Viens no pašmāju seriāla «UgunsGrēks» šīs sezonas jaunumiem ir Elizabetes tēva Ziemeļa parādīšanās sižetā. Viņa tēlā iejuties aktieris un režisors Voldemārs Šoriņš.
Ar nostalģiju pēc «Dzīvokļa»
Aktieris Voldemārs Šoriņš priecājas, ka «UgunsGrēka» filmēšanā nav radošu moku. «Gaisotne ir cilvēciska, pat mīļa. Patīkami strādāt ar profesionālu komandu un satikt kolēģus no citiem teātriem. Jūtos tiešām labi un omulīgi,» »VZ« atzina aktieris. Lēmums pievienoties komandai bijis mazliet nostalģisks. «Vecajos labajos laikos kopā ar kolēģi Zigurdu Neimani LTV taisījām seriālu «Dzīvoklis» un aizsākām pašmāju seriālu kustību. Piedalījos arī televīzijas uzvedumos, bērnu raidījumos un dzejas kompozīcijās, bet tagad darba televīzijas formātā nav daudz un jebkuram aktierim gribas kaut ko savā profesijā darīt, tāpēc arī piekritu. Ar [«UgunsGrēka» režisori] Intu Gorodecku esmu sadarbojies jau agrāk, un esmu priecīgs to darīt arī tagad,» saka Šoriņš. Viņš nenoliedz, ka nozīme bijusi arī materiālajai ieinteresētībai.
Labi gan radīt, gan piedalīties
Salīdzinot laiku, kad pats veidoja seriālu, un pašreizējo situāciju, kad seriālā darbojas kā aktieris, Šoriņš atzīst, ka abām šīm lietām ir gan savs interesantums, gan savs vieglums. «Man patika laiks, kad paši veidojām «Dzīvokli». Tas zināmā mērā ir ļoti egoistiski – gribi izteikt sevi un iegūt par to arī atzinību. Paši rakstījām sēriju, paši filmējām. Bija interesanti – uzraksti sēriju un pēc nedēļas tava fantāzija jau kustas un runā. Tagad ir interesanti izprast manu varoni Ziemeli, iejusties viņa tēlā. Šis seriāls ir ļoti demokrātisks gan skatītājiem, gan aktieriem, jo notiek organiska darbošanās dotajos apstākļos. Man ir interesanti strādāt.»
Slaucējām patika verdzene Izaura
Aizdomājoties par to, kuru seriālu savā dzīvē vērojis kā pašu pirmo, Šoriņš piemin «Verdzeni Izauru». «Pats varbūt neredzēju no šā seriāla īpaši daudz sēriju, bet zinu, ka tajā laikā daudz braukājām ar koncertiem pa Latviju, un zinu ne vienu vien stāstu, kad, piemēram, slaucējas cēlās no rīta agrāk, lai paspētu gan izslaukt govis, gan noskatīties kārtējo sēriju par Izauru.» Šajos laikos Šoriņš kā sev mīļu un kvalitatīvu darbu min BBC seriālu «Tjūdori». «Augstvērtīgs darbs, to pat var saukt par televīzijas filmu. Augsts līmenis. Mēdzu paskatīties arī Mistera Bīna seriālu. No krievu seriāliem esmu uzmetis aci «Manai mīļajai auklei». Man vairāk patīk seriāli, kuros ir labs humors. Krievi savos seriālos gan pēdējā laikā kaut kā ļoti aizrāvušies ar kriminālām lietām, un tas kaitina – vienā seriālā šauj, otrā jau aprok līķi, trešajā tikmēr vēl tikai pielādē ieroci. Skatoties šādus seriālu, mēs it kā pārtiekam paši no saviem atkritumiem.»
Suņiem pļavā sanāk labāk...
Arī Šoriņš saskāries ar nievājošu attieksmi pret seriāliem. «Vārds «seriāls» daudziem asociējas ar zemāku provi, taču var būt izcili un ļoti labi darbi jebkurā jomā. Arī neveiksmes var būt visur. Protams, bez naudas kaut ko labu uztaisīt nevar. Būtisks ir arī seriāla veidotāju mērķis – šokēt vai pacelt latiņu garīgi augstākā līmenī. Jā, cilvēkam ir vieglāk uztvert to, kas ir instinktu līmenī, tāpēc dzīvniecisko nereti ir arī visvieglāk pārdot. Piemēram, padomju laikā visi, un arī es to skaitā, gribēja redzēt ārzemju filmas un ārzemju erotiku. Tagad, kad tas viss ir brīvi pieejams, šķiet – vai, cik tas ir pliekani! Neesmu puritānis un varu skatīties labu erotiku, sajūsmināties par sievietes ķermeņa skaistumu, bet, ja visa filma ir vien dienasgaismā uzfilmēts brutāls dzimumakts, tad tas ir pretīgi. Labāk skatos, kā to dara suņi pļavā. Tas vismaz ir dabiskāk.»
Voldemārs Šoriņš nekad nav bijis uz mutes kritis, arī par mūsdienu erotiskajām filmām viņam ir savs viedoklis: «Ja visa filma ir vien dienasgaismā uzfilmēts brutāls dzimumakts, tad tas ir pretīgi. Labāk skatos, kā to dara suņi pļavā. Tas vismaz ir dabiskāk.»
