Lie­pā­jas te­āt­ra ak­tri­se Ku­čin­ska – lai­mī­ga četr­u bēr­nu mā­mi­ņa

© publicitātes foto

Vie­na no Lie­pā­jas te­āt­ra iz­teik­smī­gā­ka­jām un spri­ga­nā­ka­jām ak­tri­sēm Ine­se Ku­čin­ska paš­laik at­vei­do sie­vas lo­mu re­ži­so­ra Dž. Dž. Dži­lin­dže­ra to­po­ša­jā iz­rā­dē «Ra­ga­na», kas pirm­iz­rā­di Lie­pā­jas te­āt­rī pie­dzī­vos mar­ta bei­gās. Šis darbs mo­di­not slēp­tas dzi­ņas, par ku­ru ek­sis­ten­ci pa­šai rei­zēm nav ne jaus­mas.

Mo­di­na kais­lī­bu vul­kā­nu

Aus­trie­šu dra­ma­tur­ga Kar­la Šēn­he­ra lu­ga «Ra­ga­na» sa­rak­stī­ta 1914. ga­dā, tā iz­man­to­ta par pa­ma­tu arī ki­no­fil­mas sce­nā­ri­jiem. Tas ir stāsts par vī­ru un sie­vu, ku­ri pel­na lī­dzek­ļus, pār­do­dot kontra­ban­das pre­ces. Pie vi­ņiem ie­ro­das jauns ro­bež­sargs, lai abus at­mas­ko­tu. Pa­ma­zām vi­si trīs tiek ie­rau­ti pos­to­šā kais­lī­bu vir­pu­lī, no ku­ra iz­kļūt vairs nav ie­spē­jams. Ne vel­ti arī jaun­o Lie­pā­jas te­āt­ra iz­rā­di re­ži­sors jau rak­stu­ro­jis kā kais­lī­bas sen­lai­ku ga­rā. «Mēs vi­si zi­nām, ka ar la­biem no­do­miem bru­ģēts ceļš uz el­li. Arī šis ma­te­ri­āls mo­di­na slēp­tas dzi­ņas, par ku­ru ek­sis­ten­ci pa­šam rei­zēm nav pat no­jaus­mas. Va­ram do­māt, ka vi­si esam tā­di ļo­ti kār­tī­gi un la­bi, bet mū­sos ir arī tas mel­nais un ne­zi­nā­mais. Ne­jaušs no­ti­kums var pēk­šņi iz­mai­nīt te­vi kā cil­vē­ku, pa­mo­di­nāt kais­lī­bu vul­kā­nu. Pie­ļau­ju, arī ar ma­ni daudz kas var no­tikt. Ja tik­tu ap­drau­dē­ti ma­ni bēr­ni, ie­spē­jams, ma­nī va­rē­tu pa­rā­dī­ties pat slep­kav­nie­cis­kas tiek­smes,» »VZ« dros­mī­gi at­zīst Lie­pā­jas te­āt­ra ak­tri­se Ine­se Ku­čin­ska.

Bēr­nu ba­ro pa­bries­mī­gā gri­mā

Ģi­me­nei ak­tri­ses dzī­vē ir ļo­ti lie­la no­zī­me. Ku­čin­ska ir ne ti­kai ta­lan­tī­ga ak­tri­se, bet arī at­rak­tī­va četr­u bēr­nu mā­mi­ņa. «Jā, man ir pa­vei­cies būt gan ak­tri­sei, gan mam­mai, bet jā­at­zīs­tas, ka tas nav vieg­li. La­bi sa­pro­tu tās sie­vie­tes, ku­ras bai­dās no pār­mai­ņām sa­vā dzī­vē, dzem­dē­jot bēr­nu. Tā ir mil­zī­ga at­bil­dī­ba vi­su dzī­vi, bet dro­ši va­ru teikt, ka, pār­va­rot šīs bai­les un ne­zi­ņu, ar mums no­tiek skais­tā­kais, kas var no­tikt ar sie­vie­ti. Tā ir sie­vie­tes gal­ve­nā sū­tī­ba. Un nav sva­rī­gi, vai vi­ņa ir ak­tri­se vai mi­nis­tre. Es­mu lai­mī­ga arī par to, ka man vien­mēr ir bi­jis vī­ra at­balsts. Plā­nots man ir ti­kai viens bērns, pā­rē­jie ir nā­ku­ši kā liels pār­stei­gums, kas pir­ma­jā brī­dī pat iz­sit no līdz­sva­ra un vieš uz­trau­ku­mu – kā ta­gad ar vi­su tik­sim ga­lā, ta­ču vi­su var pa­gūt. Vi­sus sa­vus bēr­nus es­mu ar krū­ti ba­ro­ju­si līdz ga­da ve­cu­mam,» ar aiz­rau­tī­bu stās­ta Ku­čin­ska un at­zīst, ka vi­ņai nā­cies ba­rot bēr­nu ar krū­ti arī vi­sai pa­bries­mī­gā Mel­nās mā­tes gri­mā. «Viņš gan ļo­ti pār­steig­ti ska­tī­jās – kas tā tā­da? – bet ēda lab­prāt.» Ak­tri­se at­gā­di­na, ka kat­rai sie­vie­tei ne­va­jag aiz­mirst lai­ku pa lai­kam at­pūs­ties un tad jau viss esot kār­tī­bā. Vi­ņai pa­šai at­jau­no­ties vis­la­bāk pa­līdz vi­des mai­ņa.

Rei­zēm va­jag le­dai­na ūdens šal­ti

Ku­čin­ska at­zīst, ka diez vai ko ci­tu sa­vā dzī­vē mā­cē­tu da­rīt tik la­bi kā spē­lēt te­āt­ri, bet uz brī­di aiz­sap­ņo­jas – ja bū­tu brī­va un ba­gā­ta, gri­bē­tos kā­du lai­ku pa­ce­ļot. «Ma­ni aiz­rauj va­lo­das un ci­tu tau­tu kul­tū­ra. Lab­prāt kād­reiz ar lie­lu dži­pu pa­ce­ļo­tu pa tuks­ne­si un nak­šņo­tu bū­de­lēs, ku­rās nav ūdens. Man gri­bas ci­tu pie­re­dzi, tas ir tā­pat kā uz­kāpt kal­nā un uz ie­ras­to pa­rau­dzī­ties no ci­ta skat­pun­kta. Ta­ču sāk­tu es dro­ši vien ar no­piet­nu an­gļu va­lo­das ap­gu­vi. Tā ir uni­ver­sā­la un ļauj sa­pras­ties daudz­viet pa­sau­lē,» stās­ta ak­tri­se.

Ta­ču, arī dzī­vo­jot Lie­pā­jā, vi­ņa at­rod ie­spē­jas se­vi uz­mun­dri­nāt. Jau ses­to ga­du Ku­čin­ska vi­sa ga­da ga­ru­mā pel­das jū­rā. Va­sa­rā, pro­tams, bie­žāk, bet bez pel­des ne­pa­liek arī tik auk­stā zie­mā, kā­da tā ga­dī­ju­sies, pie­mē­ram, šī. «Tas ir tāds blie­ziens asins­va­diem! Ne­nor­māls ener­ģi­jas lā­diņš, kas tev pie­slēdz mil­zī­gas kos­mis­kās re­zer­ves. Pie­ņe­mu gan, ka tas ne­der kat­ram, bet ma­nam ner­vu ti­pam tas ir tie­ši lai­kā! Man va­jag rei­zēm da­būt le­dai­nu ūdens šal­ti, lai sa­vāk­tos,» stās­ta ak­tī­vā sie­vie­te. Pel­dē­ša­nai pie­vēr­sies arī vi­ņas vīrs Her­berts Lauk­šteins [Lie­pā­jas te­āt­ra di­rek­tors], un abi var to da­rīt ko­pā.

Ko­pā ar īs­ta­jiem

Uz kri­ti­ku Ku­čin­ska rau­gās no sa­va skat­pun­kta: «Tie kri­ti­ķi, ku­ru vie­dok­lī vērts ie­klau­sī­ties, Lat­vi­jā ir uz vie­nas ro­kas pirk­stiem sa­skai­tā­mi. Man bū­tis­kāks ir to cil­vē­ku vie­dok­lis, ku­ri ir ne­pa­star­pi­nā­ti sais­tī­ti ar dar­bu te­āt­rī, – re­ži­so­ri, augst­as rau­dzes ak­tie­ri. Vi­ņu vie­dok­lis ir sva­rī­gāks par sau­su ma­nas lo­mas, kas man pra­sī­ju­si svied­rus un var­būt pat asi­nis, iz­tir­zā­ju­mu. Es­mu sa­skā­ru­sies arī ar man bū­tis­kām re­cen­zi­jām, ku­ras ne­būt nav sla­vi­no­šas, bet tās man ir pa­lī­dzē­ju­šas pa­rau­dzī­ties uz lo­mu no ma­las un kļūt pro­fe­si­onā­li va­ro­šā­kai. Pro­tams, man nav vien­al­dzīgs kri­ti­ķu vie­dok­lis, bet es ba­ro­jos no ci­tiem avo­tiem.»

Tau­jā­ta par šāb­rī­ža sap­ņiem, ak­tri­se at­zīs­tas, ka gri­bē­tu kaut kur aiz­braukt, uz lai­ku no­mai­nīt vi­di, pa­pil­di­nāt spē­ka re­zer­ves un ve­se­lī­bas zi­ņā kļūt stip­rā­ka. «Ko vēl es va­rē­tu vē­lē­ties? Pat ne­zi­nu. Man ir la­bā­kie drau­gi pa­sau­lē, vien­rei­zē­ja ģi­me­ne un brī­niš­ķī­gi ko­lē­ģi. Ne­ko la­bā­ku ne­va­ru vē­lē­ties. Man ir iz­jū­ta, ka es­mu īs­ta­jā vie­tā un ko­pā ar īs­ta­jiem cil­vē­kiem,» re­zu­mē Ku­čin­ska.

Vakara Ziņas

Sestdien, 23. novembrī, Valmieras teātrī Latvijas Teātra darbinieku savienība (LTDS) ar Kultūras ministrijas, Borisa un Ināras Teterevu fonda un Valmieras novada pašvaldības atbalstu rīko 31. Gada balvas teātrī «Spēlmaņu nakts» 2023./2024. gada sezonas apbalvošanas ceremoniju.