Mīklainos apstākļos Aizkrauklē gājis bojā kāds 29 gadus vecs pilsētas iedzīvotājs. Vīrieša līķi piecas dienas pēc viņa pazušanas atrada noslīkušu dīķī. Mamma uz vīrieša sejas pamanījusi sitienu pēdas, tāpēc uzskata, ka dēlam kāds palīdzējis noslīkt.
Pie dīķa regulāri dzerot
No Aizkraukles centrā esošā dīķa 15. jūnija pēcpusdienā izvilkts vīrieša līķis. Mirušais ūdenī bija atradies vismaz četras dienas, līdz uzpeldēja un to pamanīja. 29 gadus vecā aizkrauklieša Eduarda Salmiņa līķis atradās ūdenī gandrīz pie paša krasta, vien dažus metrus no gājēju celiņa un soliņa, uz kura 11. jūnija naktī nu jau mirušais sēdēja kopā ar vēl vairākiem vīriešiem.
Dienā, kad »VZ« ieradās Aizkrauklē, pie dīķa bija klusi un mierīgi. Uz soliņiem sēdēja divas pensionāres, kā arī bija piesēdis 47 gadus vecais Ainārs. Vairāk ļaužu te esot siltos vakaros, kad tiekot tukšotas alkohola pudeles. «To noslīkušo es mazliet zināju, sveicinājāmies. Viņš jau par mani jaunāks, viņš te ar tiem krievu puišiem draudzējās. It kā viņi te kādi septiņi gabali dzēruši tonakt, visi aizgājuši, viņš palicis, gulējis uz soliņa, tad iekritis dīķī. Izskatās gan, ka nevis pats iekritis, bet gan iegrūsts dīķī. Iedzēris viņš mīlēja «palekties»,» saka Ainārs. Vīrietis noliedz, ka Eduards būtu gājis peldēties, dīķī neviens labprātīgi nelienot: «Kurš tad līdīs šitajā dūņu kambarī iekšā? Dīķis ir padziļš, iekšā ir mazas karūsiņas, veči te nāk makšķerēt. Citreiz gan dīķis tā smird, ka nevar izturēt, jo te nāk iekšā notekūdeņi, cik nav bijis, ka gar malu nosprāgušas zivis peld.» Ainārs atceras tikai vienu gadījumu, kad te noslīcis cilvēks, tas bijis pirms 30 gadiem: kāds 12 gadus vecs puika ar velosipēdu burtiski ielidojis dīķī. Kad zēns izvilkts no ūdens, mediķiem viņa dzīvību glābt vairs nav izdevies.
Draugi pasauca pastaigāties
Ar Eduarda (savējie viņu sauca par Ediku) mammu Antoņinu, kura gan atsakās fotografēties, tiekamies ģimenes dzīvoklī vienā no deviņstāvu mājām Aizkraukles Purvciemā. Tieši todien sievietei ir dzimšanas diena, viņai paliek 53 gadi. Uz galda vāzēs ir daudz krāsainu ziedu. «Viņš man solīja dzimšanas dienā uzdāvināt ļoti daudz ziedu, tagad tos nes cilvēki, man ir tik grūti, es tā negribu to dzimšanas dienu, gribu, lai dēls būtu dzīvs. Labāk lai bērni mūs glabā, nevis mēs viņus. Nevienai mātei neko tādu nenovēlu,» asarām ritot pār vaigiem, saka bojāgājušā vīrieša māte. Viņa atceras, ka bija vēla svētdienas vakara stunda, kad abi ar Eduardu sēdējuši uz dīvāna viesistabā un skatījušies televizoru. «Pusvienos naktī viņam piezvanīja draugi, pasauca pastaigāties. Ediks gāja prom un teica, lai neslēdzu ciet durvis, jo tūlīt būs atpakaļ, bet viņš tā arī neatnāca.» Piecas dienas mamma meklēja un gaidīja dēlu. Pirmdien viņa apzvanīja draugus, bet otrdien devās uz policiju. Likumsargi gan Ediku meklēt nesāka, sakot, ka darīs to likumā noteiktajā kārtībā pēc trīs dienām. Trešdien no mammas iesniegumu par bezvēsts pazudušo dēlu pieņēma. «Es uzreiz policijai teicu, ka jūtu – dēla vairs nav. Viņš nekad tā nedarīja, ka aizgāja man neko neteicis, vienmēr nāca mājās un vienmēr brīdināja, ka nebūs. Es vienmēr zināju, kur viņš ir – vai makšķerē, vai pie draugiem – un ar ko kopā. Viņš man vienmēr stāstīja, kur bijis, ko darījis.»
Pēc sākotnējās līķa apskates eksperti mammai sacījuši, ka miesas bojājumu dēlam neesot, taču mamma tos saskatījusi pati. «Viņam bija sasistas lūpas. Izskatījās, ka viņam kāds ar dūri iesitis pa pieri starp acīm, tur tā kā palikuši četru pirkstu kauliņu nospiedumi, zem abām acīm izplūduši zilumi. Nav tai dīķī tādu zivju, kas varētu viņu tā apstrādāt!» Eksperti noteikuši, ka nāve iestājusies 11. jūnijā, taču precīzs laiks nav noteikts. Mamma uzskata, ka dēls nomiris četros no rīta, trīs stundas pēc aiziešanas no mājām. «Kopš dēla vairs nav, es regulāri mostos četros un nevaru gulēt, vienu nakti pat gāju uz dīķi, izstaigāju tās vietas un mēģināju saprast, kas īsti varēja notikt.»
Pinas liecībās
Mammai ir pamatotas aizdomas, ka dēls nav noslīcis pats, bet kāds viņam ir palīdzējis: «Mana mātes sirds jūt, ka tā lieta nav tīra.»
Liktenīgajā naktī pie dīķa, kas atrodas vien piecu desmit minūšu gājiena attālumā no Eduarda dzīvesvietas, bijuši vismaz septiņi vīrieši. Viņu liecības par to, kas notika, nesakrīt.
Kāds sakot, ka Eduards kopā ar vēl diviem vīriešiem visai drīz aizgājis mājās. «Kaut kā jocīgi, visi dzīvo vienā rajonā, tie divi pārnāca mājās, bet Ediks ne. Viens draugs policijai mēģinājis iestāstīt, ka vēl otrdien Ediku esot redzējis pilsētā, viņš esot pastaigājies. Savukārt Edika labāko draugu kompānijas biedri mēģinājuši pierunāt teikt, ka viņš no dīķa aizgājis kopā ar Eduardu. Ja tiešām neviens nav vainīgs Edika nāvē, tad kāpēc ir vajadzīgi tādi meli?»
Uzmanīgu mammu dara arī fakts, ka Eduards noslīcis bez apaviem kājās, bet dienā, kad no dīķa izvilka līķi, pie soliņa pēkšņi uzradās arī dēla botas. «Vai tiešām manam dēlam «aizbrauca jumts», viņš novilka botas un ielēca dīķī? Ja draugi saka, ka visi aizgājuši no dīķmalas prom, tad sanāk, ka viņš pēc tam atgriezās, novilka apavus, lai pagulētu uz soliņa un tad iekristu dīķī. Varbūt viņu nosita citur un tad ievēla dīķī,» mammai galvā šaudās dažādas domas.
«Ediks bija dzīvespriecīgs, gribēja dzīvot, viņš bija ļoti labs dēls, labsirdīgs, nesaprotu, kam viņš šajā pilsētā pamaisīja.»
Pērn bijis līdzīgs gadījums
Ar minēto kompāniju, kuru »VZ« un Antoņinas sarunā klātesošais, bet visu laiku klusējošais Eduarda brālis nosauc par pudeles brāļiem, Eduards «pinies» apmēram pusgadu. «Nesaprotu, kā viņš tur nokļuva. Pie viena no tiem puišiem dzīvoklī Ediks turēja makšķeri, lai ar to nav uz Daugavu cauri visai pilsētai jāiet,» saka mamma. Tagad noskaidrojies, ka liktenīgās dienas vakarā draugs makšķeri pārdevis par 15 latiem un Ediks pasaukts kopā ar visiem nodzert saņemto naudu. Iespējams, tieši pārdotās makšķeres dēļ starp vīriešiem bijis konflikts. «Edikam bija laba makšķere ar ļoti dārgu spoli. Es viņam vienmēr atgādināju, lai sargā to, jo tā mums ir vienīgā un nekad tādu vairs nenopirksim. Viņam ļoti patika makšķerēt, viņš regulāri nesa mājās zivis.»
Saistībā ar minēto kompāniju gan Antoņina, gan citi aizkrauklieši atklāj vēl kādu faktu, proti, pagājušajā vasarā vienā dzeršanas reizē visnotaļ aizdomīgi noslīcis viens no kompānijas biedriem. Toreiz no vīrieša bija paņemta nauda – aptuveni 60 latu – un mobilais telefons. «Protams, viss noklusa un miers. Policija visu vienmēr noraksta uz nelaimes gadījumu, bet, ja ir jau otrā reize, tad kaut kas nav kārtībā. Es nesaprotu tos puišus, vai viņiem sirds nesāp, viss ir vienalga? Viņiem taču jāstaigā pa šo pilsētu, jāsēž uz tiem soliņiem, jāiet gar to dīķi. Neesmu tiesnesis un nevaru nevienu tiesāt, bet... Kur tāda bezsirdība?! Vakar braucu no darba, iet tas puisis no kompānijas, aliņi rokās, austiņas uz ausīm, seja uzblīdusi, nekādu problēmu.»
Noslīcis gan tēvs, gan draugs
Antoņinai ir darbs, strādā arī par Eduardu trīs gadus vecākais brālis, arī Ediks reizēm gājis darbā mežā. «Aizkrauklē darbu atrast grūti, abi ar Ediku sākām iet latviešu valodas kursos, viņš ļoti gribēja atrast jebkādu pastāvīgu darbu,» saka mamma. Sieviete sev pārmet, ka nav no mazotnes ar dēliem centusies runāt latviski. Dēlu tēvs ir latvietis, taču jau 27 gadus viņš guļ kapu kalniņā. «Diemžēl liktenis atkārtojās, puiku tētis tāpat aizgāja – noslīka, tāpat bija vasara, draugi, alkohols un Daugava. Voldemāram bija 26 gadi, Edikam – 29.» Mamma saka: «Neslēpšu, Ediks dzēra – alu, neko citu. Es regulāri uz viņu bāros, pat ļoti, lai nedzer, jo tas dzīvē ir briesmīgākais.» Manāmi alkoholu Ediks sācis lietot pirms sešiem gadiem, pēc tam, kad Daugavā noslīcis viņa labākais draugs. «Tas bija nelaimes gadījums, puisis nira Daugavā pēc tur palikušajiem vizuļiem un vienā reizē vairs neizpeldēja. Ediks to ļoti pārdzīvoja, sāka dzert alu. Pēdējos mēnešus alus viņam bija gandrīz katru dienu. Pēc nelaimes ar Ediku teicu viņa draugiem, lai padomā par sevi un savām mātēm, tās dzeršanas ne pie kā laba nenoved, lūk, jums piemērs.
