No dzīvesbiedra naža dūrieniem mirusi kārtējā sieviete – šoreiz drāma risinājusies Ziemeļīrijā.
Uzbrucēja mamma nesaprot, kāpēc dēls, kurš jau tuvākajā laikā plānojis atgriezties Latvijā un iestāties katoļu seminārā, turpmāko dzīvi veltot reliģijai, izvēlējies nepareizo ceļu un nu nonācis cietuma kamerā.
Mediķi ierodas ar kavēšanos
Pašā dzīves plaukumā, 28 gadu vecumā, 28. maijā Lisburnā Ziemeļīrijā traģiski aprāvās Ksenijas Vorošiļinas dzīves ceļš, vēsta «Anglo Baltic News». Latvijas pilsone nāvējošās traumas guvusi sadzīves konflikta laikā savā dzīvesvietā ierasti klusā privātmāju rajonā. Aculiecinieki stāstījuši, ka pēc pulksten sešiem vakarā izdzirdējuši kliedzienus, pēc brīža ieraudzījuši no mājas izskrienam jaunu sievieti, kura bijusi asinīs. Sievietei pakaļ izskrējis vīrietis, kuram rokās bijis nazis. Viņš visu laiku turējies sievietei blakus, tāpēc nevienam nav bijusi iespēja pietuvoties sievietei, lai sniegtu palīdzību. Kāda kaimiņiene stāsta, ka, riskējot ar savu dzīvību, mēģinājusi uzsākt sarunas ar uzbrucēju, lai varētu palīdzēt sadurtajai sievietei, taču ieradusies policija un brīdinājusi to nedarīt. Vīrietis pagriezis arī nazi pret sevi un, sakot, ka ir izdarījis sliktu un vēlas mirt, mēģinājis pats sev iedurt. Likumsargi vīrieti aizturēja, viņš atzinis savu vainu un nožēlo izdarīto. 29 gadus vecajam Latvijas pilsonim Kasparam Stāmeram Lisburnas miertiesa izvirzījusi apsūdzību slepkavībā un nolēmusi paturēt viņu apcietinājumā līdz nākamajai tiesas sēdei 25. jūnijā.
Policija traģēdijas vietā ieradusies uzreiz pēc izsaukuma, taču rokās, mugurā un krūtīs sadurtajam upurim mediķu palīdzību nācies gaidīt visai ilgi, ātrajai palīdzībai pat nācies zvanīt atkārtoti, jo tā kavējusies. Vēlāk noskaidrojies, ka visas mediķu brigādes tobrīd bijušas aizņemtas. Sieviete ar kavēšanos nogādāta slimnīcā, taču dzīvību glābt nav izdevies.
Bijusi laba un izpalīdzīga
Lisburnas latviešu kopiena sēro par Ksenijas nāvi, vēstot, ka meitene bijusi ļoti atsaucīga un izpalīdzīga, tāpēc sākuši vākt ziedojumus, lai palīdzētu Latvijā dzīvojošajai Ksenijas mātei un vecmāmiņai pārvest mirstīgās atliekas uz dzimteni. Ksenija Ziemeļīrijā dzīvojusi sešus gadus, savukārt Vorengraivas rajonā Ksenija un Kaspars dzīvojuši aptuveni gadu, bērnu abiem nebija. Ksenija strādājusi par šuvēju un arī kādā vietējā taksometru kompānijā. «Ksenija bija ļoti jauks cilvēks, grūti par to visu runāt. Notikušajā vainīgs alkohols, jo Kaspars pēdējā laikā no tā bija atkarīgs. Ksenija vispār alkoholu nelietoja. Pārnākot no darba un redzot, ka Kaspars atkal ir piedzēries, sākās konflikts, kā rezultātā notika slepkavība. Mēs visi apmēram tā domājam, bet tieši nezinām. Mums ļoti grūti noticēt, ka Ksenija vairs nav kopā ar mums,» »VZ« vēsta Ziemeļīrijā dzīvojošā nogalinātās Ksenijas draudzene Aija. «Ksenija ir nogalināta? Esmu šokēta, viņa bija labs un mīļš cilvēciņš,» »VZ« saka sievietes draudzene Linda. Viņa zina stāstīt, ka jau ar iepriekšējo puisi Ksenijai bijušas nesaskaņas, viņa sūdzējusies, ka viņš nestrādājot, zogot naudu, kuru nospēlējot spēļu automātos. «Un tad viņa iepazinās ar citu puisi, un viņš esot palīdzējis padzīt to draugu. Pēdējā reizē, kad sazvanījāmies, Ksenija izteicās, ka arī ar šo puisi viņai ir kādas nesaskaņas un varbūt ar viņu šķirsies. Tātad viņas glābējs tagad ir viņu nogalinājis,» neizpratnē ir Linda. »VZ« rīcībā ir informācija, ka arī pati Ksenija mēgusi apmeklēt spēļu zāles.
Rakstīja dzejoļus un gribēja atgriezties
Šokā par notikušo ir arī Kaspara draugi gan Ziemeļīrijā, gan Latvijā, jo, lai arī viņš mēdzis iedzert, agresijas iezīmes neesot novērotas. Stāmers vienā no sociālajiem tīkliem par sevi raksta, ka viņam ir smags raksturs, bieži patīk būt vienam, bet bieži nevar dzīvot bez sabiedrības. Pēc dabas viņš esot kluss, taču mēdzot skaļi atpūsties. «Patīk labs humors, protu pasmieties arī par sevi. Citi saka, ka esmu cinisks, to es nenoliedzu. Rūp dažādas sociāla rakstura problēmas. Esmu pārliecināts katolis, kaut gan mans dzīves veids par to neliecina. Tomēr es neesmu fanātisks. Nepatīk lēta romantika un veci, nodrāzti triki. Es zinu Patiesību! Jā un man, plus mīnuss, pajāt, ko citi domā par mani. Mazliet brauc jumts, bet ir ok,» – tā sevi raksturo Kaspars. Jāpiebilst, ka sociālajā tīklā ieraksti veikti latviski gramatiski pareizi ar mīkstinājuma un garumzīmēm, tāpat lietotas atbilstošas pieturzīmes. Kaspars daudzus gadus raksta dzeju. Dzejoļos aprakstīta ikdiena, piemēram, Londonā, pieminot bezpajumtnieku barus un rindas pie zupas virtuvēm, tāpat ir dzejoļi par mīlestību, ilgām, dzīves grūtumu, nāvi, Dievu, piedošanu un citām tēmām.
Stāmers Anglijā dzīvo jau daudzus gadus. Pirms kāda laika atgriezies uz dzīvi Latvijā, pat atradis darbu, taču tad atkal palicis bez tā un atgriezies svešzemē. Kaspars dusmojās uz Latvijas valsti, jo nejuta, ka būtu tai vajadzīgs, tomēr, neraugoties uz to, Kaspars jau šovasar bija plānojis atgriezties uz dzīvi dzimtenē, »VZ« zina stāstīt vīrieša mamma Sarmīte, kura šobrīd dzīvo Šrilankā. Mamma ar dēlu runājusi maija vidū, kad viņš izteicis vēlmi doties uz Latviju un mēģināt iestāties katoļu seminārā. Vīrietis sapratis, ka tas ir viņa patiesais aicinājums, bērnībā viņš kalpojis kā ministrants Jelgavas katoļu baznīcā. «Viņš, var teikt, ir diezgan dziļi iekšā reliģijā,» saka Sarmīte. Par traģēdiju Kaspara mamma trīs dienas pēc Ksenijas nāves uzzināja no »VZ« . «Vēl pirms dažām dienām runāju pa telefonu ar Kseniju, viņa man zvanīja, jo biju solījusi viņiem palīdzēt materiāli. No sarunas sapratu, ka viss bija kārtībā, vienīgais, mans dēls tobrīd bija bez darba. Ksenija gan žēlojās par veselības stāvokli, ka ir ļoti nogurusi, viņai bija problēmas ar vēnām.» Sarmīte savas attiecības ar Kseniju raksturo kā labas: «Es uztvēru viņu kā ģimenes locekli, kā Kaspara otro pusīti.»
Tobrīd, kad sazinājāmies ar Kaspara mammu, Ziemeļīrijas policija oficiāli nebija publiskojusi aizturētā uzbrucēja vārdu, tāpēc Sarmīte izteica cerību un pat pārliecību, ka viņas dēls nav varējis izdarīt neko tik drausmīgu kā slepkavība. «Es nedomāju, ka mans dēls būtu uz ko tādu spējīgs. Viņš nav no agresīvajiem, nekad fiziski nav uzbrucis ne man, ne kādam citam.»
Vienmēr bijis par maz naudas
Pēc tam, kad policija apstiprināja, ka tieši Stāmers ir apsūdzēts slepkavībā, vīrieša mamma »VZ« pavēstīja: «Esmu patiešām šokā. Nevaru ne ēst, ne gulēt un nezinu, kā lai tagad palīdz. Nespēju noticēt, ka tas ir mans dēls, kas to pastrādāja. Viņš vienmēr ir centies izvairīties no situācijām, kas var novest pie slikta rezultāta.» Sarmīte necenšas attaisnot dēlu, taču norāda, ka «arī Ksenija pati kaut kādā veidā ir vainīga». Kaspara mamma atceras, ka apmēram pirms diviem gadiem, kad arī pati dzīvojusi Lisburnā, dēls dzīvojis Londonā, kur viņam bijis miteklis un darbs, viņš apmeklējis arī datorkursus. Ksenijai tobrīd bijušas attiecības ar citu puisi, arī Kasparu. «Viņa visu laiku žēlojās, ka puisis nav labs, nestrādā, mājās neko nedara, un grib no tā puiša tikt vaļā. Labi, tika, bet viena bez vīrieša dzīvot nevarēja. Un tad mūsu kopējā draudzene ieteica viņai – zini, Sarmītei ir labs dēls tavā vecumā, un Sarmīte nesen pārdeva māju, viņai ir diezgan daudz naudas. Ksenija uzrakstīja Kasparam «draugos», sākās sarakste, un pēc tam viņa atsauca Kasparu uz Lisburnu.» Tobrīd Ksenija dzīvojusi vienā mājā ar bijušo draugu, Kaspars tur rādīties nevarēja, jo bijušais puisis draudējis izrēķināties, tāpēc Ksenija lūgusi Sarmītei materiālu palīdzību, lai abi varētu noīrēt paši savu māju. «Es, protams, palīdzēju, man dēls taču,» saka Sarmīte. Kaspars sācis strādāt smagu fizisku darbu «pakingā». «Viņš nemaz nedrīkstēja strādāt tik smagu darbu, jo agrā jaunībā notika trauma un viņam bija plīsis muguras skriemelis. Kaspars vienmēr žēlojās par muguras sāpēm.»
Sarmīte neslēpj, ka Ksenijai un Kasparam regulāri bijuši konflikti naudas dēļ. «Lai arī cik Kaspars viņai deva, vienmēr bija par maz, bet viņš atdeva visu algu, paturēja tikai cigaretēm. Reiz viņš man izteicās: «Mamm, nezinu, kur viņa liek to naudu, dod cik gribi, nekad nav, vienmēr par maz.» Reiz pat manā mājā Ksenija uzsāka strīdu par naudu. Kaspars atbildēja: «Es taču tev visu atdevu, ko tu gribi vēl – manu dzīvību?» Pēdējo reizi, kad viņš man zvanīja, teica, ka nav laimīgs ar Kseniju, viņa vienmēr viņu kacinot, par jebko uzsākot konfliktu un it sevišķi, kad viņš ir iedzēris, nevar pastāvēt klusu.» Sarmīte pauž viedokli, ka brīžos, kad vīrietis ir piedzēries, sievietei labāk ir palikt rāmai un izskaidroties tad, kad vīrieša prāts ir skaidrs. «Pagale viena nekad nedeg. Kaspars nekad pirmais konfliktu neuzsāka. Kad vēl dzīvojām Latvijā un viņš šad tad bija iedzēris, viņam patika ar mani no sirds izrunāties, spēlēt klavieres un padziedāt, bet nekad viņš nebija uz konfliktu, uz kaušanos,» par dēlu stāsta mamma. «Nezinu, kas viņā izraisīja dziņu ķert nazi un uzbrukt Ksenijai. Pat nezinu, kā lai tagad dzīvo ar domu, ka kaut kādā ziņā pie tā esmu vainīga arī es.» Sarmīte sev pārmet, ka nav laikus aizsūtījusi Kasparam naudu, lai viņš būtu varējis aizbraukt no Lisburnas. «Arī pati neesmu apskaužamā situācijā, dzīvoju Šrilankā ar partneri, protams, nestrādāju, vīrietis mani apgādā, savu materiālo līdzekļu man nav,» teic Sarmīte. Tieši dienā, kad Sarmīte no »VZ« uzzināja par slepkavību, viņa bija plānojusi dēlam pārskaitīt naudu. «Ja es to būtu izdarījusi dažas dienas agrāk, kas zina, nekas tāds nebūtu noticis. Kaspars, kas savā dzīvē ir izlasījis vismaz 1000 grāmatas, kas spēlē jebkuru instrumentu, kas dziedāja baznīcas jauniešu ansamblī, kas desmit gadus pēc kārtas ir gājis kājām svētceļojumā uz Aglonu, kas vienmēr ir bijis labvēlīgs, vai tiešām tas ir tas pats Kaspars?!» izmisusi ir vīrieša mamma. Sarmīte cer, ka izmeklēšanas laikā tiks uzklausīti arī Kaspara Latvijas draugu un paziņu labie viedokļi par vīrieti, lai tādējādi tiktu mīkstināts viņa sods un vīrietim aiz restēm nebūtu jāpavada viss atlikušais mūžs.
