Aizstāvot kādu sievieti no sava tēva agresijas, 25 gadus vecs jaunietis miris no durtas brūces kaklā. Aizdomās par šā nozieguma izdarīšanu tiek turēta arī pati sieviete, kura gan vainu noliedz.
Nonāca nepareizajā vietā
Konfliktā, kas alkohola lietošanas laikā izcēlies kādā dzīvoklī Ventspils novada Tārgales pagasta «Nātriņu» mājās, no durtas brūces kaklā miris 25 gadus vecais ventspilnieks Atis. Aizdomās par smagā nozieguma izdarīšanu aizturēts bojāgājušā 52 gadus vecais tēvs Viktors un mājokļa 38 gadus vecā saimniece Svetlana.
Traģēdijas vietas tuvumā dzīvojošie par nelaimi zina vien faktu vai nezina pat to. «Pat nezinu, kas tie par vīriešiem,» saka kāds pensionārs. «Esmu viņus redzējusi veikalā, neko vairāk nezinu,» nosaka kāda pārdevēja. «Tā Svetka tāda visai brutāla sieviete, mīl iedzert. Visādi vīrieši tur piestaigā,» īsi izsakās kaimiņš. »VZ« izdodas atrast pāris cilvēkus, kas zināja Ati. Visi izsakās atzinīgi un norāda, ka puisis vēl nebija «zudis», vien tajā dienā nonāca neīstajā kompānijā.
Sieviete savu vainu noliedz
»VZ« izdevās satikties ar Svetlanu. Ventspils pievārtē esošās «Nātriņu» mājas flīzētās taciņas rūpīgi noslaucītas no iepriekšējā naktī uzsnigušā sniega, no abu dzīvokļu skursteņiem nāk dūmi. Pēc ilgākas klauvēšanas Sveta atver durvis, atvainojas, ka bijusi iesnaudusies. Sieviete laipni un steidzīgi aicina telpā – palielā istabā, kur ar skapi atdalīts virtuves stūris. Istabā ir divi dīvāni, ļodzīgs galds, sekcija. Redzams, ka sieviete dzīvo nabadzīgi, taču viss ir tīrs. Sienas sedz daudz krāsainu attēlu – pārsvarā dzīvnieki, ir arī dažas svētbildes. Sveta pati apsēžas uz divguļamā dīvāna, »VZ«, pastūmusi malā segu un gultasveļas kaudzi, sieviete atbrīvo vietu uz tahtas. Sākumā sieviete ir tik ļoti uztraukusies, ka nevar īsti parunāt. «Mani uzskata par vainīgu! Es pat pļauku nevaru iesist! Nē, nu bijis, kad iesitu pļauku, pēc tam vēl ilgi nevaru sev piedot! Kādam cietumniekam ir jābūt, lai cilvēku nogalinātu, un vēl savu dēlu!» Svetlana pilnībā noliedz savu vainu Ata nonāvēšanā. Brīdī, kad sarunā nonākam līdz Ata nāvei, Svetlanas balss aizlūst, viņa klusē un raud. «Es atdotu visu, lai Atis būtu dzīvs. Viņa vietā bija jābūt man, viņš mani aizstāvēja,» viņa klusi izdveš.
Draugs «uzsēdās uz kakla»
Svetlana «Nātriņos» dzīvojot, pateicoties laipnajam saimniekam. «Esmu tukumniece, Ventspilī dzīvoju no 1995. gada,» saka sieviete. Blakusistabā mīt Svetas tēvs. Svetlana nav precējusies, arī bērnu un pastāvīga darba viņai nav, sieviete strādā gadījuma darbus, sākot ar putekļu noslaucīšanu līdz malkas nešanai un vistu kūts mēšanai. «Dienās, kad eju «halturēt», esmu vismaz paēdusi,» saka Sveta. Ar iepriekšējo draugu sieviete kopā nodzīvojusi 15 gadu, un nedaudz vairāk nekā pirms pusgada abi izšķīrušies. «Viņš aizgāja un paņēma līdzi pat «viģiku»,» teic sieviete. Mēģinot atgūt mantas, Svetlana viesojusies pie bijušā dzīvesbiedra un tur iepazinusies ar Viktoru. Vīrietis tobrīd dzīvojis vienā no daudzstāvu namiem Pārventā, vienistabas dzīvoklī kopā ar abiem jau pieaugušajiem dēliem. Tā pamazām starp Svetu un Viktoru sākusies tāda kā draudzība. «Viktors no sākuma likās solīds, kluss. Saprotu, ka darba nebija, dzīvoja kopā ar dēliem. Tikai Ata brālim bija darbs, viņš nevarēja visus uzturēt, tāpēc dzīvoklī vairs nebija ne gāzes, ne elektrības. Tā nu pieņēmu Viktoru pie sevis, atnāca ar visu kaķi,» atceras Sveta.
Jau tobrīd dēli brīdinājuši Svetu, lai neņem pie sevis, ka nebūs laimīga. Svetlana uzsver, ka starp abiem intīmu attiecību nav bijis, katrs gulējis savā gultā. Atradis patvērumu, Viktors parādījis savu īsto seju – slinkumu un agresivitāti. Kamēr Svetlana pelnījusi iztikai un kopā ar tēvu gādājusi malku, Viktors gulējis siltā istabā, skatījies televizoru, minējis krustvārdu mīklas un mobilajā telefonā spēlējis kārtis. «Viņš tikai prasīja, lai taisu ēst. Nav jau grūti uztaisīt, bet izdomāt, no kā. Mēs ar tēti saprotamies, nav nekā, nav, bet Viktoram vajadzēja ēst un vēl viņš pieprasīja pārtiku kaķim – tikai veikalā pirkto sauso un slapjo barību. Lai dod naudu! Vai tas ir vīrietis? Nekaunībai nav robežu!» sašutusi ir Svetlana. Sapratusi savu kļūdu, Sveta likusi Viktoram izvākties, taču saņēmusi lamas un sitienus. «Nedēļām staigāju zilām acīm,» tā Sveta. Reiz Viktors Svetai iezvēlis tā, ka viņa nokritusi, tad uzsēdies viņai uz vēdera un sācis žņaugt, bet pēc tam pielicis pie rīkles nazi un paziņojis: «Šoreiz tevi vēl nenogalināšu, bet dzīvotāja tu tik un tā nebūsi!» Policijā sieviete nav vērsusies, jo neesot jēgas. «Vienīgais iemesls Viktora agresijai bija greizsirdība. Viņš man regulāri pārmeta, ka eju pie citiem vīriešiem, runāja visādas rupjas un murgainas lietas,» saka Svetlana.
Mēģina padzīt piedzīvotāju no mājas
Atis «Nātriņos» ieradies, lai palīdzētu no kazarmām atvest sausos dēļus kurināšanai. Viktors piecos pēcpusdienā aizgājis uz nesen atrasto pagaidu darbu. «Sāka tumst, teicu Atim, ka rīt vēl malka jāved, lai paliek, ko viņš ies mājās – bez elektrības brālim acīs skatīsies. Dabūju pudelīti, skatījāmies video, un tā arī abi dīvānā aizmigām,» stāsta Svetlana. Viktors atnācis divos naktī, ierāpies savā gultā un aizmidzis. «Ap deviņiem abi ar Ati pamodāmies, domājām – «uzlāpīsimies» un iesim pēc malkas, Viktoru nemodinājām, lai pēc nakts darba paguļ. Kad Viktors pamodās, Atis teica: «Ieliesim, Sveķik, viņam?» Man bija tāda kā slikta priekšnojauta, teicu: «Skaties pats.» Viktors izdzēra trīs vai četras glāzītes šņabja. Teicu viņam, ka mēs ar Ati ejam pēc malkas, bet viņš lai dodas meklēt sev citu dzīvesvietu, jo manis noliktais termiņš – 1. februāris – ir pagājis. Viņš pielēca kājās un kliedza: «Stāvi klusu, kuce!» Es, kuce? Es tevi baroju, dodu pīpēt! Teicu, lai vācas ārā tūlīt!» Tad Viktors iebelzis Svetai pa galvu virs auss. Atis meties sievieti aizstāvēt un sagrābis tēvu pie krūtīm, sakot, lai Svetu neaiztiek. Viktors izrāvies un tikai noteicis: «Ak tā, tūliņ tu redzēsi!»
No kakla šļācās asinis
Tālāko Sveta nav redzējusi, jo Atis aizejošajam tēvam devies pakaļ, bet sieviete, saķērusi galvu, palikusi sēžam uz dīvāna. «Nesaprotu, kāpēc Atis skrēja tēvam pakaļ. Es tikai domāju, kas nu būs. Domāju, ja iejaukšos, tikai piešaušu eļļai uguni.» Sveta dzirdējusi, ka abi virtuves daļā kaut ko runā, tad iestājies klusums un pēkšņi atskanējis skaļš blīkšķis. «Metos uz priekšu, Atis bija nokritis uz grīdas, viņš pie kakla turēja roku. Kad tā noslīdēja, sāka šļākties asinis. Nevarēju aptvert, kas notika. Nokritu pie Ata uz ceļiem un ar abām rokām mēģināju aizspiest caurumu. Tas kroplis stāvēja kā zemē iemiets, kliedzu, lai sauc ātros. Man mobilais nestrādā. Viktors bija iegājis pie mana tēva pēc cigaretes un tikai tad gājis pie kaimiņienes zvanīt. Atis nomira, vēl pirms atbrauca ātrie. Tagad mani vaino notikušajā, jo man rokas līdz elkoņiem bija asinīs... Viņš pat acis neaiztaisīja... Vai man vajadzēja tikai noskatīties, kā viņš noasiņo, un nemēģināt palīdzēt?! Atim bija tik laba sirds. Viktoram nebija pamata uz Ati būt greizsirdīgam. Ja man būtu tāds brālis kā Atis, es viņu uz rokām nēsātu,» Svetlana raud.