Simts nākamie
 
©F64 Photo Agency

Sagaidot Latvijas valsts simto gadadienu, vēlos ielūkoties pagātnē, padomāt par šodienu un pasapņot par nākotni. Ja pagātni mums jāpieņem tādu, kāda tā ir, jo mainīt šos notikumus nevaram (vien varam pārdomāt attieksmi pret tiem, izdarīt secinājumus), tad tagad un te Latvijā notiekošo mēs gan varam, gan to vajag mainīt. Ja pirms simts gadiem, kad Pirmā pasaules kara noslēgumā aprūpes nami, patversmes, nespējnieku mājas bija tam laikam pilnīgi saprotama lieta, ko noteica faktiskie apstākļi, piemēram, lielais bērnu skaits bez vecāku gādības, pieaugušie, palikuši bez jumta virs galvas un maizes rieciena, kara traumas guvušie iedzīvotāji, tad kāds ir mūsu attaisnojums aprūpes iestādēm tagad un īpaši, raugoties nākotnē.

Pirms simts gadiem Latvijā sociālās aprūpes centrus nesauca par aprūpes centriem - tos sauca tiešos vārdos: nespējnieku nams, bāreņu vai bērnu nams, iestāde defektīviem bērniem, invalīdu nams, patversme ubagiem. Laika gaitā ir mainījušies gan šo iestāžu nosaukumi, gan attieksme pret aprūpi, gan attieksme pret cilvēku. Lasu Jāņa Ezeriņa noveli Joču pirts, kas sarakstīta 1923. gadā: «Nespējnieku māja še atgādina dzīvu muzeju, uz kurieni pat no tālākām skolām varētu sarīkot ekskursijas, lai jaunie pilsoņi iepazītos ar dzīves patiesību un pārliecinātos, kurp cilvēku noved žūpība, kāršu spēle, pārliecīga mīlestība vai vienkārši nelaimes gadījumi. Ja likums Agares pagastu izsargātu no svešu ubagu ieplūšanas, viņš būtu parūpējies arī par priekšzīmīga nespējnieku nama uzcelšanu un laba ekonoma pieņemšanu; tagad tas atkrīt pats no sevis. Tāpēc arī viņā dzīvo Teters, kuram ir tikai viena kāja un viena roka, Saulgozis, kas savā laikā izbraukājis Brazīliju, Dzilna, kuru kādā tirgū sasita līdz nabagam, Pūpēdis un vēl daži citi, bet nedzīvo pats nabagu zieds - Naudas Ilzīte. [..] viņai tomēr nav itin nekā, izņemot līku muguru, laba cilvēka sirdi un prātu, kas bojāts drusku jaunībā.» Stāsts atklāj, ka Ilzīte staigā apkārt pa mājām vasarā, pa ziemu apmetas Joču pirtiņā. Runāts bijis par pabalstu no pašvaldības, bet tas nav iedots. Pagasta vecākais, lūk, teicis, ka visu savu iekrāto naudu viņa izdevusi par mūra kapsētu un tīši palikusi par nabadzi. Lai arī stāsts, tas atklāj mums pagātnes liecības par to, kā mūsu senči domāja, ko juta, kā palīdzēja.

Cits stāsts: Rīgā, Kuldīgas ielā pirms vairāk nekā simts gadiem dibināta patversme defektīviem bērniem (20. gadsimta sākumā plānprātiņu un epileptiķu iestāde atdota Rīgas pilsētai, kas tur nodibina patversmi bērniem, pēc 1939. gada šī iestāde darbu vairs neturpina). Turpat Pārdaugavā, Kalnciema ielā darbojas «morāliski defektīvo» bērnu patversme un «nerātno» vai arī «palaisto un tikumiskā ziņā apdraudēto» bērnu patversme. Patversmes, neraugoties uz to nepieņemamiem mūsu dienām nosaukumiem, veidoja un dibināja labu mērķu vārdā - citas izpratnes, kā rūpēties un kas ir labāks bērnam ar garīga rakstura traucējumiem, nebija. Bija jāpalīdz, vajadzēja aprūpēt, paēdināt, nolikt gulēt, apģērbt un apaut. Ēdiens un siltums - tas ilgu gadu garumā ir bijis galvenais, ko nodrošinājusi sociālā aprūpe un palīdzība nabagiem.

Kopš tā laika ir pagājuši simts gadi, un mēs turpinām dzīvot mūsu Latvijā, jo nekas neapstājas ar simtgadi. Tomēr mēs esam mācījušies, mēs esam auguši un par sociālo aprūpi zinām pietiekami daudz, lai to realizētu citādāk. Piekrītu, sociālās aprūpes iestādēm ir nozīme un tām būs nozīme, jo vienmēr būs situācijas, kad cilvēkiem būs jāpalīdz kritiskā brīdī un kad patversme būs vienīgais risinājums. Taču dzīve no agras bērnības līdz pat sirmam vecumam aprūpes centrā - tā nav Latvijas nākotne, neatkarīgi no tā, par kādiem tieši cilvēkiem mēs runājam. Precīzi man sarunā saka Dita Rituma no Latvijas Kustības par neatkarīgu dzīvi: mēs esam pieraduši visus cilvēkus, kuriem nepieciešama sociālā aprūpe un atbalsts, ielikt vienā rāmī un domāt, ka ar apkuri un pusdienām pietiks. Katram cilvēkam ir sava dzīve, savi sapņi, savi mērķi, kas neaprobežojas tikai ar pamata vajadzībām. Vai mēs to spējam saprast, saredzēt un mainīt? Es ceru, jā.

***

Tematiskais pielikums personām ar invaliditāti Atbalsta plecs ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Atbalsta plecs publicēto rakstu saturu atbild Neatkarīgā Rīta Avīze.

Neatkarīgā Rīta Avīze gaidīs jūsu ieteikumus, pieredzes stāstus, jautājumus uz e-pastu: atbalstaplecs@nra.lv

Atbalsta plecs

Sabiedrības integrācijas fondsPasākumu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.