Kaimiņi un draugi Ozolnieku novadā ir neizpratnē par kāda vīrieša rīcību, kurš ar nazi nodūris savu paziņu: desmit minūtes pēc tam, kad abi uz dīvāna bija mīlinājušies, vīrietis ātri un bez trokšņa sievieti nogalināja.
Bijusi inteliģenta, daudz lasījusi
Ozolnieku novada Cenu pagasta Branku ciemā 3. jūnija vakarā izdzisa 49 gadus vecās Svetlanas dzīvība. Viņu ar vairākiem naža dūrieniem nogalināja paziņa – 39 gadus vecais Vladimirs. Ja vien pats varmāka nebūtu sacēlis traci, klauvējoties pie kaimiņu durvīm, iespējams, allaž kluso un nemanāmo sievieti vēl ilgi neviens nebūtu meklējis. Sieviete uz dzīvi Spartaka ielas piecstāvu nama dzīvoklī pārcēlusies tikai pērn rudenī. «Neko daudz par viņu nezinu, esmu redzējis vien pāris reizes, pat nezinu, kā viņu sauc,» »VZ« atzīstas Svetlanas kaimiņš. Savukārt vīrieša sieva teic, ka Svetlana bijusi klusa un nemanāma. «Mēs nekontaktējāmies, tikai sasveicinājāmies, un viss. Reizēm pie viņas nāca viesi, jāatzīst, ne tas labākais kontingents. Starp nācējiem bija gan vietējie dzērāji, gan tādi, kurus redzēju pirmo reizi. Cik saprotu, dzīvoklī notika iedzeršanas, taču nekādas trokšņošanas un skandālu nebija, vienmēr likās, ka dzīvoklī vispār neviena nav,» saka kaimiņiene.
Kamēr »VZ« runājas ar kaimiņiem, atnāk kāda sieviete, kura interesējas, vai nav atbraukusi Svetlanas meita. «Sveta bibliotēkā nav nodevusi četras grāmatas,» pavēsta sieviete. Viņa stāsta, ka Svetlana regulāri apmeklējusi bibliotēku, lasījusi «gudras» grāmatas, izvēlējusies tikai modernāko literatūru. «Viņa bija ļoti izglītota un inteliģenta,» noteica sieviete un, piekodinājusi kaimiņienēm informēt Svetas meitu, ka grāmatas jānodod, aizgāja.
Kaimiņiene Oksana zina stāstīt, ka Svetlana iepriekš dzīvojusi Rīgā, bet tur radušās problēmas ar mitekli, un meita par aptuveni 5000 latiem nopirkusi dzīvokli Brankās, kur izmitinājusi māti. «Meita un znots viņai pārveda mantas, bija labas mēbeles, visas lietas bija tīras un kārtīgas,» atceras Oksana. Viņa jaunajai kaimiņienei jautājusi, kur viņa strādā, uz ko saņēmusi atbildi, ka celtniecībā, uz darbu ejot, kad zvanot un aicinot. «Svetlana bija patīkama sieviete. Ar kaimiņiem runājām, ka atkal kārtīgs cilvēks dzīvos mums blakus. Tagad domāju, laikam meita mammu gribēja izraut no sliktas vides un te paslēpt no pudeles draugiem, bet tie jau atrodas visur,» skumji nosaka Oksana.
Nazis iedurts un atstāts sirdī
Tieši Oksana atrada nogalināto Svetu un baiso vēsti paziņoja sievietes meitai. Kā katru dienu arī tajā svētdienā Oksana bija devusies uz darbu – uz Jelgavas tirgus apavu veikaliņu. Pēc pulksten trijiem pēcpusdienā Oksana atbrauca mājās, pagatavoja ēst un tad devās uz strādāt uz dārzu. «Gan pa dienu, gan ap astoņiem vakarā, kad atgriezos no dārza, blakus dzīvoklī viss bija klusi, mierīgi. Mani bērni dzīvojās pa āru, bet mēs ar vīru apsēdāmies skatīties televizoru, kad pēkšņi pie durvīm kāds klauvēja,» stāsta Oksana. Nācējs bijis Vladimirs. Vīrietis lūdzis, lai kaimiņi izsauc ātro palīdzību. Oksanas vīrs gan sadusmojies un teicis, ka nav mājas telefona, no kā izsaukt palīdzību, Vladimirs pagriezies un aizgājis. Oksanu savukārt mocījis nemiers, ka varbūt kaimiņienei palicis slikti. «Sveta pie manis jau vairākas reizes bija nākusi pēc zālēm, jo viņai bija slikti ar sirdi,» atceras Oksana. Sieviete pieklauvējusi pie Svetas durvīm, tad pavērusi tās un iegājusi. Kaimiņiene gulējusi uz dīvāna, bet Vladimirs viņai sēdējis blakus. «Jautāju, kas noticis. Volodjka teica, ka viss ir kārtībā, arī Svetka atbildēja, ka viss ir labi, ka nav problēmu. Viņi abi tā mīļi izturējās, runājās, viņš viņu glāstīja,» atceras Oksana. Sieviete atgriezusies savā dzīvoklī.
Pēc aptuveni desmit minūtēm pie durvīm atkal kāds klauvējis, taču šoreiz skaļi un agresīvi. Oksanas vīrs pavēris durvis, taču tur neviena nebija. Pēc brīža sitieni atkārtojušies, taču aiz durvīm atkal bijis tukšs. «Piegāju pie Svetas durvīm, pieklauvēju, paraustīju rokturi, durvis bija aizslēgtas,» stāsta Oksana. Kamēr sieviete mīņājusies kāpņu laukumā, nesaprazdama ko darīt, sava mājokļa durvis pavērusi arī apakšstāva kaimiņiene un jautājusi, kas tur augšā pie «viņiem» notiek. «Tajā mirklī atvērās Svetas durvis un iznāca Vladimirs, viņa rokas bija vienās asinīs. Neko neteicis, viņš vienkārši nogāja pa kāpnēm. Es uzreiz metos dzīvoklī skatīties, kas ar Svetu. Jau no koridora redzēju viņas kājas, Sveta gulēja istabā uz grīdas. To, ko es ieraudzīju pēc tam, laikam neaizmirsīšu nekad: Svetai zem krūtīm bija dziļš iegriezums, bet virs krūtīm stāvēja iedurts nazis. Es skrēju zvanīt policijai,» baiso notikumu atceras Oksana. Sieviete teic, ka pēc notikušā arvien tā kārtīgi nav gulējusi nevienu nakti, rādoties murgi un arī pa dienu, īpaši slēdzot ciet sava dzīvokļa durvis, nepamet sajūta, ka varmāka stāv aiz muguras, pacēlis nazi. Oksana izsaka arī pārmetumus mediķiem, kas nav viņai palīdzējuši atgūties no šoka, iedodot kādas zāles, bet gan uzklieguši: «Ko jūt te visu laiku kratāties?» «Bet es taču ko tādu redzēju pirmo reizi, es tiešām visa drebēju,» saka Oksana. «Tas viss bija briesmīgi! Tā ir, dzīvo, dzīvo un nezini, kurā brīdī tevi nogalinās...»
Psihoneiroloģiskās slimnīcas klients
Varmāku likumsargiem izdevies atrast visai ātri, viņš bija devies uz savu dzīvokli, kas atrodas vien pārsimts metru attālumā, noģērbies un jau aizmidzis. Nedz tuvākajiem kaimiņiem, nedz citiem ciema iedzīvotājiem nav skaidrības, kāpēc Vladimirs tik nežēlīgi izrīkojies ar sievieti. «Nebija nekādu trokšņu, kliedzienu. Vien apakšstāva kaimiņiene dzirdēja būkšķi, it kā kaut kas smags nogāztos uz grīdas. Viņš jau vēl jauns vīrietis, varbūt gribēja ko vairāk, bet... Tad nu dusmās iegrūda nazi,» prāto Oksana. «Volodjka bija normāls vīrietis, tikai, kad pārāk daudz iedzēra, viņam «brauca jumts»,» saka Vladimira kaimiņš pensionārs Arvīds. «Viņš te visiem apkārt raka dārzus, palīdzēja visu, ko paprasīja. Dzīvoja viņš kopā ar māti un patēvu, pats vienmēr savu veļu mazgāja.» Arvīds zina teikt, ka savulaik Vladimirs sēdējis cietumā. Tiesa, noziegums nav bijis smags, viņš apzadzis veikalu, par ko saņēmis divu gadu cietumsodu. Bez tam tas noticis pirms vairāk nekā desmit gadiem.
Savukārt kaimiņš un Vladimira draugs Genādijs, atklāj, ka Vladimiram nesen beidzies divu mēnešu plosts. «Veselu nedēļu viņš cītīgi strādāja, nopelnīja naudiņu, aizgāja pie dāmas, un viss.» Genādijs nezina, cik tuvas attiecības Vladimiram bijušas ar Svetlanu, taču līdz šim Vladimirs esot mīļākās mainījis visai bieži, taču neviena neesot sūdzējusies, ka vīrietis būtu agresīvs vai kašķīgs. «Viņš nebija agresīvs ne skaidrā, ne dzēris. Viņš bija ļoti mierīgs, nezinu, kāpēc pie naža ķērās. Tiesa, kad par daudz sadzērās, viņam mēdza uznākt trakums uz 10–15 minūtēm. Tad viņš koridorā kliedza uz sienu vai pa pagulti dzenāja peles. Ir bijušas reizes, kad tas nepāriet, tad saucām «ātros» un viņu veda uz trako māju.»
Kaimiņš stāsta, ka Vladimiru tādu padarījusi dzīve. Brankās nevienam dzīve neesot viegla, jo darba nav un vienīgie, kam ir regulāri iztikas līdzekļi, ir pensionāri. Tad nu tie dažādos palīgdarbos algojot spēcīgākos ļaudis. «Reizēm iedod piecīti, bet reizēm spirtu. Gribi negribi, sāksi dzert, dzīve tāda,» teic Genādijs. Viņš arī neslēpj, ka vietējie, lai būtu ko ēst, mēdz zagt – gan tuvējos zemnieku laukos, kur aug kartupeļi un burkāni, gan mežos, kur vāc kritušos kokus, zāģē un skalda, bet pēc tam gatavo malku notirgo, gan tuvējās ūdenskrātuvēs nodarbojas ar maluzveju. «Kā citādāk lai dzīvo – jā, daba te ir skaista, bet ēst gribas tāpat,» tā Genādijs.