Naktī starp grupas «Prāta vētra» vienīgajiem diviem šā gada koncertiem Latvijā, kas norisinājās «Arēnā Rīga», speciāli sasauktā preses konferencē puiši atklāja kulminācijas brīžus uz skatuves, kā arī pavēstīja: pa sevis izvēlēto ceļu turpinās doties tālāk arī tad, ja ilggadējie grupas fani no viņiem novērsīsies.
Katram sava
Dažas minūtes pēc nokāpšanas no skatuves «Prāta vētras» solists Renārs Kaupers, daloties pirmajās emocijās, atzina, ka viņa «augstākais punkts uz skatuves bija dziesma «Na zare»». «Savukārt man – «Gara diena»,» teica bundzinieks Kaspars Roga. «Mans augstākais punkts, protams, bija dziesma «Spogulīt, spogulīt»,» pārējo puišu smieklu lavīnas pavadīts, paziņoja «prātnieku» ģitārists Jānis Jubalts, kurš pats šo gabalu izpildīja. «Turpretī man vislabāk patika dziesma «Plaukstas lieluma pavasaris», jo tās laikā Kaspars man piedāvāja aiziet pa skatuves mēli – līdz pašam galam, tieši iekšā publikā,» apmierināti smaidot, norādīja taustiņnieks Māris Mihelsons. «Savukārt mani aizkustināja «Mana dziesma»,» lietišķi informēja basists Ingars Viļums. «Vairāk vai mazāk viss bija tā, kā bijām to domājuši,» rezumēja Kaupers. Pēc īsas klusuma pauzes solists enerģiski turpināja: «Nē, nu forši – uz mūsu koncertu atnāk divpadsmit tūkstoši, un mēs tā vēsi paziņojam, ka «vairāk vai mazāk viss bija labi!». Viss bija fantastiski!»
Repo pa tukšo
Vērīgākie «Prāta vētras» pirmā koncerta klausītāji, iespējams, piefiksēja – dziesmā, kurā bija jāatskan arī repera Gustavo balsij, nebija ne vēsts no paša hiphopera. «Tajā dziesmā gribēju pārsteigt visus ar datorefektiem – ar to, kā es izskatīšos lielajā ekrānā uz skatuves, esot ļoti sarkans. Biju aizskatuvē, man lika virsū visus tos efektus, kas ir patiešām sāpīgs process,» skaidroja Gustavo. «...un tev aizmirsa pielikt skaņu,» valdot smieklus, iesaucās Roga. «Jā, un man aizmirsa pielikt skaņu,» skumji apstiprināja Gustavo. «Labi, ka Jubalts ar Mihelsonu attapās un pārņēma manu audioceliņu. Es savukārt tikmēr aktīvi kustināju galvu un dziedāju aiz skatuves, jo cerēju, ka tas viss skan. Nu, tāds ļoti bēdīgs stāsts.»
Bērnus auklē kopīgi
Izdzirdot jautājumu par «Prāta vētras» šā gada spilgtākajiem iespaidiem, Jubalts ar teatrālu žestu apskāva sev līdzās sēdošo Mihelsonu, apcerīgi novelkot: «Mums ar Māri – katram pa bērnam!» Jau nākamajā mirklī telpu pāršalca pārējo «prātnieku» skaļa smieklu šalts. «Ak, tad viņš to izdarīja?» iesaucās Kaupers, paveroties uz taustiņinstrumentālistu. «Māri, malacis!» vispārējā jautrībā savu pagali piemeta arī Roga. Šajā brīdī aiz durvīm atskanēja maza bērna raudas. «Tas ir tavējais vai manējais?» ar jautājošu skatienu veroties Jubaltā, retoriski vaicāja Mihelsons, kas brīdi vēlāk pameta sarunu, lai pārliecinātos – raud viņa jaundzimušais dēls vai Jubalta meita. «Paaijā manējo arī!» Mihelsonam nopakaļ nosauca Jubalts.
Apmaldās klasiķos
Bija vēl kāda interesanta epizode: jautājums par franču rakstnieka Antuāna de Sent-Ekziperī teicienu, kas lasāms grāmatā «Mazais princis» – mēs esam atbildīgi par tiem, kurus esam pieradinājuši. Taujāti, kā «prātnieki» tiek galā ar atbildību savu fanu priekšā, negaidot ierunājās gandrīz visu laiku klusējot sēdošais Viļums: «Es zinu, ka šis teiciens pieder vienai latviešu rakstniecei, vien tagad nepateikšu – tieši kurai...» Pēc līdzās sēdošā Kaupera operatīva čuksta basists zibenīgi aprāvās. «Nu, savā ziņā Sent-Ekziperī ir arī latvietis,» mazliet neveiklo situāciju ar smaidu steidza labot Kaupers. «Nu, jā, bet principā mēs visu darām tik labi, cik vien labi to vispār varam izdarīt,» savu sakāmo rezumēja Viļums. «Savukārt mana atbilde uz šo mazliet filozofisko jautājumu par atbildību to priekšā, kurus esam pieradinājuši, ir šāda – īsts mākslinieks visu laiku kaut kur virzās,» uzsvēra Kaupers. «Tieši tādēļ es domāju, ka ļoti bieži māksliniekam ir jābūt drosmīgam un jādodas tālāk uz priekšu – arī tad, ja tie, kas par viņu fano, to tā līdz galam īsti nesaprot. Tā vienkārši ir tava dievišķā daba, un tā tev nepārtraukti liek virzīties uz priekšu.»
