Miris leģendārais bandīts Sergejs Sniedziņš

 
©Vakara Ziņas

Dabiskā nāvē šīs nedēļas sākumā Rīgā miris bēdīgi slavenais recidīvists Sergejs Sniedziņš jeb Sņegs. Bijusī kriminālo aprindu autoritāte, kas 90. gados kopā ar domubiedriem veidoja Latvijas organizētās noziedzības kodolu, plašākai sabiedrībai zināms kļuva ne tik daudz izdarīto noziegumu kā savas ekstravagantās uzvedības dēļ.

Staigāšana pludmales čībās, dzejoļu rakstīšana prokuroram un sevis pasludināšana par Sadāma Huseina ārlaulības dēlu ir tikai neliela daļa no tā, kas Sņegam sagādāja tādu publicitāti, par kādu varētu vien sapņot pat šovbiznesa pārstāvji.

Nav nošauts

Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Preses un sabiedrisko attiecību sektora vecākais speciālists Toms Sadovskis »VZ« varēja apstiprināt, ka 28. maijā kādā dzīvoklī Imantā atrasts 1955. gadā dzimuša vīrieša līķis bez vardarbīgas nāves pazīmēm. Kriminālprocess par šo gadījumu neesot sākts, un mirušā mirstīgās atliekas nodotas tuviniekiem apbedīšanai. Pēc »VZ« rīcībā esošās neoficiālās informācijas, atrastais vīrietis ir Sergejs Sniedziņš, kurš kriminālajās aprindās dēvēts par Sņegu. Viņš ir notiesāts astoņas reizes un lielāko sava mūža daļu pavadījis ieslodzījuma vietās. Pēdējo reizi deviņi gadi un seši mēneši par laupīšanu Sniedziņam piespriesti 2005. gadā un, ja salīdzina ar recidīvista agrāk pastrādātajiem noziegumiem, – par sīkumiem. Proti, runa ir par divām epizodēm, kurās Sņegs figurēja kā noziegumu organizētājs. Vienā no gadījumiem nolaupītas dārglietas, apģērbs un elektrotehnika 7363 latu vērtībā, bet otrā – 2000 latu. Sniedziņam tika veikta arī psihiatriskā ekspertīze, un viņš tika atzīts par pieskaitāmu.

Izlaists nomirt?

Tiesa, neilgi pirms savas nāves recidīvists bijis nevis cietumā, bet gan specializētā psihiatriskajā slimnīcā, turklāt bijis smagi slims. Pēc »VZ« rīcībā esošās informācijas, Sņegs tur atradies kādus pēdējos piecus gadus, jo viņam bijuši neatgriezeniski smadzeņu bojājumi (demence), kas ar katru brīdi pastiprinājušies. Viņš pat esot atzīts kā sociāli nekaitīgs, pie viņa varējuši brīvi nākt apmeklētāji, jo Sniedziņš vairs nekādi nav atgādinājis kādreiz draudīgo vīru. Noziedzīgās «karjeras» laikā Sņegam vairākkārt iešauts galvā, bet straujo pasliktināšanos it kā izsaukusi autoavārija (pēc dažiem avotiem – pat divas), kurā iekļuvis Sniedziņš. 2004. gada nogalē pa ceļam no Saldus uz Talsiem avarēja divas konvoja automašīnas, kas pārvadā ieslodzītos, un dažādas traumas negadījumā guvuši ne tikai pieci policisti, bet arī Sņegs. It kā pirms tam viņš kaut kur Krievijā esot iekūlies vēl kādā avārijā, kurā tikai brīnumainā kārtā izdzīvojis. »VZ« rīcībā nav informācijas, vai Sniedziņam pēdējos gados bijusi kāda nāvējoša kaite un viņš izlaists no psihiatriskās slimnīcas būtībā nomirt, vai arī viņa veselības stāvoklis pēkšņi uzlabojies.

Liels talants

Pēdējā tiesas sēdē tiesājamais stūrgalvīgi klusēja, atsakoties sevi aizstāvēt un atbildēt uz jautājumiem. Tā viņš darījis arī agrāk, oratora mākslas trūkumu kompensējot ar literāru talantu. 90. gadu kriminālās pasaules eksperts Aivars Pastalnieks Sniedziņu nodēvējis par «neparastu parādību Latvijas kriminālajā vidē». Viņš arī atzīst – lai gan dažās izspiešanas epizodēs Sniedziņš figurējis kopā ar vecās reketieru gvardes redzamākajiem pārstāvjiem, savu spožo personisko īpašību dēļ viņš vienmēr uztverts kā cilvēks, kuru nevar «ierāmēt» kādā grupējumā. Staigāšana baseina čībiņās bargākajā ziemas spelgonī, pistole opeļa ātrumpārslēga dekoratīvajā apdarē un citi izlēcieni varētu tiklab liecināt par neordināru personību, kā atsevišķos gadījumos šaubīties par cilvēka psihisko veselību. Piemēram, 1999. gadā, kad Sniedziņš tika aizturēts par kafijas servīzes, videokasetes «Piebriedušās lūpiņas» un gumijas paklājiņa zādzību Tukuma rajonā, viņš policijai rakstīja sekojošo: «Te raksta gumijas paklāju sērijveida izlaupītājs. Kopš bērnības man bija nepārvarama vēlme savā īpašumā iegūt gumijas paklājiņus, un, kur tik vien varēju, es stiepu tos pie sevis. Jau piektajā klasē man bija apmēram 600 paklāju. Man nācās tos slēpt dažādās vietās. Līdz kamēr man nāca apskaidrība. Varbūt man nevajag tos slēpt, bet vienkārši likt pie tām durvīm, kur paklāju nav?! Kopš tā laika pagājuši daudzi gadi, taču es laiku pa laikam, gluži kā pamodies, metos jaunu paklāju meklējumos. Un, kad es tos atradu, tad aizkustinājuma asaras ritēja uz paklājiem. Es nevarēju vien beigt elpot šo brīnumaino gumijas smaržu. Man tā gribējās pateikt visiem Latvijas paklājiem: «Es jūs mīlu, mīļie mani paklājiņi…»»

Viens no pēdējiem

Sniedziņš arī aktīvi izteicis pateicības policijas darbiniekiem par profesionālu un operatīvu viņa aizturēšanu. «Biedri kapteini, es jūs ieceļu par majoru,» viņš mēdza paslavēt kārtībsargus. Savukārt reiz, kad Sniedziņš bija ieslodzījumā, kāds prokurors no viņa saņēma kartīti, kurā autors bija nofotografējies pie cietuma mūra sienas ar divām resnām zelta ķēdēm ap kaklu. Kartītes otrā pusē bija šāds prokuroram veltīts teksts: «Lūdzu turpmākos astoņus gadus mani netraucēt, jo es nebūšu mājās.» Cik zināms, Sniedziņš labi zīmējis, rakstījis dzeju. Viņš saprata un lasīja latviski, bet dzejoļi labāk padevušies krievu valodā. Tomēr viens no recidīvista oriģinālākajiem rakstu darbiem ietilpināts vienā teikumā, kas adresēts cietuma vadībai: «Lūdzu atļauju man tikties ar savu suni.»

Sniedziņš ir viens no pēdējiem, ko mēdza dēvēt par kriminālo aprindu veco gvardi. Viņa vārds parasti minēts līdzās tādiem «reketa dūžiem» kā Ivans Haritonovs (legalizējies kā uzņēmējs), Aleksandrs Korobeiko (2000. gadā it kā pakāries cietuma kamerā), Genadijs Vaļagins (legalizējies kā uzņēmējs), Boriss Raigorodskis (pazudis kaut kur Krievijas virzienā), Ralfs Krūmiņš (2003. gadā noslepkavots ar 30 naža dūrieniem Vācijā), Jānis Kaļva jeb Klops (2000. gadā atrasts miris cietuma slimnīcā) un Genadijs Dubrovenko jeb Goša vai Dubriks (1999. gada decembrī pazudis bez vēsts). Joprojām dzīvs un pie labas veselības no lielajiem dūžiem ir tikai Haritonovs.