Piekauts kurlmēms vīrietis noasiņojis līdz nāvei, nakti pavadot uz grīdas asiņu peļķē. Tikmēr sitējs kopā ar savu draudzeni mierīgi gulējis gultā, bet dzīvokļa saimnieks atpūtās virtuvē.
Uztraucas par savu likteni
Malkas kraušanas talka un pusdienas, kuru laikā lietots arī alkohols, beigušās ar asu vārdu pārmaiņu un kautiņu, kura laikā 39 gadus vecais Vaņa piekāva 50 gadus veco Ēvaldu. Cietušais no gūtajām traumām notikuma vietā mira. Konflikts norisinājās vienā no Purva ielas nama dzīvokļiem. «Viņš nesen ievācās, dzīvoja kopā ar draugu. Tā jau likās normāli cilvēki, izpalīdzīgi. Iepriekšējais īrnieks, kurš gan nomira dabīgā nāvē, regulāri rīkoja skandālus un tračus, bet nekad līdz slepkavībai nenonāca, šie bija mierīgi, bet redz, beigās iznākums briesmīgs,» teic viena no apakšstāva kaimiņienēm. Mājas iedzīvotāji mudina iet pie notikuma aculiecinieka. »VZ« mājas otrā stāva dzīvoklī izdevās sastapt tā iemītnieku, 48 gadus veco Normundu. Nelielais dzīvoklītis, kurā ir caurstaigājama virtuve un istaba, ir tīrs un kārtīgs, grīda istabā, kur gulējis līķis, izmazgāta rūpīgi, un nekas vairs neliecina par traģēdiju. Normunds ir invalīds, pārvietojas ar staiguļa palīdzību. «Visa istaba bija ar asinīm, mājas pārvaldniece palīdzēja visu sakopt,» skaidro Normunds. Viņam vēl pirms sešiem gadiem bijis dzīvoklis, kur mitis kopā ar mammu, taču pēc viņas nāves palicis uz ielas. «Māju saimnieks pārdeva citam, beigās mēs, trīs ģimenes, palikām bez pajumtes. Tā mētājos pie draugiem, patversmēs, reizēm uz laiku izdevās ko noīrēt. Tagad cerēju uz stabilitāti, bet nevar zināt, kā vēl būs, jo īres līgums noslēgts tikai līdz maijam, tagad sanāca šitādas nepatikšanas, nezinu, kā saimnieks uz to skatīsies,» saskumis ir Normunds.
Patversmē gulējuši vienā gultā
Normunds ar Ēvaldu iepazinies patversmē Maskavas ielā, kur sešus mēnešus naktis pavadījuši vienā istabā un bieži vien kopā devušies arī dienas gaitās. «Pusgads pagāja, un mums no patversmes bija jāiet prom, sociālais dienests atrada un piedāvāja man īrēt šo dzīvokli, «sociālie» sedz īres izdevumus. Saimnieks piekrita, ka Ēvalds dzīvo kopā ar mani,» atklāj Normunds. Pēdējos divus mēnešus abi gulējuši vienā gultā, tiesa, abu seksuālā orientācija esot «normāla» – Ēvaldam reiz bijusi sieva un bērni, arī Normundam esot meita, tikai neesot sen satikta. Vienkārši nelielajā istabā, kur ir arī krāsns, sekcija un atpūtas krēsls, vēl vienai gultai vietas nav, tāpēc abi vīrieši gulējuši uz dīvāna.
Normunds ir lepns, ka jau ilgāku laiku kā atteicies no stiprā alkohola, reizēm iedzerot tikai alu, arī smēķējot ļoti reti: «Būs jau jāmet nost pavisam.» Tā kā viņš ir invalīds, Ēvalds bijis gluži kā viņa kājas – gājis uz veikalu, darījis tādus mājas darbus, kas Normundam pašam nav pa spēkam. Savukārt Ēvalds visu mūžu bijis kurlmēms, tādējādi Normunds viņam palīdzējis runāt un klausīties. «Šo to jau viņš saprata, ko saku, bet tā rakstīju uz lapas,» skaidro draugs. «Cenšos gan darīt pats pēc iespējas vairāk, bet, ja kur jāpakāpjas, es to nevaru,» taisnojas Normunds. Tagad gan Normunds apņēmies ar visu tikt galā pats, viņam daudz palīdzot mājas pārvaldniece, kaimiņi, tāpēc nekādus draugus savā dzīvoklī vairs negribot laist: «Gribu mieru, gribu dzīvoklī mazu remontiņu uztaisīt un dzīvot.»
Draugam iesitis un tvēris pēc naža
Liktenīgajā dienā Normundam atvesta malka, bet Ēvalds kaut kur aizgājis, tāpēc talkā paaicināts kāds sens paziņa Vaņa. «Tikko bijām sākuši krāmēt malku, dzēruši nebijām, kad atnāca Ēvalds. Viņš bija mazliet iedzēris. Nezinu, kas viņam nepatika, bija neliela vārdu pārmaiņa, un viņš man ar dūri iesita pa zodu. Es nokritu, viņš uzgāja augšā,» stāsta Normunds. Viņš pamanījis, ka Ēvaldam tā bijusi nelāga diena, jo viņš jau bijis piekauts: «Nezinu, kur viņš bija un ar ko tikās, bet pa purnu jau bija dabūjis.»
Pēc kāda laika Vaņas draudzene Normunda dzīvoklī bija beigusi pusdienu gatavošanu un pasaukusi abus vīriešus ēst. Ēvalds gulējis gultā. «Pamodinājām un pasaucām ēst. Viņi dzēra šņabi, es – alu. Ēvaldam atkal kaut kas manī nepatika un viņš ķēra nazi. Vaņas draudzene to pamanīja un nazi pārtvēra, vēl roku sagrieza. Vaņa to visu redzēja, tad arī starp abiem sākās lamāšanās, pēc tam viņi sāka kauties.» Normunds neslēpj, ka nav jaucies konfliktā: «Ko es varēju izdarīt? Pagrūdīs, un būšu gar zemi. Tā sieviete arī neko neteica, baidījās, ka pati dabūs.» Kautiņš turpinājies istabā, bet Normunds aizgājis uz tualeti. Kad atgriezies, Ēvalds gulējis uz grīdas. Lai arī visa grīda bijusi asinīs, neviens nav saucis mediķus. «Viņš jau neprasīja. Viņš tikai man palūdza ūdeni un vienu glāzīti ieraut, pīpēt viņš gan negribēja,» nosaka Normunds. Uzseguši vien piekautajam segu un atstājuši turpat uz grīdas, pie miera devušies arī pārējie – Normunds saritinājies atpūtas krēslā virtuvē, bet Vaņa ar draudzeni apgūlušies uz dīvāna. «No rīta pamodāmies, Ēvalds gulēja. Teicu Vaņam, lai modina, jo Ēvalds katru rītu cēlās sešos un brauca uz centru uz zupas virtuvi. Vaņka piegāja, saka: viņš jau auksts, tad draudzene apskatījās, ka tiešām miris. Vaņa pats izsauca policiju un atzinās, ka tā sanācis.»
Iedzerot draugi kļuvuši agresīvi
Uz iecirkni gan aizvesti un nopratināti visi trīs, bet nebrīvē paturēts tikai Vaņa. «Vispār jau Ēvalds pats izprovocēja kašķi. Ja godīgi, viņš bieži bija agresīvs, īpaši iedzēris, tad labāk viņam neko neteikt un neaiztikt. Pret mani gan parasti izturējās normāli, nesapratu, kas viņam todien uznāca,» neizpratnē ir Normunds. Viņš novērojis, ka arī Vaņa iedzēris kļuvis nemierīgs un mēdzis iesaistīties konfliktos. Normunds skaidro, ka kautiņš šoreiz tiešām sācies ne par ko, katrs centies parādīt savu spēku, abi bijuši aptuveni vienādi augumā un miesās, tikai jaunākajam vīrietim bijis vairāk spēka. «Vaņkas draudzeni zinu kādus 20 gadus, tāpat viņu pašu, kādreiz dzīvojām vienā rajonā. Abi bija ļoti izpalīdzīgi. Agrāk strādāju Zolitūdē par sētnieku, vienmēr man nāca palīgā sniegu tīrīt,» atceras Normunds. Vaņa gan esot bezpajumtnieks, kopā ar dzīvesbiedri mītot dārza būdā Imantā, taču palīdzēt nekad neatsakot. Pēc traģēdijas ne Vaņu, ne viņa draudzeni Normunds neesot saticis.