Zaķumuižā vīrietis skaudības dēļ nežēlīgi nodur brāli

Nesaskaņas divu brāļu starpā un kopīga iedzeršana drauga dzīvoklī beigusies traģiski – vecākais brālis jaunāko nežēlīgi sadūra līdz nāvei. Vecāki un draugi naidu abu starpā bija novērojuši jau kopš viņu agras bērnības.

Asiņaina roka un pārsista uzacs

Ropažu novada Zaķumuižā kopš 15. februāra par aktuālāko tematu kļuvusi 34 gadus vecā Māra slepkavība. Jaunākā brāļa nonāvēšanā atzinies par viņu gadu vecākais brālis Jānis, kurš Māra krūtīs vairākas reizes ietriecis nazi, bet pēc tam devies uz tuvējo kafejnīcu izsaukt policiju. Zaķumuižas iedzīvotājs Ēriks stāsta, ka todien pusdienojis vietējā kafejnīcā, kad te ienācis aizsargkrāsas tērpā ģērbies Jānis. Pēc sarunas ar bārmeni vīrietis pienācis pie Ērika galdiņa. «Viņam bija asiņaina labā roka un pārsista uzacs. Viņš paziņoja, ka nodūris brāli, un prasīja, lai nopērku viņam 100 gramus. Teicu, ka man nav līdzi naudas, tad viņš ar šo pašu stāstu aizgāja pie citiem. No sākuma domājām, ka tas vienkārši joks, bet tad aptvērām, ka Jānis runā patiesību,» atceras Ēriks. Ar bārmenes, kurai pirmajai Jānis uzticējis baiso stāstu, palīdzību bija jau sazvanīta pašvaldības policija, kam Jānis pats arī izstāstījis par izdarīto. «Policija ieradās momentā. Jānis tikai pastiepa rokas, un viņam uzlika roku dzelžus. Viņš uzvedās tik mierīgi un nosvērti! It kā viņš būtu nevis miesīgu brāli nonāvējis, bet vienkārši cūku nokāvis. Pēc cūkas kaušanas večiem arī 100 gramus vajag,» pārsteigts ir Ēriks. Jānis likumsargus aizvedis uz pirmā stāva dzīvokli līdzās kafejnīcai esošajā divstāvu ķieģeļu ēkā. Izsauktajiem mediķiem vien atlika konstatēt, ka asins peļķē gulošais vīrietis ir miris. Krūtīs konstatēti septiņi naža dūrieni, no kuriem pieci bijuši nāvējoši.

Vecākais jaunāko regulāri pazemojis

Incidents notika Jāņa un Māra drauga Askolda dzīvoklī, kur abi brāļi ieradušies ciemos ar alkohola pudeli. Pats dzīvokļa saimnieks traģēdijas brīdī bijis mājās. Jānis policijai skaidrojis, ka konflikts ar brāli sācies, jo abi kādreiz dienējuši Latvijas Nacionālajos bruņotajos spēkos obligātajā karadienestā un tagad nolēmuši noskaidrot, kurš pēc militārajām mācībām ir stiprāks. Policija gan šai versijai pārāk netic. Par notikušo ir uzsākts kriminālprocess un turpinās izmeklēšana.

Vietējie iedzīvotāji sarunās ar »VZ« stāsta, ka pēdējos gados abi brāļi Zaķumuižā manīti reti, viens dzīvojis Rīgā, otrs – Siguldā. Reizēm gan apciemojuši vecmāmiņu, kas dzīvo vienā no daudzdzīvokļu ēkām. Puišu vecāki mīt lauku mājā aptuveni četrus kilometrus no Zaķumuižas centra. Daudzi atminas, ka brāļi nav satikuši jau no bērnības un vecākais regulāri darījis pāri jaunākajam. Pieaugot brāļu dzīves bijušas dažādas. Māris strādājis mežniecībā, pieklājīgi pelnījis, viņam bijusi arī dzīvesbiedre. Māris sabiedrībā cienīts un mīlēts. Savukārt Jānis mētājies pa gadījuma darbiem un izpelnījies dzērāja slavu. «Jānim vienmēr skauda, ka brālim dzīvē iet labāk, viņš vienmēr Māri pazemoja. Zinu, ka Jānim ir meitiņa, taču viņam bērns nerūpēja,» zina teikt kāds skolasbiedrs. «Brāļi vienmēr strīdējās.» Par Askoldu Zaķumuižā saka labus vārdus – esot mierīgs, strādājot, reizēm iedzerot. Kāpēc nav palīdzējis draugam, neviens nezina, iespējams, gulējis un neko nav pat manījis.

Dzīvoklī istaba pielieta asinīm

Kas īsti notika liktenīgajā dienā, »VZ« devās noskaidrot pie paša Askolda. Pēc kaimiņu teiktā, vīrietis ir mājās, jo pagalmā stāv viņa automašīna. Pēc vairākiem klauvējieniem pie dzīvokļa durvīm atskan sauciens: «Nāciet taču iekšā!» Durvis nav aizslēgtas. Nokļūstam nelielā priekšnamā, kur labajā pusē ir dušas kabīne, bet kreisajā – klozetpods. Tālāk nonākam telpā, kur virtuve apvienota ar istabu. Mājoklis ir tīrs, redzams, ka tikko ir taisīts remonts, taču tas nav pabeigts. Lai gan ir gandrīz vienpadsmit dienā, Askolds ir saritinājies zem segas, visai paskaļi darbojas televizors. Tā arī netop skaidrs, vai 42 gadus vecajam vīrietim ir veselības problēmas vai arī viņš ir reibumā, jo vārdi no mutes nāk ar grūtībām, kustības ir gurdenas. Daļu sarunas laika Askolds pavada guļot, bet pēc tam lēni nomet segu, pieceļas sēdus, džinsos tērptās kājas noliekot uz grīdas. Viņš bieži ar rokām aizklāj seju, berzē to, bužina matus. No vārgajām atbildēm izdodas noskaidrot, ka todien viņš un Jānis sēdējuši uz dīvāna, bet Māris stāvējis pie plīts. Brāļi strīdējušies. Par ko? Askoldu tas neinteresējot, taču pēc pauzes atzīst, ka «man tā situācija nepatika, bet kā bija, tā bija». Viņš arī nevar paskaidrot, cik ilgi brāļi viesojušies, ko trijotne darījusi un kādas vispār bijušas viņu attiecības – vai bijuši draugi vai nejauši paziņas.

Pēkšņi it kā pamodies, Askolds norāda uz durvīm, kurās redzams pamatīgs robs, un nosaka: «Attaisiet tās durvis vaļā!» Un te paveras baiss skats – glīti izremontētās istabas grīda ir burtiski pielieta asinīm. Milzu asins peļķi daļēji klāj sega. Melnas un sakaltušas asinis ir arī zem datorgalda un uz tā, kā arī uz klaviatūras un monitora. Kopš slepkavības ir pagājušas astoņas dienas, bet te nekas nav sakopts. «Foršs skats, vai ne,» izmet Askolds. Vīrietis teic, ka nespējot to visu satīrīt, viņam palīgā solījies atnākt brāļu tēvs. Tālāk saruna ar Askoldu vairs nesokas, viņš gan vēl mēģina pastāstīt, ka bijis slēpot Tatros.

Tēvu notikušais nepārsteidz

Kāpēc viens mazdēls nonāvēja otru, neizpratnē ir arī abu vīriešu tēva māte Elza. Sieviete mazdēlus uzrunā mīļvārdos – Jānītis, Mārītis. Sieviete pat nespēj aptvert, kurš no abiem ir dzīvs, bet kurš miris. «Tas bija tik šausmīgi, tik negaidīti, es nesaprotu. Un kāpēc tas viss notika...» apjukusi par notikušo prāto vecmāmiņa. «Gan jau bija iedzēruši, tikai alkohols pie vainas. Tā jau viņi nedzēra.» Mazdēli bijuši lāga vīri, vecmāmiņa neesot manījusi, ka abi strīdētos.

Notikušo visvairāk pārdzīvo abu vīriešu māte, kuras vārgā veselība pēc notikušā sašķobījusies vēl vairāk. Abu brāļu tēvs Artūrs tieši sievas dēļ atsakās no garākas sarunas. Viņš pārliecināti pauž, ka notikušais viņu nav pārsteidzis: «Tas bija paredzams. Draudi pastāvēja jau agrāk, bet bija miers.» Vīrietis dēla sākotnējo versiju, ka abi strīdējušies dienesta dēļ, nosauc par muļķībām, taču citu iemeslu nenosauc. Tēvs atklāj, ka nu jau mirušais Māris dienējis robežsardzē, bet Jānis – gaisa spēkos, taču pēc nepilna pustermiņa no dienesta aizgājis. Vēl Artūrs ir neizpratnē, ka Jānis pēc brāļa nonāvēšanas nav paturēts apcietinājumā, bet gan atbrīvots pret parakstu par dzīvesvietas nemainīšanu un pašlaik uzturas Siguldā. «Tāda diemžēl ir mūsu likumdošana,» nosaka tēvs. Apstrīdēt šādu lēmumu gan negrasoties, jo «ko norakšu otru bērnu». «Jānis teica, ka pēc vienošanās ar prokuroru minimums, ko viņš var dabūt, ir pieci gadi. Labāks no turienes jau viņš neiznāks,» nopūšas Artūrs.