņu un politisko diskusiju raidījumos pirms šogad Latvijā notikušajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām 24.maijā un Saeimas vēlēšanām 4.oktobrī. Analīzei izmantoju priekšvēlēšanu aģitācijas periodu no šī gada janvāra līdz augustam (ieskaitot).

Turpat pusi no visa ētera laika gan valsts televīzijas, gan valsts radio ziņu un politisko diskusiju raidījumos priekšvēlēšanu aģitācijas laikā dominēja informācija un viedokļi, kas saistāmi ar politiskās partijas Vienotība pārstāvjiem un aktivitātēm. Nacionālajai apvienībai šāda uzmanība bijusi pievērsta piecas reizes mazāk, ZZS – četras reizes mazāk.

Nejaušība? Nē! Reiz bija tāda redaktore Ēlerte, kas veikli manipulēja ar sabiedrisko domu un, regulāri kāpjot uz personisko simpātiju un vēlāk – antipātiju grābekļiem, dalīja valsti, tās cilvēkus un, protams, visupirms politiķus labajos un sliktajos. Nebija nozīmes konkrētā brīža darbiem vai vārdiem, svarīgāks par visu bija kundzes personiskais un subjektīvais viedoklis, un savu taisnību pret šo visvareno viedokli sliktajiem pierādīt nebija nekādu cerību. Kaut gan Ēlerte pēc nogrūšanas no mediju troņa kļuvusi par pagalam neveiksmīgu politiķi ar katastrofāli zemu sabiedrības uzticības reitingu, viņas gadiem sētās sēklas un čakli darītais darbiņš turpina nest skābus un nedemokrātiskus augļus. Sabiedriskie mediji turpina melnbalto labo un slikto politisko spēku dalījumu, un šīs propagandas dzirnas, piesedzoties ar tās pašas Ēlertes īpaši atlasītās NEPLP padomes sastāva demokrātijas ilūziju, pilnīgi apzināti un ilgtermiņā izmanto administratīvos resursus vienas politiskās partijas atklātam atbalstam situācijā, kad uz citiem politiskajiem spēkiem attiecas stingri priekšvēlēšanu aģitācijas aizliegumi.

Iepriekšminēto iemeslu dēļ nākas secināt, ka politisko spēku dažādība Saeimā iespējama, nevis pateicoties šai demokrātiskajai priekšvēlēšanu aģitācijas sistēmai, bet par spīti tai. Diemžēl Latvijā nav sabiedrisko mediju, kas kalpotu visas sabiedrības, nevis atsevišķu izredzēto pārstāvju interesēm. Tāpēc apzināti lietoju formulējumu valsts televīzija un valsts radio, kaut gan iespējami arī precīzāki apzīmējumi, teiksim, valdošās partijas par visu nodokļu maksātāju naudu uzturētie elektroniskie plašsaziņas līdzekļi...

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.

Svarīgākais