Aktrise, dziedātāja un LNT raidījuma «Mājokļa jautājums» vadītāja Vita Baļčunaite skolas laikā tamborējusi Bārbijām kleitiņas, vēlākos gados nokrāsojusi mammas virtuvē salātzaļus griestus un ne reizi vien dzīvē piedzīvojusi to, ka viņas sapņi piepildās.
Augusi bez tēva
Izrādās, ka raidījuma «Mājokļa jautājums» vadītāja Vita Baļčunaite savulaik, vēl pie mammas dzīvojot, daudzus mājokļa labiekārtošanas darbus veikusi pati savām rokām. «Lampiņu ieskrūvēt, nagliņu iedzīt vai tapetes uzlīmēt man nebija nekādu problēmu. Esmu augusi bez tēva, tāpēc māku darīt daudzas lietas. Mammai virtuvē joprojām ir manis veidots dizains: ar otiņu nopindzelēju salātzaļus griestus, bet virs lampas izveidoju tādu kā apli, kuru nolīmēju ar tādām pašām tapetēm kā virtuves sienas – dzeltenīgos toņos ar nelielu raibumiņu,» »VZ« priecīgi stāsta Baļčunaite.
Tamborējusi pārdošanai
Baļčunaite atceras, ka jau piektajā klasē tamborējusi dažādas lietas arī pārdošanai: tapušas gan čībiņas, gan kleitas Bārbijām. Viņai tas sagādājis prieku, tāpēc brīvos brīžos labprāt veidojusi dažādus rokdarbus. Turklāt tas ļāvis ģimenei tikt pie papildu līdzekļiem. Skolas gados Baļčunaite labi zīmējusi, meistarojusi dažādus rokdarbus, rasējusi un pat apsvērusi iespēju stāties Latvijas Mākslas akadēmijā interjera dizaina nodaļā, tomēr izvēlējusies skatuves mākslu.
Kā aktrise Baļčunaite sevi apliecinājusi gan Leļļu teātrī, gan Teātra observatorijā. Spēkus televīzijas raidījumu vadīšanā viņa izmēģinājusi, vadot aizkustinošo raidījumu par dzīvniekiem «Mans mīļais draugs» un televīzijas spēli «Asā kabatasnauda». Viņa atzīst, ka televīzijā jūtas labi. «Pirmajā «Mājokļa jautājuma» raidījumā biju mazliet satraukusies, jo vēl īsti nezināju, kas un kā būs. Šobrīd jūtos kā zivs ūdenī, šajā raidījumā jūtos kā mājās. Kolektīvs ir apburošs, un mums nenākas garlaikoties ne mirkli.»
Popularitāte netraucē
Atraktīvā sieviete atzīst, ka atpazīstamība līdz šim nav traucējusi. «Es zinu, kādu profesiju esmu izvēlējusies, un popularitāte man netraucē. Paldies dievam, negatīvi tā mani nav skārusi. Jau Teātra observatorijas laikos ļoti bieži pēc izrādēm cilvēki rakstīja aizkustinošas vēstules. Saka, ka latvieši ir noslēgti, bet man nāk klāt uz ielas un stāsta – es joprojām domāju par tavu Stellu no izrādes «Ilgu tramvajs». Reiz aizgājām ar kolēģiem uz klubu, un es visu vakaru norunāju ar nepazīstamiem cilvēkiem, kuri gribēja ar mani aprunāties par teātri. Protams, kādreiz var atrast arī kādus negatīvus vārdus, bet tie ir anonīmi. Anonīmi uzrakstīt nejauku komentāru internetā jau nav nekāds varoņdarbs, vienkārši ir cilvēki, kas tādā veidā uzlādējas,» uzskata Baļčunaite.
Vienmēr saņem, ko vēlas
Baļčunaitei esot daudz sapņu, kurus gribas īstenot. «Noteikti jāuzdrošinās sapņot. Esmu ne reizi vien savā dzīvē pārliecinājusies, ka sapņi piepildās. Vajag vizualizēt savu sapni un tad kā māksliniekam gleznu ņemt un īstenot. Gribēju nokļūt LNT un nokļuvu. Gribēju mācīties baletskolā, mammīte neļāva, bet vēlāk ar trešo labāko rezultātu iestājos aktieros un tur man bija gan balets, gan man tik mīļais steps. Man ir daudz šādu labu piemēru, esmu saņēmusi to, ko esmu lūgusi,» priecājas aktrise.