Mediķe atklāj, kā noteikt, ka cilvēkam tuvojas pēdējie dzīves mirkļi

Hospisa ārste, kura pārrauga neārstējami slimu pacientu aprūpi viņu pēdējos dzīves brīžos, ir detalizēti aprakstījusi, kas notiek ar ķermeni, kad mēs mirstam, raksta "Daily Mail".

Nāve parasti tiek fiksēta mirklī, kad pacienta sirds apstājas, viņš pārstāj elpot un ir neatgriezeniski zaudējis samaņu.

Taču, kā skaidro Dr. Sāra Holmsa, stundās un dienās pirms cilvēka nāves notiek vairākas lietas, kas liecina par nāves tuvošanos.

Ķermenim palēninoties, cilvēki kļūst nogurušāki un vairāk guļ. Viņi ēd un dzer mazāk, jo gremošanas sistēma sāk apstāties.

Šajā laikā, ko dažreiz dēvē par pārejas fāzi, pacientiem var būt nepieciešama lielāka palīdzība ikdienas uzdevumu veikšanā, un viņiem var būt grūtības uzturēt sarunu, jo viņus pārņem nogurums.

Šis posms var nebūt tik acīmredzams pacientiem, kas cieš no deģeneratīvām slimībām, piemēram, demences vai Parkinsona slimības, jo šie simptomi jau atspoguļo viņu slimības simptomus.

Visi šie simptomi pakāpeniski pasliktināsies līdz pacienta pēdējiem brīžiem — kad elpošana kļūs neregulāra, asinsrite palēnināsies un sirdsdarbība apstāsies.

Apmēram trešdaļai pacientu tieši tad notiek "atmošanās", un pirms nāves viņi piedzīvos pēkšņu garīgās skaidrības uzliesmojumu.

Uz īsu brīdi, pāris minūtēm, stundām vai dažreiz dienām pacienti atgriežas savā "normālajā" stāvoklī un var pat sākt izrādīt atveseļošanās pazīmes, lai gan nav pilnībā izprasts, kāpēc tas notiek.

Gadiem ilgi pētījumi pat ir parādījuši, ka cilvēka smadzenes ļoti īsu laiku pēc sirds apstāšanās joprojām darbojas normāli.

Pētījumi ir arī atklājuši, ka smadzenes joprojām var piedzīvot sporādiskus aktivitātes uzliesmojumus pat pēc stundas bez skābekļa, reanimācijas laikā.

Šādi atklājumi ir noveduši pie tā, ka daži mediķi aicina pārskatīt standarta praksi, kas nosaka, ka cilvēki ir jāpasludina par mirušiem pēc trīs līdz piecu minūšu skābekļa trūkuma smadzenēs, jo šos pacientus teorētiski joprojām varētu atdzīvināt.

Pēdējā lieta, kas notiek pirms nāves, ir ļoti pamanāmas elpošanas izmaiņas, ko sauc par Šeina-Stoksa elpošanu.

Pacients veiks vairākas ātras ieelpas, kam seko ilgi bezelpošanas periodi, it kā viņš jau būtu ieelpojis pēdējo reizi.

"Galu galā apstājas elpošana un sirdsdarbība, kam seko smadzeņu darbība," skaidroja Holmsas kundze.

"Tas parasti ir ļoti mierīgs process, kurā vairumā gadījumu cilvēki vienkārši aizslīd prom."

Viņa piebilda: "Es bieži atgādinu ģimenēm, ka paliatīvā aprūpe ir par dzīvošanu, nevis miršanu. Miršana pati par sevi ir īsa. Tāpat kā dzimšana, arī aiziešana no pasaules ir tikpat īsa kā ienākšana tajā."

Vairāki pētījumi pat ir parādījuši, ka jo vairāk mēs uzzinām par nāvi un pārdomājam to, jo mazāk baidāmies to piedzīvot.

Katrs cilvēks savā ceļojumā uz nāvi ir atšķirīgs, bet paliatīvās aprūpes loma ir pārvaldīt simptomus un mudināt cilvēkus veidot plānus.

Hospiss ir specializēts dienests, kas rūpējas par pacientiem, kuru slimība ir diagnosticēta kā neārstējama.