Neuzmanīga pusaudža dzīve apstājas zem vilciena

13 gadus vecā Artūra dzīve aprāvās pēkšņi – zēns bija ceļā uz skolu, kad, neatļautā vietā šķērsojot dzelzceļu, pakļuva zem vilciena. Zēna uzmanību novērsa mūzika, kas skanēja austiņās.

Pamanīja tikai vienu vilcienu

Traģiskais negadījums notika dzelzceļa Ogre–Lielvārde 38. kilometrā, netālu no Pārogres dzelzceļa pārbrauktuves. Artūra Gavrilova rīts iesākās kā parasti, viņam bija jāpagūst uz autobusu, kas no pieturas atiet pulksten 7.25, lai brauktu uz skolu. Tētis bija devies komandējumā, bet mamma un vecmāmiņa jau bija aizbraukušas uz darbu, tāpēc, pats ticis galā ar rīta lietām, viņš devās uz pieturu, kas atrodas dzelzceļa sliežu otrā pusē. Kā ierasts, Artūrs negāja pa ielu, lai šķērsotu sliedes pa pārbrauktuvi, bet gan pa iemīto taciņu gar dārziņiem. Pie sliedēm Artūrs apstājās, jo no Aizkraukles puses tuvojās preču vilciens. Zēns sagaidīja, kad garais sastāvs pabrauc garām, un sāka ceļu pāri sliedēm. Artūrs nepamanīja, ka turpat blakus jau ir otrs vilciens – no Rīgas puses strauji tuvojās pasažieru vilciens. Pietrūka vien pāris soļu un dažu sekunžu, varbūt pat sekundes simtdaļas, lai Artūrs būtu drošā attālumā, taču vilciens, aizķēris Artūra mugursomu, nogrūda puiku no uzbēruma. Diemžēl zēna dzīvība izdzisa uzreiz.

Tagad radi, draugi, paziņas vien izsaka minējumus, kāpēc nelaime notika. Kāds skaidro, ka Artūrs steidzies, jo kavējis autobusu. «No rītiem te daudzi bērni un pieaugušie iet uz to autobusu, bet torīt vairāk neviena nebija, visi jau bija aizgājuši,» saka kāds zēna skolasbiedrs. Kāds cits zēns stāsta, ka arī viņam neienāktu prātā, ka tik pēkšņi var nākt vilciens no otras puses. Tomēr visticamāk puika nav pamanījis vilcienu, jo viņa uzmanība bija novērsta – viņš bija uzlicis pleijera austiņas un klausījās mūziku, turklāt galvā viņam bija virsjakas kapuce, bet ārā vēl valdīja rīta krēsla. «Es bērnu no mājas ar pleijeru uz ausīm nemaz nelaistu,» nosodījumu izsaka kāda pie sliedēm sastapta kundze.

Asiņains vaigs un sasists pakausis

Pensionārs Semjons, kura māja atrodas vistuvāk negadījuma vietai – ja vien puika nebūtu nogrūsts uzbēruma otrā pusē, viņš būtu noripojis pie Semjona vārtiņiem –, nelaimes vietā ieradies viens no pirmajiem, tūlīt aiz policijas. Negadījuma brīdī vīrietis nav dzirdējis nedz vilciena svilpienus, nedz kādu straujas bremzēšanas troksni, vien pamanījis, ka dzelzceļa malā sākusies rosība. «Atbrauca ātrie, bet tur jau neko vairs nevarēja darīt – puika bija miris… Arturčiks gulēja zemē pie uzbēruma, krekls bija parauts uz augšu, un vēderiņš bija pliks, sejas labā puse bija asiņaina, un pakausis bija sasists – viņš laikam ar pakausi bija atsities pret elektrības stabu vai dzelzceļa betona kilometru stabiņu, bet varbūt traumu radīja vilciens,» prāto kaimiņš.

Pēc negadījumā jau otro nedēļu Semjons katru rītu vēro vilcienus, bet vairs ne reizi nav bijis tā, ka vilcieni liktenīgajā vietā satiktos: «Visu laiku ir vismaz divu līdz piecu minūšu nobīde, bet todien, kā par spīti, viņi satikās te… Liktenis… Nejauša sagadīšanās…» Kāds cits min, ka tas vienkārši bijis liktenīgi: «Tas notika 13. datumā, turklāt piektdienā, viņam bija 13 gadu, un viņš pat ir dzimis 13. datumā.»

Grūti lauzt iesīkstējušu tradīciju

Semjons stāsta, ka dzelzceļu nelaimīgajā vietā ik dienas šķērso desmitiem bērnu un pieaugušo un tas jau notiek gadu desmitiem. Neviens no sastaptajiem tuvējo māju iedzīvotājiem nezina paskaidrot, kāpēc ļaudis izvēlas iešanu «pa taisno» – vienā pusē dzelzceļam pa taciņu starp divu mazdārziņu žogiem, bet otrpus dzelzceļam pa melno zemes taku, kas iemīta pļavas vidū. «VZ» pārliecinājās, ka apkārtceļš ir vien pārsimt metrus garāks, taču tad atkrīt smagā rāpšanās uzbērumā, lavierēšana pa rupjajām šķembām un augstā kāju celšana pār sliedēm. Arī pēc traģēdijas vietējie neplāno lauzt gadu desmitiem ilgušo tradīciju un atkal turpina iet pa ierasto taku un rāpjas pāri sliedēm.

Netālu dzīvojošo Tamāras kundzi ar paprāvu nesamo rokās «VZ» sastop gandrīz pie pašas traģēdijas vietas. Sieviete taisnojas, ka sen nav nākusi pāri sliedēm, bet šoreiz smags nesamais, tāpēc izvēlējusies no autobusa uz mājām taisnāko ceļu. «Šodien nāku, jo ir gaišs. Parasti es eju apkārt. Nu, nav jau diži garāks tas ceļa gabals, bet mazliet ir,» saka sieviete. «Jauniem cilvēkiem te vieglāk tikt pāri, bet vecākiem ir kā ir, vēl te to padziļinājumu starp sliedēm dzelzceļnieki uztaisījuši,» sūrojas Tamāra. Viņa arī stāsta, ka vilcienu satiksme ir ļoti intensīva – preču vilcieni braucot gandrīz nepārtraukti, arī pasažieru vilcienu satiksme, jo īpaši uz Lielvārdi, ir regulāra.

Labs draugs un aktīvs sportists

Artūra nāve ir atstājusi neizdzēšamas sāpes viņa vecvecāku un vecāku, kam viņš bija vienīgais bērns, sirdīs. Vissmagāk esot tieši vecmāmiņai, jo arī viņas ikdienas ceļš ved pāri sliedēm uz autobusu un nu jāiet garām vietai, kur izdzisa mazdēla dzīvība. Kaimiņi stāsta, ka Gavrilovu ģimenē nelaimes seko cita citai – tikai nedēļu pirms Artūra nāves nomiris zēna vectēvs no tēva puses. «Artūrs vectēva bērēs tā savādi piespiedās savam tētim, it kā ko juzdams,» asaras slaukot, saka Semjons. Zēns tāpat kā viņa ģimene bijis kārtīgs, atsaucīgs un labs. Skolasbiedri klusi teic, ka Artūrs bijis labs draugs, ar labiem jokiem un jautriem smiekliem, viņš bijis interesants, atklāts un vienkārši superīgs puika. «Mums viņa ļoti pietrūks,» skumji saka skolasbiedri, kas nu noraugās uz tukšo solu vienā no 7. klasēm Ogres 1. vidusskolā. Artūrs vairākus gadus spēlēja basketbolu, bija spējīgs Ogres basketbola skolas audzēknis, ne reizi vien sekmīgi pārstāvēja savu skolu dažādās sporta sacensībās.

Nelaimes vietā guļ baltu rožu un krizantēmu klēpji, deg svecītes. Tās te atnesuši skolasbiedri, skolotāji, kaimiņi, tuvinieki. «Nekad nekas tāds iepriekš nav noticis, un ļoti ceru, ka vairs arī nenotiks,» saka pensionārs Semjons. Vīrietis gan atceras, ka pirms pāris gadiem uz pārbrauktuves vilciens nonāvējis vēl kādu gājēju, taču tas bijis iereibis. Bet šopavasar uz pārbrauktuves sadūrusies vieglā automašīna un kravas vilciens. Mašīnā atradušies divi par smagu noziegumu izdarīšanu policijas meklēšanā esoši vīrieši, no kuriem viens – pasažieris – pēc negadījuma no notikuma vietas aizmuka. Automašīnas vadītājs bija guvis nelielas traumas. Vēlāk likumsargiem izdevās notvert arī bēgli.

Preču vilciens var bremzēt pat divus kilometrus

««Latvijas dzelzceļam» šāda veida notikumi ir ļoti sāpīgi, bet it sevišķi, ja bojāgājušais ir bērns, un it sevišķi, ja nelaime notikusi klajas neuzmanības dēļ,» «VZ» saka valsts akciju sabiedrības «Latvijas dzelzceļš» Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Antra Birzule. No mašīnista saņemtā informācija liecinot, ka puika skrējis pāri sliedēm, ne uz ko neskatoties, turklāt galvassega ierobežoja redzamību un vēl uz ausīm bija austiņas. «Mēs savās drošības stundās nebeidzam atkārtot (iespējams, ka kādam jau esam apnikuši, bet ne visi mūs ir sadzirdējuši), ka dzelzceļa tuvumā ar austiņām nedrīkst atrasties, tā ir viena no trakākajām lietām, ko pie dzelzceļa var izdarīt – būt ar austiņām, jo tad nav dzirdama ne vilciena tuvošanās, ne arī vilciena signalizēšana.» Birzule vēlreiz lūdz atgādināt, ka pasažieru vilciena, ja tas brauc pilnā gaitā, bremzēšanas ceļš var būt pat 400 metru, bet pilnā gaitā braucoša ar kravu piekrauta preču vilciena apstāšanās ceļš var sasniegt pat divus kilometrus. Kad mašīnists uz sliedēm pamana cilvēku, viņš var tikai izmantot pēkšņās bremzēšanas bremzes, un «tad viss paliek Dieva un likteņa rokās», jo vilcienu nav iespējas pagriezt un objektu tas nevar apbraukt. Birzule norāda, ka sliežu ceļi jāšķērso tikai tam paredzētās vietās – oficiālās pārejās, kurām mašīnisti gatavojas jau laikus. «Mēs nevaram un vēl ilgi nevarēsim uzcelt žogus apkārt dzelzceļam, bet diemžēl pieredze arī rāda, ka vietās, kur tas žogs ir, cilvēki to tāpat sagriež, izbaksta un turpina iet, lai tikai ieekonomētu nieka 50 metrus,» par cilvēku neapdomīgo un bezatbildīgo rīcību stāsta Birzule.

«Latvijas dzelzceļš» aicina apmeklēt drošības stundas, lai novērstu šādas traģēdijas, iepriekš piesakoties pa tālruni 67232284 vai meklējot informāciju mājas lapā www.ldz.lv.