Spēja harmoniski novecot ir psihiskās veselības pazīme

Ilze Zonne schedule18.jan 2018

Vai gadi ir mūsu bagātība vai grūti panesama nasta, un kurā brīdī cilvēks kļūst vecs? Teorijas runā par hronoloģisko, bioloģisko, psiholoģisko un sociālo novecošanu. Tautā tikmēr vērojama viedokļu daudzveidība. Viens saka «es esmu vecs», kad vēlas dzirdēt komplimentu, cits – kad slinkums darboties, bet vēl kādam steigā mājās aizmirsta atslēga šķiet neapgāžams pierādījums, ka nu viņš ir ceļā uz vecuma plānprātību.

Novecošana ir aktualitāte arī globālā mērogā. «Mēs, šodienas strādājošo paaudze, būsim tie, kuri pensionēšanās posmā saskarsies ar situāciju, kad pensionāru būs vairāk nekā jaunāku cilvēku,» saka psihiatre Lada Stoligvo. «No vienas puses, mums šobrīd ir jaunības kults, daļa sabiedrības dara visu, lai ievērotu veselīga dzīvesveida principus, reizēm pat pārspīlēti. No otras puses - cilvēku dzīves ilgums pagarinās. Tas notiek, pateicoties medicīnas sasniegumiem un sakarā ar to, ka vairs nav dabiskās atlases: cilvēki jaunākā vecumā neizmirst no tādām slimībām, kas senāk nebija ārstējamas. Ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē šobrīd ir vesela virkne problēmu, kas saistītas ar novecošanu, un tās tiek pastiprināti pētītas, pievēršot uzmanību gan fiziskām slimībām, gan stāvokļiem, kuri saistīti ar cilvēka intelektuālo spēju izmaiņām. Sliktākajā gadījumā ir runa par demenci - plānprātību.

Jāteic, ka vecs - tas ir ļoti nosacīts jēdziens. Vērojot pacientus, varu teikt, ka daži jau 35 gadu vecumā rada piecdesmitgadnieku iespaidu, bet dažiem 55 gadu vecumā nevarētu dot vairāk par 40 gadiem. Tas atkarīgs no iedzimtības, dzīvesveida, no tā, kā cilvēks sevi kopj, un no vietas, kur viņš dzīvo.»

Ir vairāki būtiski harmoniskas novecošanas priekšnoteikumi, kurus mums pašiem iespējams izvērtēt un ietekmēt.

Tuvu cilvēku loks

«Gadās sastapt cilvēkus, kuriem nav radinieku, piemēram, bērnu audzinājis tikai viens no vecākiem, kurš nu jau miris, un ar savu dzimtas koku cilvēks nav iepazīstināts. Bet svarīgi, lai mums būtu ne tikai radi, bet arī savs draugu un paziņu loks,» norāda L. Stoligvo. «Es uzskatu, ka tas ir drāmas sākums, ja cilvēkam līdz 30 gadu vecumam nav plaša paziņu loka, kurā iespējams atrast draugus, tuvus cilvēkus. Jo vecāks kļūst cilvēks, jo grūtāk viņam veidot jaunas attiecības, bet esošais draugu un paziņu loks neizbēgami sašaurinās. Daļa pārceļas uz citu dzīvesvietu, daļa mirst: jau četrdesmitgadnieku vecuma grupā iezīmējas tendence, ka uz bērēm ar katru gadu jāiet biežāk nekā uz kristībām, bet vecuma grupā no 55 līdz 60 gadiem vispār veidojas diezgan bēdīgs iespaids, jo gan vienaudži, gan vecākas paaudzes cilvēki sāk aiziet uz viņsauli. Paziņu loks kļūs šaurāks arī dzīves gaitā, cilvēku nobriešanas procesā radušos atšķirību dēļ. Te ir runa gan par raksturu, gan par vērtību sistēmu. Tas ir diezgan būtiski arī jaunībā, taču vidējā vecumā atšķirības var kļūt gandrīz nepārvaramas, jo cilvēkiem ir izveidojušies savi diezgan stingri uzskati un, jo vecāki viņi kļūst, jo grūtāk pielāgoties.»

Kontakti ar jaunības dienu draugiem un paziņām bieži izjūk arī materiālā un sociālā stāvokļa atšķirību dēļ. Vienam ir veiksmīga karjera, labi ienākumi, pilnvērtīga ģimenes dzīve, un viņš labprāt ierodas uz klasesbiedru vai studiju biedru tikšanos. Otrs, kuram dzīvē klājas grūti, izvairās gan no tikšanās, gan no kontaktiem vispār. «Es bieži redzu, ka norobežošanās notiek nevis tādēļ, ka turīgākajiem un veiksmīgākajiem jaunības biedriem būtu nicinoša attieksme pret citiem, bet tieši pretēja procesa dēļ,» savos vērojumos dalās psihiatre. «Tie, kuri uzskata sevi par mazāk veiksmīgiem, sāk veidot projekcijas attiecībā pret turīgākajiem: nu ko es tur iešu, viņi taču smiesies, man nav piemērota tērpa... Cilvēki sāk paši norobežoties, nevis viņus kāds apsmej. Tāda atturīga uzvedība izpaužas vienreiz, otrreiz, un pārējie nodomā - mēs viņam neesam vajadzīgi, neesam interesanti. Bet cilvēks kautrējas, ka nav spējīgs atbilstošā līmenī piedalīties kopējos pasākumos. Ne vienmēr bagātākie to apzinās, ne vienmēr viņiem piemīt spēja iejusties citu cilvēku ādā un taktiski noorganizēt tikšanos tā, lai neviens nejustos neērti šo materiālā stāvokļa atšķirību dēļ. Taču ne vienu vien reizi esmu arī saskārusies ar situāciju, kad turīgākie pasākuma dalībnieki paklusām piemaksā, lai viss izdotos patiešām labi, un pārējiem vienkārši nestāsta.»

Tātad agrākie kontakti pamazām tiek zaudēti, bet jauni vietā tik vienkārši nerodas. «Ar katru gadu mēs arvien mazāk spējam atvērties jauniem kontaktiem un pieņemt jaunu cilvēku savā lokā,» saka L. Stoligvo. «Ja mēs paskatāmies, kā izturas padzīvojuši cilvēki, tad redzam, ka viņi kopumā ir ļoti konservatīvi un lielākā daļa nav ieinteresēti veidot jaunus sakarus. Viņi varbūt labprāt patērzēs ar citiem, gaidot pieturā transportu, bet savā lokā jaunus paziņas neielaidīs. Taču cilvēkiem ir vajadzīgi sociālie kontakti un to trūkums var būt īpaši krasi jūtams pēc aiziešanas pensijā. Pat ja pensionārs dzīvo ģimenē, viņa ikdienas dzīves temps ir krietni lēnāks nekā jaunākiem ģimenes locekļiem. Padzīvojis cilvēks ļoti bieži jūtas aizvainots, ka viņam nepievērš uzmanību, bērni un mazbērni nepasēž un neparunājas. Bet viņu dzīve ir stipri ātrāka; cilvēkam, kurš mūsdienās ir sociāli aktīvs, ir ļoti daudz zvanu un dažādu darīšanu, tāpēc tējas dzeršanai un lēnai sarunai patiešām nav laika.»

Mazinās ātrums, nevis intelekts

Novecojot cilvēks sāk lēnāk kustēties, jo lēnāka kļūst impulsu pārvade uz muskuļiem. Tas atspoguļojas arī sejas mīmikā, kas vairs nav tik aktīva. Mazkustīgāka seja nenozīmē, ka cilvēks katrā ziņā ir depresīvs, tas pieder pie normāla novecošanas procesa. Lēnākas kļūst arī ķermeņa kustības, lēnīgums parādās gaitā, un tas ne vienmēr nozīmē, ka cilvēku nomoka sāpes vai stīvums.

«Nav pareizi teikt, ka ar vecumu pasliktinās intelektuālās spējas un prasmes,» uzsver psihiatre. «Normālas novecošanas procesam raksturīgi, ka domāšana kļūst lēnāka. Ja cilvēks 50, 55 vai pat 45 gadu vecumā ievēro, ka sācis domāt lēnāk - daļēji tā ir taisnība. Viena lieta, ka pats cilvēks vai viņa apkārtējie subjektīvi uzskata, ka viņam izmainījusies intelektuālā sfēra, un otra lieta - kā tas ir objektīvi. To ir spējīgs izvērtēt tikai speciālists, un tam ir vajadzīga arī testēšana. Padzīvojušiem cilvēkiem intelekta spējas nav sliktākas kā jauniem, bet vajadzīgs ilgāks laiks uzdevumu aizpildīšanai. Ja dots, piemēram, standartizēts loģikas tests, kur jādod atbildes vai jāizpilda kādi uzdevumi, un nav ierobežots laiks, tad cilvēki 55, 60, 65 gadu vecumā lielākoties aizpilda testu tikpat veiksmīgi kā jaunāki ļaudis. Turpretī, ja mēs ierobežojam laiku, tad parādās kļūdas un nespēja testu aizpildīt. Padzīvojis cilvēks ir spējīgs ilgstoši strādāt, bet ātrums objektīvi ir lēnāks, tādēļ nepieciešams salīdzinoši ilgāks laiks. Lai mazinātu stresa pakāpi, mans ieteikums ir organizēt savu dzīvi tā, lai nebūtu steigas. Tiklīdz parādās stress un steiga, lielākā cilvēku daļa, kas atrodas novecošanas procesā, nav spējīgi tikt galā ar nepieciešamo.

Ja rodas aizdomas, ka sākušies patoloģiski procesi, kuru dēļ krītas intelekta spējas, noteikti jāvēršas pie ārsta.»

Atmiņa un koncentrēšanās

Tas patiešām nav mīts, ka ļoti cienījama vecuma cilvēkiem kļūst grūtāk atcerēties nesenus notikumus, bet jaunībā piedzīvotais paliek atmiņā ilgstoši. Tiem, kuri vecāki par 65 gadiem, parādās interesantas atmiņas nianses: fakti vai vārdi labāk paliek atmiņā, ja cilvēkam ir laiks un iespēja izveidot asociācijas vai kādas loģiskas saiknes. (Publikācijās minēts, piemēram, šāds paņēmiens: ja jūs iepazīstina ar kādu Olgu, tad, lai neaizmirstu viņas vārdu, var izveidot asociāciju, iedomājoties divas populāras Olgas, piemēram, Olgu Dreģi un Olgu Rajecku, un iztēlojieties, ka jaunā paziņa kopā ar viņām nāk jums pretī pa ielu.)

«Vecuma norma ir tā, ka nenoturīgākas kļūst koncentrēšanās spējas,» saka L. Stoligvo. «Cilvēkiem tas jāņem vērā, jo vienlaikus veikt dažādus uzdevumus, piemēram, runāt ar otru cilvēku un aizpildīt kādu dokumentu, kļūst ārkārtīgi grūti, rodas kļūdas. Daži jaunākā vecumā var tikt galā ar daudziem uzdevumiem - aizpildīt dokumentu, vienlaikus runājot pa tālruni, pieskatot bērnu un uzmanot zupas katlu uz plīts. Vecumdienās par to vienkārši jāaizmirst. Domājot par harmonisku novecošanu, jau pēc 40 gadu vecuma būtu pakāpeniski jāorganizē sava dzīve tā, lai mēs varētu nodarboties vienlaikus tikai ar vienu darbu. Ja mēs izveidosim tādu pieeju, tad vēlāk nenāksies saskarties ar nepatīkamiem pārsteigumiem. Koncentrēšanās spēja ar gadiem samazinās, un arvien biežāk var notikt tā, ka cilvēks, piemēram, iet uz virtuvi pēc karotes, te zvana telefons, viņš atbild un vairs neatceras, kāpēc gājis uz virtuvi. Jaunākiem cilvēkiem tā gadās tādēļ, ka galva aizņemta ar daudzu citu problēmu risināšanu, tāpēc rodas mentālā aparāta pārslodze. Savukārt 60-65 gadu vecumā koncentrēšanās kļūst ļoti mērķtiecīga, uzmanības lokā iespējams noturēt mazāk objektu. Tiek uzskatīts, ka jaunībā cilvēks, kurš ir labi trenēts, var noturēt uzmanības lokā septiņus dažādus objektus, bet, ja koncentrēšanās spēja nav mērķtiecīgi attīstīta, tad četrus piecus objektus. Pārslodzes tehniku veiksmīgi izmanto, piemēram, ielu krāpnieki, kas pienāk, pasaka kādu neloģisku teikumu, ko uzrunātais mēģina aptvert, vienlaikus pieskaras viņam pie rokas, pie matiem, un cilvēks «uzkaras» kā dators, nonāk transa stāvoklī. Paveciem cilvēkiem tik sarežģītas manipulācijas nemaz nevajag - pietiek ar diviem trim uzdevumiem vienlaikus. Tā nav plānprātība, tā ir vecumdienu norma, ar ko jārēķinās, tāpēc koncentrēšanās vienam darbam vienā reizē ir tik svarīga: ja mēs ejam uz virtuvi - tad ejam uz virtuvi, bet tam, kurš zvana, pārzvanīsim vēlāk. Telefona zvans vai tamlīdzīgs apstāklis, kas novērš uzmanību un liek pārslēgties no iesāktā uz kaut ko citu, kļūst par iemeslu tam, ka uz nakti paliek iedegta gaisma, durvis nav kārtīgi aizslēgtas utt. Der redzamā vietā atstāt zīmīti ar atgādinājumiem - izslēgt, aizvērt, pārbaudīt...Var izveidot sev darāmo darbu sarakstu vai veselu žurnālu, tas nav nekas aizvainojošs.»

Maņu orgāni strādā sliktāk

Jāapzinās, ka novecošanas process skar arī maņu orgānus, vājinās redze un dzirde, cilvēks sāk sliktāk uztvert ožas un garšas nianses, mainās arī krāsu izjūta. Literatūrā aprakstīts, ka vecumdienās dāmas bieži vien sāk pārspīlēti krāsoties, jo nokrāsas vairs neredz, un tas nav saistīts ar mentāliem traucējumiem. Diezgan bieži padzīvojuši cilvēki sāk apvainoties un konfliktēt tādēļ, ka viņi dzird sliktāk, un šī ir situācija, kad jāapmeklē dzirdes speciālists un jāsāk lietot dzirdes aparātu. Tas pats sakāms par redzes korekciju. Diezgan bieži komunikāciju ar veciem ļaudīm traucē tieši šādi faktori, tāpēc tuviniekiem jāpadomā, ka vajadzīgs ne tikai psihiatrs un neirologs, bet varbūt jāsāk ar acu ārstu un ar dzirdes pārbaudi.

Pieņemt savu novecošanu

Reizēm gadās novērot, ka cilvēks krietni gados bez redzama iemesla steidzas, piemēram, riskējot pakļūt zem auto riteņiem, metas pāri ielai, kad luksoforā zaļā gaisma jau dziest, skrien priekšā citiem pie veikala kases, bet pastā, cenšoties ātrāk aizpildīt kādu veidlapu, pieļauj kļūdas, un viņam nākas visu pārrakstīt.

«Tas var liecināt, ka cilvēks psiholoģiski ar grūtībām sadzīvo ar savu novecošanu,» komentē psihiatre. «Kad cilvēki sāk apzināties, ka viņi noveco, tas izraisa ļoti lielu emociju vētru, jo pieņemt, ka mūžs iet uz otro pusi - tas ir ārkārtīgi grūti, zināmā mērā tā ir drāma, un cilvēki ir psiholoģiski tendēti pierādīt, ka izmaiņas viņus neskar. Tas sākas jau krietni agrāk - kad pienāk četrdesmitgadnieku krīze. Vīriešiem un pēdējā laikā arvien biežāk arī sievietēm tas var izpausties attiecību meklēšanā ar jaunāku partneri. Tā cilvēks cenšas sev pierādīt - es joprojām esmu tīri tā nekas. Par nespēju pieņemt savu novecošanu liecina arī pārmērīga aizraušanās ar estētisko medicīnu. Te nav runa par skaistuma injekcijām un citām procedūrām, bet par to, ka cilvēks nepārtraukti veic plastiskās operācijas, kuras notiek narkozē un ir saistītas ar zināmu risku. Var saprast, ja cilvēks iet uz vienu operāciju, lai koriģētu kādu lietu, ar kuru viņš nevar samierināties, piemēram, ausu vai deguna formu, vai arī viņš ir publiska persona, kam seja ir darba instruments. Bet ja tās ir nepārtrauktas operācijas ar dažu gadu atstarpi, piemēram, sieviete vēlas te palielināt, te samazināt, te atkal palielināt krūtis, tad tomēr jādomā, vai tā nav maskēta depresija, kas var būt saistīta ar nespēju pieņemt savu novecošanu. Spēja harmoniski novecot un to pieņemt liecina par cilvēka psihisko veselību. Harmonisks cilvēks, garīgi nobriedusi personība spēj pieņemt šos neizbēgamos procesus. Taču problēmas šajā ziņā ir arī ievērojamiem cilvēkiem - internets pilns ar attēliem, kuros redzam cienījama vecuma slavenības, kas ir operētas un pāroperētas, piedzīvojušas tik briesmīgas transformācijas, ka galu galā pārvērstas par karikatūrām. Tas nav veselīgs process, un šo cilvēku ir ļoti žēl.»

Nevajag dramatizēt

Pie psihiatres vēršas arī tādi cilvēki, kuri sāk pamanīt, ka viņi noveco, un šo situāciju subjektīvi uztver pārlieku saasināti. Un tad nav tālu jāmeklē fakti, kas šķietami pierāda, ka tuvojas vecuma plānprātība. «Es kļūstu veca - neatceros, cik pakāpienu ir trepēm manā mājā,» saka viena paciente. «Nekādi nevaru atcerēties, kurš no vairākiem slēdžiem jānospiež, lai iedegtu gaismu gaitenī,» sūdzas cita. Bet aprunājoties izrādās, ka patiesībā viņas tādas lietas nekad nav zinājušas, nav iegaumējušas, jo tās vienkārši nav šķitušas svarīgas, bet ar gadiem sāk pamanīt un dramatizēt.

Kamēr vēl esi sociāli aktīvs

«Ir absolūti pareizi laikus sākt domāt par vecumdienām: ko darīšu, kā dzīvošu,» norāda psihiatre. «Ja ir nodoms mainīt dzīvesvietu, tas jādara tad, kad cilvēks vēl ir sociāli aktīvs, spēj rūpēties par sevi un pielāgoties kaut kam jaunam, nevis 80 vai 90 gados. Pēc 65 gadu vecuma spējas pielāgoties kļūst ar katru gadu sliktākas, un, ja patiešām sākas slimības process, tās cieš vēl vairāk. Tuviniekiem, kuri grib izdarīt to labāko un paņemt pie sevis cilvēku, kurš palicis vientuļš un kuram jau sākas demences process, tas ir ļoti sarežģīts lēmums, jo šādā stāvoklī cilvēkam pārcelšanās uz nepazīstamu vidi var radīt gan depresiju, gan trauksmi, gan miega traucējumus, gan arī psihozes elementus, un tā ir ļoti liela problēma. Ja vajadzīga kopšana un aprūpe, tas ir ļoti komplicēts jautājums, kas bieži jārisina kopā ar ģimenes ārstu, neirologu un sociālo darbinieku, un vienmēr jādomā, kas būs labāk: paņemt tuvinieku pie sevis vai tomēr algot palīgu, lai viņš varētu palikt savos ierastajos apstākļos; ir arī situācijas, kad jādomā par pansionātu.»

Sarežģīts darbs un dzīves mērķis

«Saskaņā ar pētījumu rezultātiem sarežģīts darbs dzīves laikā pasargā cilvēku no atmiņas un domāšanas traucējumiem vecumdienās,» stāsta ārste. «Ja cilvēka darbs ir saistīts ar sarežģītu uzdevumu risināšanu, lēmumu pieņemšanu un komunicēšanu ar cilvēkiem, tad viņam vecuma izmaiņas veidojas lēnāk. Tie ir radošo profesiju pārstāvji, inženieri, ārsti, skolotāji, projektu vadītāji un citi. Viņi saglabā prāta spējas ilgāk nekā tie, kuriem bijis monotons, vienveidīgs un vienkāršs darbs.

Kāds cits pētījums, kurā gandrīz 14 gadu ilgā laika posmā tika apsekoti aptuveni 6000 cilvēku, sākot no 50 gadu vecuma, analizēja respondentu dzīves kvalitāti, saslimstību, negatīvo emociju, psihosociālo faktoru un nodarbošanās ietekmi, kā arī cita starpā bija jautājums par to, vai cilvēkam ir kāds dzīves mērķis. Tas var būt praktiski jebkāds: sagaidīt mazbērnus, kopt dārzu, gleznot, izšūt, aprūpēt kaziņas, gādāt par pagalma kaķiem u.c. Pētījuma rezultāti parādīja, ka dzīves mērķa esamība ir veselīgas novecošanas priekšnoteikums, kas paaugstina izdzīvošanas varbūtību par deviņiem procentiem salīdzinājumā ar tiem, kuriem mērķa nav.»

***

Gudru cilvēku atziņas

Visi grib dzīvot ilgi, bet neviens negrib kļūt vecs.

Džonatans Svifts (1667-1745), angļu - īru rakstnieks

Cilvēks joprojām ir jauns, kamēr spēj mācīties, apgūt jaunus ieradumus un paciest iebildumus.

Marija fon Ebnere-Ešenbaha (1830-1916), austriešu rakstniece

Nav nekāda māksla kļūt vecam, māksla ir vecumu paciest.

Johans Volfgangs Gēte (1748-1832), vācu dzejnieks, rakstnieks, zinātnieks un valstsvīrs

Vecumam piemīt īpašība padarīt dzīves puķēm asākus ērkšķus un bālākus ziedus.

Saādi (1184-1283), persiešu dzejnieks

Vecums muļķim - slogs, neprašam - ziema, zinātnes cilvēkam - zeltains ražas laiks.

Voltērs (1694-1778), franču rakstnieks un domātājs