Nežēlīgi slepkavas ar vairākiem naža dūrieniem vēderā Līvānu pusē nogalinājuši 70 gadus vecu sievieti. No sirmgalves ausīm varmākas izrāvuši zelta auskarus, bet no kakla norāvuši zelta ķēdīti.
Slepkavībai izvēlēts ideāls laiks
Mierīgo Līvānu ikdienu satricinājusi 70 gadus vecas sievietes slepkavība. Mirušo Anastasiju paziņa atrada 29. marta rītā privātmājā Grīvas ielā. Uz sievietes ķermeņa konstatētas vairākas durtas brūces. Tajā pašā dienā policijas darbiniekiem izdevās notvert arī iespējamos slepkavas – 37 gadus vecu sievieti un 33 gadus vecu vīrieti, kurš jau iepriekš sodīts par smaga nozieguma izdarīšanu. Likumsargiem izdevies atrast upura dzīvesvietā nozagtās mantas – zelta izstrādājumus un mobilo telefonu. Abi aizturētie pašlaik atrodas apcietinājumā.
Anastasija jeb, kā viņu sauc paziņas, Nadja plašajā divstāvu savrupmājā Līvānu nomalē dzīvoja viena. Savu dzīvesbiedru sieviete zaudēja agri, jo viņš, strādājot Līvānu stikla fabrikā, smagi saindējās ar kristāla pulverī esošo svinu un nomira. Savulaik šo māju pirkusi viņas meita un znots, kurš bijis veiksmīgs uzņēmējs, taču traģēdija 2005. gada rudenī izdzēsa abu dzīvības. Tobrīd 44 gadus vecā sievietes meita un 49 gadus vecais znots gāja bojā divu automašīnu sadursmē netālu no Lielvārdes. Lai māja nestāvētu tukša, savu divistabu dzīvokli Līvānu centrā pensionāre uzticēja īrniekiem, bet pati pārcēlās uz dzīvi mājā. «Nadja bija ļoti inteliģents un gudrs cilvēks. Stipra sieviete, arvien vēl darbojās pa dārzu, brauca ar mašīnu. Ļoti pozitīva un izdarīga, viņai vēl tikai dzīvot un dzīvot,» par nogalināto saka kaimiņš Anatolijs. «Viņai vienmēr naudiņa turējās. Arī sociālisma laikos viņa nebija nabadzīga – bija dzīvoklis, dārziņš. Kādreiz viņa strādāja Līvānu stikla rūpnīcā par ceha priekšnieci.» Kaimiņi šokēti par nežēlīgo Nadjas slepkavību, kas, visticamāk, pastrādāta 28. martā pēc pulksten 22. «Slepkavas izvēlējās vislabāko laiku, jo ārā ir tumšs, turklāt ielu apgaismojumu ap pulksten 22 izslēdz un ārā ir melns kā peklē, neredz, kur kāju liek. Slepkavas tumsas aizsegā jutās droši, neraugoties uz blīvo apbūvi. Bez tam apkārt vēl valda vakara trokšņi – visi skatās televizoru, runājas, bet uz ielas neviena nav. Vēl pa dienu Nadja sēdēja dārzā uz soliņa, bet vakarā viņu noslaktēja,» skumst kaimiņi.
Durts vēderā un sists pa galvu
No rīta, kad Nadju atrada mirušu, bija sarunāts, ka viens no kaimiņiem nāks skaldīt malku. Vairākas reizes piezvanījis pie Nadjas durvīm un nesagaidījis tās atveram, vīrietis devies pie blakus ielā dzīvojošā Vitālija, kurš bijis pensionāres labākais draugs. «Mēs bijām labi draugi, kā viena ģimene dzīvojām. Nadjai agri aizgāja vīrs, mana pirmā mīlestība nomira 1998. gadā, tā nu kopā turējāmies, gāju pie viņas vairākas reizes dienā, ko palīdzēju, parunājāmies. Iepriekšējā dienā koka karkasu siltumnīcai sāku taisīt. Man pašam ir jau trešais sirds stimulators, pēc notikušā veselība sašķobījusies, kuru katru dienu pats varu aiziet. Laikam esmu dzimis zem nelaimīgas zvaigznes, pirmo mīlestību pazaudēju un tagad Nadju,» saka 81 gadu vecais Vitālijs Kārklis, un pār viņa vaigiem rit asaras. «Torīt kaimiņš pie manis atnāca un saka, kur tad mana «podruga», ka netaisa durvis vaļā, vai tad vēl guļot vai kur aizgājusi. Man uzreiz ap sirdi ne tā, uzreiz metos zvanīt uz mājas telefonu, neatbild, uz mobilo – izslēgts. Ģērbos un gāju. Durvis nemaz nebija aizslēgtas, kaimiņš rokturi nebija paraustījis. Un tad es apstulbu, jo ieraudzīju drausmīgu skatu – Nadja gulēja koridorā uz grīdas, tā kā uz sāna, ar seju pret grīdu, apkārt asinis. Pirmā doma bija, ka gājusi, palicis slikti ar sirdi un kritusi, nezināju, ko darīt,» Vitālijs ar rokām aizsedz acis. «Viņai vēders bija sadurts vienos caurumos, visa seja asiņaina sasista. Es biju tā pārbijies!» Tad arī Kārklis pamanījis, ka mājā viss apgriezts ar kājām gaisā – izmētāti apģērba gabali, papīri un citas lietas. «Viņi bija meklējuši naudu,» secina Nadjas draugs. Mājā arvien dega gaisma un lielajā istabā darbojās televizors. Vitālijs stāsta, ka no Nadjas ausīm slepkavas bija izrāvuši skaistos zelta auskarus, no pirkstiem novilkuši abus zelta gredzenus, no kakla norāvuši zelta ķēdīti, bet krustiņš bija palicis mētājamies uz grīdas līdzās līķim.
Kliedzienus slāpēja kaķu aurošana
Par Anastasijas nāvi līdz sirds dziļumiem ir sāpināta un bez asarām runāt nespēj Līvānu 2. vidusskolas direktora vietniece Ludmila Vucina, kas dzīvo sirmgalvei kaimiņos. «Pēdējos gados viņa man bija kā mamma, viņas meita man savulaik bija kā māsa. Nadja pēc meitas nāves spēja piecelties un dzīvot, viņa vienmēr labi ģērbās, nēsāja rotaslietas. Atceros, pērn divas nedēļas biju Vācijā, bet, kad atbraucu, tante man bija samarinējusi gurķus, jo bija īstais ražas laiks, bet es nebiju mājās. Reiz atbraucu no konferences Rīgā, bet viņa nāk pie manis ar katliņu, zupu izvārījusi. Ja viņa nomirtu savā nāvē, būtu ļoti bēdīgi, skumji, bet tāda nāve...»
Vucina stāsta arī par vakaru, kad nogalināta kaimiņiene, tas bijis visai savāds. «Man ir ļoti gudrs un liels suns, kas dzīvo voljērā. Es labi atšķiru, kad viņš rej uz kaķiem, kad uz cilvēkiem. Tovakar viņš rēja bez mitas, viņš nebija apklusināms un dabūjams būdā pat ar uzlietu auksta ūdens krūzi. Vienā brīdī man bija tāda sajūta, ka dzirdēju kliedzienu. Sāku ieklausīties, bet uz ielas kāvās un nenormāli bļāva kaķi. Domāju, ka viņš rej uz tiem kaķiem. Arī citi kaimiņi bija dzirdējuši trako suņa riešanu un kaķu plēšanos, tāpēc nepievērsa tam uzmanību. Ja nebūtu to kaķu, es aizdomātos, kāpēc suns plosās. Un vēl sagadīšanās, es parasti strādāju līdz vieniem diviem naktī, bet tovakar man bija tik slikti – it kā nekas nesāp, bet gāzos nost no kājām, tāpēc aizgāju gulēt. Suns vēl ilgi rēja.» Savukārt citi kaimiņi ievērojuši, ka vēl pēc pulksten 22 Nadjas logā degusi gaisma, kas bijis neierasti, jo sirmgalve parasti šajā laikā jau gulējusi. Arī pusnaktī kāds pamanījis, ka logos deg gaisma, gribējis zvanīt Vucinai, taču, padomājis, ka, iespējams, atbraucis Nadjas mazdēls, un nolēmis kaimiņieni netraucēt. Pati Vucina vēl četros naktī cēlusies padzerties, bet Nadjas logos degusi gaisma. «Vīram saku, viņai deg gaisma, bet vīrs mani mierina, redzi, mums arī deg – tu gāji padzerties, varbūt viņa arī. Tagad ar kaimiņiem runājam, ja tobrīd būtu novērtējuši neierasto situāciju, varbūt Ivanovnu varētu vēl glābt,» aizdomājas Vucina. «Bet, iespējams, tas ir arī mans liktenis, ka es tur neaizgāju brīdī, kad slepkavas vēl bija.»
Bija nobažījusies par īrniekiem
Anastasija bijusi ļoti piesardzīga un nevienu svešinieku mājā nav laidusi, kur nu vēl vēlā vakarā. «Viņa vienmēr slēdza durvis ciet ar vairākām atslēgām, dažām durvīm papildus vēl aizbīdņi bija. Reiz smējos, ka pie viņas kā Smoļņijā. Arī savējiem durvis atvēra tikai, kad bija pārliecinājusies, kas atnācis,» atceras Vucina. Tāpēc pēc slepkavības uzreiz bija skaidrs, ka slepkavas jāmeklē starp savējiem. Un tie izrādījās īrnieki, kas vairākus mēnešus mita Anastasijas dzīvoklī Rīgas ielā. Visticamāk, neģēļi pierunājuši sirmgalvi atvērt durvis, pavēstot, ka atnesuši iekavēto maksājumu par īri. «Nesaprotu, kā Nadja sapinās ar šiem īrniekiem. Viņa vienmēr bija tik uzmanīga un vērīga, tik acīga uz cilvēkiem. Viņa savā dzīvoklī īrniekus ielaida decembrī. Janvārī gatavojāmies Nadjas 70 gadu jubilejai, un visā tajā satraukumā viņa man vienreiz ieminējās, ka dzīvoklī ielaidusi «ne tos», bet tas arī viss. Vēl slepkavības vakarā viņa bija runājusi pa telefonu ar mazdēlu un ieminējusies, ka īrnieki negrib maksāt.» Pagaidām nav īsti apzināts, ko vēl bez zeltlietām un mobilā tālruņa slepkavas paņēmuši, taču viņi bijuši tik «izbadējušies», ka promnešanai bija sagatavojuši sainīti – upura lakatā iesējuši riekstus, darba cimdus, spuldzītes un trokšņus slāpējošas austiņas, taču nez kāpēc atstājuši to pie durvīm.
Slepkavām prasa nāvessodu
Diemžēl policija tuvāku informāciju par aizturēto personībām neizpauž. Līvānos runā, ka vīrietis iepriekš sodīts par slepkavību, taču »VZ« rīcībā esošā neoficiālā informācija liecina, ka viņš tiesāts par zādzībām. Un arī šoreiz galvenā nozieguma pastrādātāja bijusi sieviete, tieši viņa esot dūrusi sirmgalvei. «Abi esot līvānieši tikai kādus trīs vai četrus gadus, esot no Rīgas «izsūtīti»,» zina stāstīt Līvānu iedzīvotāji. Neko par saviem kaimiņiem tuvāk nezina arī Rīgas ielas daudzstāvu nama iedzīvotāji. «Neko sliktu nevaru teikt – bija klusi, mierīgi, dzeršanas nenotika. Žēloties nevaru, cilvēki kā cilvēki,» teic kāda sieviete. «Mums nebija nekāda kontakta, pat nesveicinājāmies,» saka aptaujātie nama iemītnieki.
Vucina, runājot par aizturētajiem noziedzniekiem, ir skarba un uzskata, ka viņiem jāpiespriež nāvessods, nevis, kā pašlaik likums paredz, sodīt ar 5 līdz 15 gadus ilgu cietumsodu. Vucina abus slepkavas redzējusi, kad viņi vesti uz nozieguma vietu izmeklēšanas eksperimenta veikšanai. «Vīrietis stāvēja kā varonis, viņš nemaz neapzinās, ko izdarījis. Sievietes seja bija ļoti nepatīkama. Viņi izskatījās pēc necilvēkiem. Domājat, ka iznāks no cietuma un būs labāki? Nē! Tos atsaldētos kropļus tagad baros par mūsu nodokļu naudu, un viņi vēl pieprasīs sev cilvēktiesības!» dusmīga ir Vucina.