Kāds 20 gadus vecs bērnunamā audzis jaunietis nežēlīgi nogalinājis savas mātes kaimiņieni, nolaupot viņai maciņu ar pieciem latiem. Iepriekš puisis esot apzadzis savu vecāko māsu.
Iekļuvis mājā, izsitot logu
65 gadus vecās pensionāres Ritas līķi atrada viņas privātmājā Jēkabpilī, Pureņu ielā. Sievietei bijušas vairākas sistas brūces galvā. Jau pēc dažām stundām policijai izdevās izskaitļot iespējamo vainīgo – 20 gadus vecais Kristaps tika aizturēts kaimiņmājā, kur dzīvo viņa māte. Slepkava pensionāres mājā iekļuvis, izsitot logu. Visticamāk, viņš ielauzies mājā laupīšanas nolūkā, taču ticis pieķerts, tāpēc arī uzbrucis mājas saimniecei un nogalinājis. Puisis savu vainu nenoliedz, viņš ir apcietināts.
Nelielā Pureņu iela atrodas privātmāju rajonā Jēkabpils nomalē. Lai arī vizuāli apkārtne un arī nami ir sakopti, kaimiņi »VZ« atklāj, ka daudzi no īpašumiem ir neapdzīvoti, jo iemītnieki devušies peļņā uz ārzemēm. Arī viena no mirušās Ritas kaimiņmājām jau ilgāku laiku ir tukša, iespējams, tāpēc neviens nav pamanījis laupītāja iebrukumu. «Viņš izsita un ielīda mājā pa logu, kas atrodas pagalma pusē, no ielas neko nevar redzēt,» saka ielas pretējā pusē dzīvojošā Antoņina. «To, ka notikušas tik briesmīgas lietas, atklāja te vēl vieni kaimiņi, kas bija devušies apraudzīt Ritu. Viņai tuvojās dzimšanas diena, un kaimiņi nopirka viņai dāvanu, gribēja atdot. Zvanīja pa telefonu, bet Rita neatbildēja, aizgāja pie viņas, bet durvis ciet, tad iegāja dārzā un pamanīja to izsisto logu, un tad viss nāca gaismā.» Antoņina domā, ka sieviete nogalināta jau vismaz diennakti pirms līķa atrašanas, jo iepriekšējā naktī tā arī neesot izdzisusi mazā lampiņa Ritas istabā. «Viņa tikai pirms nedēļas iznāca no slimnīcas, viņai bija lauzts plecs. Kad bija slidens, viņa paslīdēja un nokrita, taisīja operāciju. Pēc slimnīcas Rita vēl pie mums uz pirti bija atnākusi, nejutās īsti labi, tāpēc, skatoties uz degošo gaismu, nodomāju, ka sāp plecs, nevar aizmigt,» nopūšas kaimiņiene. «Vēl arvien, kad eju garām viņas mājai vai naktī paskatoties uz to pusi, paliek tik skumji. Nevaru Ritu aizmirst, bija tik labs un vienkāršs cilvēks. Nesaprotu, kāpēc tam nelietim bija jānogalina, nu pamanīja, ka viņš tur ielīda, būtu laidies un viss, Rita, domāju, pat nevienam nebūtu sūdzējusies. Pēdējā laikā Rita ļoti, ļoti slikti dzirdēja, lai kaut ko pateiktu vai paprasītu, viņai vajadzēja stāvēt tuvu un skaļi kliegt, no ielas otras puses viņu sasaukt nevarēja. Iespējams, viņa pat nedzirdēja, ka laupītājs ielauzās viņas mājā.»
Dzīvoja pieticīgi un vientuļi
Antoņina ar Ritu kaimiņos dzīvojot no pašām jaunības dienām, teju 35 gadus. Ritai nav bijis ne vīra, ne bērnu. Sākotnēji viņa dzīvojusi kopā ar māti un patēvu, kad abi nomiruši, dzīvi vadījusi vienatnē. Tālu laukos bijuši radi, kas laiku pa laikam sievieti apciemojuši un neesot skopojušies arī ar lauku labumiem. Attālajiem radiniekiem Rita esot novēlējusi savu māju. «Viņu apglabāja apmēram 30 kilometrus no Jēkabpils, kapos līdzās mammai un brālim,» saka Antoņina. Ritas brālis, apgāžoties traktoram, gājis bojā agrā jaunībā – tūlīt pēc atgriešanās no dienesta armijā. «Ar Ritu kādreiz kopā strādājām patērētāju biedrībā, viņa bija kasiere. Apsviedīga sieva gan bija, algas dienās viņai nekad rindas nestāvēja, jo Rita ļoti ātri strādāja. Kad viņu norīkoja braukāt pa revīzijām, pie kasēm rindas bija briesmīgas,» tālo dienu atmiņās dalās Antoņina. «Pēc tam, kad valstī viss sabruka, Rita bija pirmspensijas vecumā, palika bez darba, tad arī abas dzīvoja no viņas mammas pensijas. Rita vienmēr uztraucās, kā dzīvos pēc mammas nāves, jo nebūs par ko maizi nopirkt. Bet viņa bija ļoti strādīga, tāpēc vienmēr prata sev atrast kādu mazu darbiņu, kaut vai pilsētā puķes iestādīt vai kādam ko citu palīdzēt, lai tiktu pie kāda lata.»
Jautāta, vai laupītājam Ritas mājoklī bija ko ņemt, Antoņina groza galvu: «Ko tur no pensionāres var paņemt? Tās lupatas, ko «humpalās» pērkam? Viņš jau arī atrada tikai maciņu ar pieciem latiem.» Rotaslietu Ritai neesot bijis, arī ģērbusies viņa pavisam vienkārši. «Man viņu ir ļoti, ļoti žēl, viņa bija tik laba un kārtīga, ar tik labu dvēseli, visiem palīdzēja kā vien varēja. Viņa taču pat tai slepkavas mātei visu laiku palīdzēja, baroja viņu, reiz pat redzēju, ka nesa viņai ceptu gaļu,» Antoņina notrauš asaru.
Puisim nekā neesot trūcis
Uzbrucēju kaimiņi pat īsti nav skatījuši vaigā, vien zina to, ka viņš audzis bērnunamā un nesen ieradies pie mātes, kura pirms vairākiem gadiem pārcēlusies no dzīves galvaspilsētā uz Pureņu ielas savrupnamu. Par sievieti kaimiņi neko sliktu nesaka, vien klusi noteic: «Tāda savāda.» Oficiāli darba sievietei neesot, taču viņa piestrādājot gadījuma darbus. Kaimiņi apgalvo, ka Kristapa māte pēc traģēdijas esot no Jēkabpils aizbraukusi. »VZ« pārliecinājās, ka durvis ir slēgtas, taču tad pavisam nejauši pie vārtiem sastapa Brigitu. Tērpusies ne visai tīrā apģērbā, ar vienu roku piesegusi kabatā ielikto alus skārdeni, sieviete atklāj, ka par dēla likteni pēc aizturēšanas neko nezina un neesot arī interesējusies. «Policija man neko nesaka, un ko man tur iet prasīt. Ja kaut ko gribat zināt, ejiet pie Kristapa un runājiet, es no tā visa turos tālāk. Es ar Ritiņu labi satiku. Es nezinu, kāpēc viņš Ritiņu tā, es nezinu, kas viņam notika galvā un kas viņam tur sagriezās. Viņš bija kluss, mierīgs, izpalīdzīgs,» ātri vārdus ber Brigita.
Sieviete apstiprina, ka nevienu no saviem četriem bērniem, no kuriem jaunākajam ir 11 gadi, neesot audzinājusi: trīs auguši bērnunamā, bet viens – pie Brigitas krustmātes. «Man pašai ir aizbildne, man ir krītamā kaite,» atklāj Brigita. Sākotnēji māte saka, ka Kristaps bērnunamā audzis kopš zīdaiņa vecuma, taču vēlāk teic, ka no apmēram sešu gadu vecuma. Brigita gan ar Kristapu, gan pārējiem bērniem uzturot regulāru kontaktu, pēc 18 gadu sasniegšanas abi vecākie bērni viņu apciemojot pēc savas iniciatīvas. Runājot par Kristapu, mamma saka: «Viņš no mazotnes tāds drusciņ jocīgs bija, patika kaitināt mazākos. Kad tagad pie manis atbrauca, prasīju, vai nav ko Rīgā sastrādājis, nē, neesot, bet tad atklājās, ka bija mazliet apzadzis vecāko māsu.» Brigitu visu laiku nodarbinot doma, kāpēc dēls tā rīkojies. Puisim nekā neesot trūcis, bijis paēdis, arī apģērbies, alkoholu nesot lietojis, arī narkotikas mamma neesot manījusi. Kristaps gan smēķējis. «Ar cigaretēm mēs dalījāmies uz pusēm, es arī dažreiz uzsmēķēju,» nosaka Brigita. Nenoliedzami, dēls esot sabojājis savu dzīvi, jo bērnunamā viņam dota lieliska iespēja sakārtot savu dzīvi, proti, viņš ārzemēs izmācījies par pavāru un kādu laiku pat strādājis vienā no Rīgas restorāniem. «Neatceros nosaukumu, bet tur «biezie», bagāti cilvēki iet ēst. Nezinu, kāpēc no turienes aizgāja, laikam nepatika, slinks, negribēja strādāt,» skaidro Brigita. Sieviete neapstrīd dēla vainu izdarītajā, jo viņš ne vien pats esot noziegumā atzinies, bet policisti uz viņa biksēm uz ceļgala atraduši asins pēdas. «Lai saņem, ko pelnījis,» dusmīgi nosaka Brigita.
Bērnunamā novērotas uzvedības problēmas
»VZ« noskaidroja, ka Kristaps pēc izņemšanas no ģimenes audzis sociālās aprūpes iestādē – bērnu ciematā «Graši», kas savulaik Cesvainē dibināts sadarbībā ar Latvijas Katoļu baznīcu un Francijas bezpeļņas organizāciju «Cap Espérance». «Grašu» direktore Sandra Stade »VZ« sacīja, ka Kristaps ciematā dzīvojis no brīža, kad sācis iet skolā, līdz pat 18 gadu vecuma sasniegšanai, kad devies patstāvīgā dzīvē. «Mēs sekojam mūsu bērnu gaitām, ja nepieciešams, cenšamies sniegt atbalstu arī tad, kad viņi ir prom no mums,» saka Stade. Kristaps bijis viens no tiem, kuram tikusi dota ļoti laba iespēja, proti, viņš divus gadus dzīvojis un mācījies Francijā, kur apguvis pavāra arodu. «Diemžēl viņš neizmantoja dotās iespējas, Latvijā strādāja īslaicīgi. Man grūti komentēt un ko vairāk teikt, kāpēc tā noticis,» bēdīga ir direktore. Jautāta, vai iepriekš Kristapam novērotas kādas uzvedības problēmas, Stade apstiprināja, ka tādas bijušas, taču neprecizēja, ko puisis izdarījis. «Saprotiet, tie bērni ir pamesti, un ar viņiem visiem ir problēmas.» Tiesa, tik nopietni uzvedības traucējumi, kas novestu līdz policijas piesaistīšanai, neesot bijuši. Neko sīkāk par to, kāpēc puisis savulaik nonācis «Grašos», direktore neizpauda.
