14 gadus vecas meitenes dzīvība izdzisa pēc tam, kad viņas vadītais kvadricikls ietriecās kokā, bet 11 gadus vecais kaimiņpuika, kuru meitene vizināja, slimnīcā dziedē smagus iekšējo orgānu un galvas sasitumus – tik traģiski beidzies brauciens Bauskas novada Īslīces pagastā.
Ietriecas ceļmalas kokā
Bauskas novada Īslīces pagastā traģiski beidzās 14 gadus vecās Džeinas brauciens ar kvadriciklu «Shineray XY200STII» – meitene netika galā ar spēkrata vadību, tas nobrauca no ceļa un ietriecās kokā. Džeina no gūtajām traumām mira negadījuma vietā, bet 11 gadus vecs zēns, kuru meitene bija vizinājusi, ar dažādām traumām nogādāts slimnīcā. Meitenei nav bijušas kvadricikla vadīšanas tiesības, kuras iespējams iegūt tikai no 16 gadu vecuma.
Nelaime notika labas kvalitātes asfaltēta ceļa malā, kas ved uz Pastališķu ciema centru. Nepilnu kilometru garā un taisnā ceļa posmā abās pusēs, tiesa, visai drošā attālumā no braucamās daļas, aug koku aleja. Pie viena no stumbriem, kurā izplēsts pamatīgs robs, zemē sagūluši balti ziedi, deg sveces, līdzās nobērta sauja konfekšu. «Vecāki vainīgi, ka deva skuķim braukt. To aparātu jau pieaugušais nevar novaldīt, kur nu vēl maza meitene,» skarbs ir Džeinas ģimenes kaimiņš Vjačeslavs. «Droši vien trāpīja uz zemainās ceļa nomales, kvadriciklu sanesa un meitene to nespēja novaldīt. Iepriekš biju redzējis, ka viņa ar to aparātu brauca, bet vienmēr tā mierīgi.» Kāds cits kaimiņš reiz pats ar šo kvadriciklu braucis un zina teikt, ka spēkrats spējis attīstīt līdz 80 km/h lielu ātrumu. Viņam pašam braukšana ar kvadriciklu problēmas neesot sagādājusi, jo esot liela pieredze – viņš bijis autobusa šoferis, bet mazai meitenei tādu agregātu savaldīt neesot viegli. «Tas tomēr ir bīstami! Iepriekš gan neesmu redzējis, ka viņa brauktu viena. Pagājušajā vasarā abi ar patēvu sēdēja uz kvadricikla un viņš mācīja meiteni braukt – tā lēnām un prātīgi.»
Meitenei paticis braukt
Džeinas mamma Jeļena »VZ« atklāj, ka kvadriciklu ģimene nopirkusi apmēram pirms gada: «Bērni gribēja. Mums vēl ir divi puikas – 16 un 8 gadus veci. Lielākais puika pamēģināja un vairs nebrauca, bet meitene uzreiz pateica, ka tas ir viņas.» Džeinai ļoti patikusi tehnika: «Braukšanu viņa apguva ātri. Lai brauktu ar to kvadriciklu, vajadzēja pieslēgt prātu, jo tas nebija tā, ka ar roku piedarbināja un brauc, bet gan kā veciem močiem – ar pārslēdzēju. Viņai patika, ka nav kā citiem.» Iepriekš meitene ar spēkratu esot braukusi gan pa asfaltēto ceļu, gan zemes ceļiem, gan laukiem. Visu rudeni Džeina cītīgi strādājusi ar kvadriciklu, tam aizmugurē bijusi piestiprināta ķerra un no lauka mājās vesti maisi ar kartupeļiem. Šovasar, kad viņai paliktu 15 gadi, meitene plānojusi iegūt motorollera vadītāja tiesības. «Abi ar tēti stundām rakājās internetā un pētīja, kādu pirks, viņai patika tāds un tad atkal tāds,» tagad ar skumjām atceras mamma.
Viņa atzīst, ka Džeinai liktenīgā brauciena laikā galvā nebija ķiveres, lai gan mājās tā esot. «Cik sapratu no ekspertiem, šajā gadījumā nekāda ķivere tāpat nebūtu glābusi,» klusi saka sieviete. Todien mamma bijusi mājās, aizņemta ar ikdienas darbiem, vīrs darbojies uz lauka, kāds palūdzis izvilkt no dubļiem. «Viņa pati paņēma kvadricikla atslēgu, bez atļaujas. Tās ir brīvi pieejamas jebkuram bērnam,» neslēpj Jeļena.
Pēc avārijas vēl bijusi dzīva
Patēvs, atgriezies no lauka, ieminējies, ka pamanījis kādu aizbraucam pa ceļu ar kvadriciklu. «Vīram likās, ka kaut kas ir noticis, jo neviens ilgi nebrauca atpakaļ. Tad pa ceļu nāca puika... Vīrs saprata, ka kaut kas ir atgadījies, viņš skrēja uz turieni. Pēc brītiņa viņš man piezvanīja un teica, ka Džeina avarējusi,» nelaimīgās dienas notikumus atceras meitenes mamma.
Kad sieviete atskrējusi uz avārijas vietu, Džeina vēl bijusi dzīva. «Pulss apstājās, pirms atbrauca ātrie,» mamma atkal sāk raudāt. «Kaimiņi tagad vīram pārmet, ka iedzina meitu kapā, bet es viņam neko nevaru pārmest. Viņš meitiņu mīlēja kā savējo, sauca par meitu, un viņa viņu sauca par tēti. Viņam visi bērni bija kā savējie. Vīrs ļoti, ļoti pārdzīvo notikušo,» kaimiņu pārmetumus atspēko Jeļena. «No tādiem gadījumiem nav pasargāts neviens, un tos nevar paredzēt. Meitiņai ļoti patika dzīvot, priecāties, viņa piedalījās visās aktivitātēs – spēlēja dambreti, dejoja, gāja uz jaunsargu nodarbībām. Gribēja izmēģināt visu, viņai jau bija plāni, ko darīs pēc 9. klases, viņai padevās šūšana, tamborēšana. Viņai patika taisīt svētkus draugiem, vienkārši tāpat, lai viņi būtu jautri un neskumtu. Mazajam brālim viņam deva drošības sajūtu, vienmēr viņu aizstāvēja,» mamma dalās atmiņas par Džeinu.
Apbrīnojams un labs bērns
Džeinas draugiem un skolasbiedriem meitenes nāve bija pamatīgs trieciens, skolā ieradusies psihologu krīzes komanda no Rīgas. «Pirmajās dienās klasē valdīja kapa klusums. Mums visiem ir smagi. Paldies psihologiem, kas palīdzēja,» teic Īslīces vidusskolas 8. klases audzinātāja Sandra Ārmane. Skolotājai ir jāsaņemas, lai runātu un valdītu asaras. «Ģimenei nevaru neko pārmest – viņi vienmēr rūpējās par bērniem. Tā bija nelaimīgu apstākļu sakritība. Ir smagi gadījumi, kad cilvēks brīnumainā kārtā paliek dzīvs, bet šis bija liktenīgs... Mēs labi zinām, kādi tagad ir jaunieši, un atceramies, kādi paši bijām šai vecumā, kad mēdzām būt pārgalvīgi. Vienmēr jau ir sajūta, ka ar mani nekas nevar notikt.»
Skolotāja Džeinu atceras tikai labiem vārdiem – ļoti komunikabla, jauka, gaiša un sirsnīga meitene. «Viņa bija maza, smalka meitenīte, kā ūdenszāle. Tikai rudenī viņa sāka mācības mūsu skolā, jo Bauskas kristīgā pamatskola, kur viņa mācījās iepriekš, tika likvidēta, bet jau pāris dienās bija sadraudzējusies un atradusi kopīgu valodu ar visiem. Viņa iesaistījās visur, darbojās skolas domē, viņai vienmēr bija idejas, ko darīt, vienmēr viņa bija gatava visu darīt un uzņemties. Viņa bija aša – tā kā steidzās dzīvot. Džeina bija apbrīnojams un labs bērns, vecāki par tādu var tikai priecāties,» skolotājas acīs atkal parādās asaras. Mirušās draugi neslēpj, ka nespēj aptvert, ka meitenes vairs nav. Pusaudži katrs sev un cits citam jautā, kāpēc tieši Džeinai bija jāaiziet. «Viņa bija mīļa, jauka, izpalīdzīga, gudra, skaista, vienkārši superīga, pozitīva, enerģijas pilna,» saka draugi.
Cietušais puisēns ārstējas slimnīcā
Par meitenes nāvi skumst arī 11 gadus vecā Viktora, kurš liktenīgajā brīdī sēdēja uz kvadricikla aiz Džeinas muguras, mamma Nadežda. «Viņi bija draugi, var teikt, no dzimšanas, viņi kopā izauga,» saka sieviete. «Man bērēs pie kapa gandrīz sirds pārplīsa. Es meitenes vecākiem neko nepārmetu un ļaunu prātu neturu.» Todien piecu bērnu mamma Nadežda bijusi mājās ar divgadīgo meitiņu, Viktors izgājis ārā spēlēties. «Bērni ir bērni, nu, spēlējas, un viss. Es taču nevaru viņam visu laiku pakaļ skraidīt. It kā jau iepriekš bija teikts, ka nevar braukt ar visādiem aparātiem, bet tagad tādi bērni – neprasa, un izsekot nevar. Nu, izlēma pavizināties,» Viktora mamma ir visai agresīvi noskaņota, jo arī saņēmusi pārmetumus no kaimiņiem par dēla nepieskatīšanu.
Par nelaimi Nadežda uzzinājusi, kad Viktors pēc avārijas, būdams šokā, pats atnācis uz dzīvokli. Zēna seja bijusi asiņaina. «Domāju, vai mazums – puikas sakaujas. Prasīju, kas notika. Viņš tikai pateica: Džeina krūmos.» Tad arī Nadežda sapratusi, ka atgadījies kas pavisam nelāgs, un devusies uz vietu, kur jau pulcējušies cilvēki. «Skats bija – nedod dievs!» Kamēr mamma skaidrojusi lietas apstākļus, Viktors tēvam prasījis daudz dzert un aizgājis gulēt. «Viņam kļuva ļoti slikti, saucām ātro palīdzību, pielika viņu pie sistēmas un aizveda uz slimnīcu,» saka mamma. Sākotnēji zēns ievietots reanimācijas nodaļā, bet nu jau esot pārvests uz palātu. Dakteri zēna veselības stāvokli vērtējot kā stabilu, viņam jau lēnām atļauts arī ēst. «Viņam ir galvas smadzeņu satricinājums, plaušu, nieru un aknu sasitumi. Pagaidām nav zināms, kā veiksies ar ārstēšanu un kas gaidāms nākotnē. Puika runā, par sāpēm nesūdzas. No notikušā pagaidām tik vien atceras to, ka esot atsitušies pret kaut ko, un viss,» par zēna veselības stāvokli stāsta mamma. Viņa cer, ka jau pavisam drīz dēls atgriezīsies mājās.