Pusaudža brauciens ar «Mercedes-Benz 250» beidzies ar traģēdiju: no avārijā gūtajām traumām miris auto notriektais velosipēdists, bet avāriju izraisījušā zēna tēvam pēc negadījuma saasinājusies smaga slimība.
Mašīna pēc trieciena apgāzusies
Daugavpils novada Līksnas pagastā 15. aprīlī neilgi pēc pulksten 13 uz lauku ceļa 12 gadus vecs zēns, kurš kopā ar draugu bija devies pavizināties ar tēva mersedesu, nespēja novaldīt auto un nobrauca no ceļa, notriecot vismaz trīs ceļu norobežojošus betona stabiņus un nāvējoši traumējot pa ceļmalu pretimbraucošo velosipēdistu – 41 gadu veco Valdi. Par notikušo sākts kriminālprocess.
Nelaimes vieta atrodas apmēram desmit kilometrus no pagasta centra. Ceļš vijas gar vairākām viensētām, nelaime notikusi klajā vietā, kur ceļam abās pusēs ir pļavas. Vienā ceļa pusē pļava norobežota ar betona stabiņiem un drāšu stiepli. Pēc avārijas visapkārt mētājas plastmasas un dzelzs atlūzas no mersedesa, auto bijuši izsisti arī logi. «Domāju, ka pērkons nogranda, bet nevarēju saprast, kāpēc – ne apmācies, nekā. Izgāju ārā, tad arī pamanīju, ka uz ceļa guļ mašīna uz jumta, un vēl rūc. Kaut kas traks! Valdis bija mans draugs, bēdīgi. Valdis bija draugs visiem, zelta rokas bija... Ko viņš ņēma, to visu padarīja,» saskumis par Valda nāvi ir vien pārdesmit metrus no nelaimes vietas dzīvojošais Jezups.
Cietušais gribējis mājās
Todien Valdis rīta cēlienu pavadījis mājās, sarunā ar »VZ« atceras viņa mamma Lidija. Dēls paēdis pusdienas, mamma devusies padzirdīt lopus. Kad atgriezusies istabā, dēls ar kādu runājis pa telefonu, pēc tam piegājis pie skapja, paņēmis bikses un sācis ģērbties. «Prasīju: kur atkal brauksi? Ai, tūlīt būšot atpakaļ. Tikai noteicu: nu ja, tad jau atkal tikai vēlu vakarā. Vēl teicu, ka mēsli no kūts jāizved. Viņš kā vienmēr atteica: «Pietiks laika.»» Mamma ievērojusi, ka dēls gan tā kā vilcinās doties prom un domā, vai braukt. Tikai jau pēc nelaimes mamma pamanījusi, ka Valdis nebija paņēmis līdzi ne telefonu, ne iesākto cigarešu paciņu –
lietas, bez kurām viņš no mājas nekad nav gājis ārā. «Ja to būtu pamanījusi uzreiz, noteikti būtu viņu pasaukusi atpakaļ, varbūt viss būtu izvērties citādi, bet viņš paņēma riteni un izbrauca līdz ceļam. Tur viņš atkal apstājās, skatījās visapkārt. Pastāvēja, pastāvēja un aizbrauca.» Lidija iznākusi no mājas, jo gribējusi redzēt, uz kurieni dēls brauks, vai tikai līdz kaimiņam vai tālāk. «Tad es pamanīju, ka uz ceļa no tās puses nāk putekļi, Valdis brauca tiem taisni pretī, nenogriezies kaimiņa pagalmā,» stāsta sieviete. Kā gribēdama novērst nelaimi, Lidija jau metusies uz ceļa pusi, kad atskanējis milzīgs troksnis un putekļu mākonis uz ceļa sagriezies vēl lielāks. «Paķēru savu riteni, steidzos turp. Pa ceļu vēl kūleņoja mašīna. Pēc tam redzēju, ka no mersedesa izlec divi bērni un aizskrien. Domāju, ka šoferis vēl mašīnā, bet nekā – tā tukša. Skatos, aiz mašīnas pļavā guļ Valdis,» mamma sāk raudāt. «Pieskrēju, saucu: «Valdi, Valdi!» Viņš nerunāja, tad pamodās, prasīja ūdeni un teica, lai aiznesam viņu mājās. Viņam bija salauzta roka un kāja, visa galva bija asinīs.» Uz notikuma vietu atskrējušais kaimiņš atnesis un iedevis Valdim padzerties bērzu sulas, bet Lidijas darba devējs, kurš tuvumā tīrumā strādājis, izsaucis policiju un ātro palīdzību. Edgars atceras, ka policijas ekipāža ieradusies piecu minūšu laikā, jo dežurējusi tuvumā uz Daugavpils šosejas, drīz atbraukuši arī mediķi. Licies, ka Valdis izdzīvos – viņš runājis, vaidējis, sūdzējies par sāpēm. «Domāju, ka dienesti nostrādāja maksimāli operatīvi, diemžēl cietušajam bija pārāk smagas traumas – sadragāti iekšējie orgāni,» zina teikt Edgars. Lidija apstiprina, ka dēls miris no iekšēja asins izplūduma. «Neticu, ka arī tad, ja viņam sniegtu vēl operatīvāku palīdzību, viņš būtu izdzīvojis,» sieviete nopūšas. Valdis nomiris 10 minūtes pēc tam, kad ievests slimnīcā.
Vainu mēģina uzņemties tēvs
Likumsargi nekavējoties sameklējuši mersedesa stūrētāju – netālu dzīvojošo Jāni jeb Jančuku – tā vietējie sauc zēnu, kas savos 12 gados esot visai paliels un dūšīgs. Nelaimes vietā ieradies arī zēna tēvs. «Genka no sākuma uzņēmās vainu, teica, ka pats esot braucis, bet es taču redzēju, ka viņa nemaz tuvumā nebija,» saka Lidija. Vīrietis melojis arī vēlāk. Policijas publiskotā izmeklēšanas versija liecina, ka zēns mašīnas atslēgas paņēmis bez atļaujas un bez vecāku ziņas devies pavizināties kopā ar draugu. «Jā, no sākuma Genka tā teica, bet pēc tam atzinās, ka iedevis puikam mašīnu un teicis, lai aizbrauc pavizināties uz lidostu, tikai nez kāpēc viņš nesies uz šo pusi,» sarunu ar neveiksmīgā braucēja tēvu atstāsta Lidija. «Cik saprotu, viņi brauca pie tā otra puikas uz mājām, pēc viņa tēva un mātes – visi bija iecerējuši svinēt pareizticīgo Lieldienas.»
Nākamajā dienā pēc avārijas pie Valda mammas ieradies gan Genka, gan arī otra zēna vecāki. «Atnesa man puķes. Nometies uz ceļiem, Genka lūdza piedošanu. Teicu, ko lūdzies, tāpat man dēla vairs nav. Vecāki atzina, ka ir vainīgi, viņi sedza Valda apbedīšanas izdevumus.»
Gribējis izrādīties draugam
Valda mamma nav interesējusies par izmeklēšanas gaitu. Jautāta, kādu soda mēru vajadzētu piemērot dēla nonāvētājam, Lidija ilgi klusē un nekustīgi veras vienā punktā. «Ko viņam var iedot, ja nav pilngadīgs. Nu, ieliks kādā kolonijā, paliks vēl trakāks,» padomājusi nosaka sieviete. Zēnu audzina vecāmāte. «Puikas māte dzer, bet Genka te atbrauc tikai brīvdienās. Viņš ir smagi slims, viņam ir vēzis, un pārsvarā viņš uzturas slimnīcā Rīgā,» zina teikt sieviete. «Jančuks ir labs puika. Kad atbrauc pie mātes, vienmēr atnāk ciemos, parunājas, allaž piesakās palīdzēt. Vecāki vainīgi, ka tāda nelaime notika. Saprotams, draugs bija blakus, viņš gribēja parādīt, cik viņš «kruts». Tagad visi pārdzīvo notikušo, tēvam jau tā sliktā veselība palikusi pavisam švaka, nezin, kas tur vispār būs,» satraukta ir Jāņa mātes kaimiņiene. Jāni braukt ar auto esot iemācījis pats tēvs. Ne skolā, ne bāriņtiesā »VZ« komentārus par nelaimi izraisījušo puisi un viņa ģimeni nesniedza, norādot vien to, ka ar zēnu jau strādājis psihologs un priekšā vēl esot vairākas sarunas.
Jau iepriekš avarējis
Savukārt par nobraukto Valdi pagastā teic, ka viņš bijis dzērājs, taču tas nebūt neattaisnojot pusaudža izdarīto. Arī Lidija atzīst, ka dēls dzēris, taču viņam bijusi laba sirds, bijis izpalīdzīgs: «Viņš visiem gāja palīgā, bet, kā maksā – ar pudeli. Būtu labāk naudu iedevuši vai ko ēdamu.» Arī mājās Valdis bijis darbīgs, šovasar plānojuši beidzot mājā ievilkt ūdeni. Valdis vienīgais no Lidijas četriem bērniem nav apprecējies un arvien dzīvojis kopā ar mammu, abi savulaik kopā strādājuši fermā: Lidija – par slaucēju, dēls –
par lopkopi. Kad ferma izjukusi, Valdis kļuvis par bezdarbnieku, regulāri piepelnījies dažādās bezdarbnieku nodarbinātības programmās. Pirms pāris gadiem radusies cerība, ka Valdis sakārtos personīgo dzīvi. «Kādu gadu viņš dzīvoja pie vienas sievietes, bet nezinu, kas viņiem tur sanāca, rudenī atnāca atpakaļ.» Reiz Valdim jau gadījusies nelaime, braucot ar velosipēdu – krēslā nav pamanījis ceļmalā atstātu auto un ietriecies tajā. «Pēc kritiena viņam bija pārsista galva,» atceras mamma.
Traģēdijā ar Valdi ir vēl kāda savāda sagadīšanās. Vien pāris stundas pirms nāvējošās avārijas blakus nelaimes vietai esošajā Jezupa mājā tika atrasts 47 gadus vecā Pētera līķis. «Viņš iepriekšējā dienā apglabāja krustmāti, vakarā atnāca pie manis. Apsēdās, rau, priekšnamā. Teicu, lai nāk istabā, paguļ. Nē, nē, viņš piecas minūtes pasēdēšot un iešot prom,» stāsta Jezups. «Es domāju, lai iet, un aizgāju gulēt. No rīta, skatos, viņš vēl sēž. Izrādās, miris. Nesen bija aizvests Pētera līķis, kad notika nelaime ar Valdi.» Tomēr visdīvainākais visā ir tas, ka Pēteris daudzus gadus audzinājis kādai sievietei Valda jaunības dienās sarūpēto dēlu – puika vienā dienā palicis bez patēva un bioloģiskā tēva.