No ceļmalā novietotas fotogrāfijas, kam līdzās sagūlušas rozā un dzeltenas neļķes, veras smaidīga meitene. Kitija ir kārtējais gājējs, kas pēkšņi izskrēja tuvu braucošas automašīnas priekšā un tika nogalināta.
Asfalts slacīts ar daudzu asinīm
Sešus gadus vecās Kitijas dzīvību Jelgavas novada Līvbērzes pagasta Avotiņos izdzēsa apvidus automašīna «Kia Sportage» brīdī, kad meitene izkāpa no autobusa pieturā «Brakšķu stacija» un pēkšņi šķērsoja ceļu. Līdzās bija pusaugu māsīca, taču viņa nepaspēja aizkavēt bērnu. «Tas bija tipisks nelaimes gadījums. Meitene izrāvās radiniecei no rokas un metās pāri ceļam. To pamanījis, cik vien iespējams, griezu mašīnas stūri uz labo pusi, bet neko nespēju izdarīt, biju pārāk tuvu. Labi, ka otra meitene nemetās mazākajai pakaļ, citādi varēja būt vēl lielāka traģēdija,» par notikušo stāsta automašīnas vadītājs, Jelgavas novada Sporta centra vadītājs Vladislavs Beitāns. Policija izmeklē notikušo, cenšoties noskaidrot, vai braucējs nav pārsniedzis atļauto ātrumu un ievērojis citus ceļu satiksmes noteikumus.
Nelaime notika taisnā ceļa posmā, apmēram 12 kilometrus no Jelgavas. «Žēl šofera, pie stūres varēja būt jebkurš. Meitene bija ļoti žiperīga, kā ūdenszāle. Arī ceļš bija slidens, un viņa uz braucamās daļas izskrēja pēkšņi. Tas vienkārši bija liktenis! Tā bija dažādu apstākļu sakritība, tur nevienu nevar vainot, liktenis un viss. Žēl, ka tā ir noticis,» »VZ« saka netālu no nelaimes vietas dzīvojošā Olgas kundze. Vietējie gan stāsta, ka šis dažus kilometrus garais ceļa posms, kas iet cauri Avotiņiem, ir ātru braucēju iecienīts. Šajā ceļa posmā gan ir vairākas autobusa pieturas, kur īpaši rītos ir daudz apkārtnē dzīvojošo skolēnu. Regulāri runāts, ka šajā posmā būtu jādomā ar drošību, piemēram, izliekot ceļa zīmes, kas liktu samazināt ātrumu. «Satiksme te ir diezgan intensīva un reizēm ātrumi neiedomājami,» saka vietējais iedzīvotājs Vjačeslavs. «Suņus un kaķus te nobrauc visu laiku. Moči vasarās tā nesas, ka dzird tikai skaņu, bet pašu neredz. Šis ceļa posms ir nolādēts – te daudz cilvēku gājuši bojā. Taisnajā ceļa posmā [auto] nogalina gājējus, bet tam sekojošajā līkumā sitas paši autobraucēji.» Vjačeslavs stāsta par tuvākiem un tālākiem kaimiņiem – gājējiem, kas pirms četriem gadiem, diviem gadiem, pusotra gada miruši šajā posmā. Netālu no vietas, kur nu salikti ziedi un līdzās no fotogrāfijas smaidošās Kitijas piemiņai sadegtas sveces, ir arī kāds koka krusts, kurš atgādina par vēl kādu nāvi.
Audzina savus bērnus un arī mazbērnus
Līvbērzieši labi zina bojā gājušās Kitijas ģimeni, viens otrs gan par to izsakās ne visai glaimojoši: Kitijas vecāki pašķīrušies, māte aizbraukusi uz ārzemēm, tēvs aizgājis savā dzīvē, bet rūpes par Kitiju uzņēmusies vecmāmiņa – tēva māte, kurai pašai ir astoņi bērni. «Viņiem ir smagi dzīves apstākļi, jo mammai nav darba, arī daudzi bērni vēl tikai mācās. Bērni ir labi audzināti, vienmēr tīri un kārtīgi. Kuplā ģimene dzīvo vecā mājā, kurai nepieciešams kapitālais remonts. Negribas teikt neko sliktu, bet viņi ir mazliet izlaidušies, jo pārsvarā pārtiek no pabalstiem un baznīcas dāvanām. Viņiem ir daudz zemes, ja to rūpīgāk apstrādātu, dzīve noteikti būtu labāka,» piesardzīgi izsakās kaimiņi.
Pagalmā »VZ« sastop Kitijas vecmāmiņas dzīvesbiedru, vīrietis teic, ka lielās sāpes jau aprimušas un tuvinieki ir gatavi runāt par notikušo. Cauri virtuvei, kur pusaugu meitene bļodā mazgā galvu, vecmāmiņa Ingrīda aicina dzīvojamajā istabā. Uz galda noliktas divas Kitijas fotogrāfijas, bet tām katrā pusē novietoti nelieli attēli – vienā redzams Jēzus, bet otrā – Romas pāvests. Ticība Dievam (viens no Ingrīdas dēliem pat nolēmis kļūt par katoļu mācītāju) un, protams, pagasta padomes darbinieku un viņu sarūpētā psihologa atbalsts palīdzējis ģimenei tikt pāri smagajām sāpēm. Tālākajā istabā pie sienām redzami daudzi krāsaini un gaiši zīmējumi. Tos zīmējusi Kitija, kam zīmēšana un dejošana bijušas mīļākās nodarbes. «Tā mēs dzīvojām: mēs, četras meitenes, tajā istabā, bet puiši šajā. Tikai divi no maniem bērniem ir devušies savā dzīvē,» saka Ingrīda. Kitiju savā paspārnē vecmāmiņa paņēmusi pirms diviem gadiem, kad meitenes mamma devusies strādāt uz Vāciju. «Kitijas tētis, mans dēls, dzīvo Jelgavā, strādā. Nebija neviena, kas Kitiju pieskata, tāpēc viņu paņēmu pie sevis. Vedekla bija atbraukusi novembrī, regulāri zvanīja meitiņai – katru sestdienu vai svētdienu, regulāri naudu sūtīja. Viņa rūpējās par bērnu. Mamma bija domājusi Kitiju ņemt jau iepriekš līdzi uz ārzemēm, bet ar darbiem īsti negāja. Tad viņa sāka apmeklēt kursus, tāpēc runājām, ka rudenī, sākoties skolai, meitene varbūt varētu pārcelties pie mammas. Mēs gan gribējām, lai labāk mamma atgriežas Latvijā,» atceras Ingrīda.
Kitija bijusi smaidīga un draudzīga
Ne vien savējie, bet arī pagasta ļaudis teic, ka Kitija bijusi dzīvespriecīga, enerģiska, aktīva, atvērta un draudzīga. «Kitija spēja noskumuša cilvēka sejā radīt smaidu. Mūsu mazā princesīte uz visiem raudzījās ar apburošu smaidu. Mums tevis ļoti pietrūkst, liekas, ka tu aizgāji uz bērnudārzu un tikai mazliet aizkavējies, kas mūs tagad smīdinās un samīļos,» savos pārdzīvojumos dalās viens no Kitijas tēva brāļiem. Savukārt meitenes tēva māsa teic, ka Kitija bijusi saule naktī un lietainās dienās: «Viņai ļoti patika spēlēties ar sniegu, bet iznāca, ka viņa nomira sniegā. Par laimi, necieta ilgi, nomira no trieciena ātri un nemocījās sāpēs.»
Jau otro gadu Kitija Līvbērzē apmeklējusi pirmsskolas izglītības iestādi. «Bērnudārzs ir blakus skolai, kur mācās gan Kitijas 15 gadus vecā māsīca, kura arī dzīvo pie mums, gan mans 17 gadus vecais dēls. Viņi visi trīs kopā no rīta gāja uz autobusu, bet pēc skolas visi atgriezās mājās, puisis reizēm brauca mājās ar nākamo autobusu, viņam vairāk stundu,» par ikdienu stāsta Ingrīda. Bērni braukuši ar parasto satiksmes, ne skolas autobusu. Izkāpjot no autobusa, bērni allaž šķērso ceļu, lai saskaņā ar satiksmes noteikumiem ietu pretēji automašīnu braukšanas virzienam uz mājas pusi. Pa brauktuves malu jāiet apmēram puskilometrs, pēc tam bērni atkal šķērsoja ceļu, lai pa laukā iemīto taku vēl apmēram 200 metrus ietu līdz mājām. Šis bijis gadu desmitiem Ingrīdas pašas bērnu un nu jau arī mazbērnu iestaigāts ceļš. «Jā, gabals, kas jāiet gar brauktuvi, ir paliels. Reizēm esam prasījuši autobusa šoferiem, lai izlaiž pretī mājai – pie taciņas, bet viņi reizēm burkšķ, ka jāstājas pie katra stūra, tāpēc mēs vairs neprasījām – bērni kāpa ārā pieturā,» teic vecmāmiņa. Jāpiebilst, ka no pieturas uz mājām ved arī vietējās nozīmes grantētais ceļš, kas mājai pienāk no otras puses, iespējams, tas ir garāks, taču noteikti drošāks. Vietējie iedzīvotāji sarunās ar »VZ« gan uzsver, ka Ingrīdas atvases ļoti ievērojušas ceļu satiksmes noteikumus un, piemēram, diennakts tumšajā laikā viņām bijuši arī atstarotāji un lukturīši.
Vecmāmiņa nemeklē vainīgo
Arī 24. janvāris bija parasta skolas diena. Kā allaž, zinot, ka tūlīt jāpienāk autobusam, Ingrīda piegājusi pie loga. «Es vienmēr viņus tā sagaidīju, pāri laukam autobusa pietura ir labi redzama. Manas meitenes izkāpa no autobusa, devās tam garām uz aizmuguri, lai palaistu to prom no pieturas un tad ietu pāri ceļam,» atceras Ingrīda. Meitenes apstājušās, jo no Līvbērzes puses braukusi automašīna, kuru garām palaidis arī autobuss un tad pats izkustējies no pieturas. «Viņas tā kā gribēja iet pāri, kas notika tālāk, es nesapratu. Redzēju, ka lielā meitene skraida pa ceļu no vienas puses uz otru. Sapratu, ka kaut kas nav kārtībā, jo meitenes nenāca uz mājas pusi,» saka Ingrīda. Tad arī atskanējis telefona zvans no meitenes par nelaimi. «Cik vien ātri varēju, saģērbos un skrēju uz turieni. Es nevarēju paskriet, jo nebija tīrītas ne nomales, ne arī pati braucamā daļa. Kad tiku līdz nelaimes vietai, sapratu, ka viss ir beidzies, ka vairs neko nevar darīt. Meitenīte gulēja ceļmalā, Kitija bija beigta uzreiz. Es nezinu, no kurienes uzradās tā mašīna, kas brauca no Jelgavas puses, es, skatoties pa logu, to neredzēju.» Kitijas ķermenis bijis aizsviests uz priekšu daudzus metrus, bet džips apstājies vēl labu gabalu tālāk. «Man tagad dažs labs pārmet, ka neesmu mācījusi satiksmes noteikumus – tā nav, bērni visu labi zina. Kas vainīgs, ka tā notika? Es nezinu. Tā īsti vainot nevar nevienu. Varbūt tiešām liktenis... Tas ceļa posms ir bīstams, jo daudzi traucas ar milzu ātrumu. Šeit tomēr staigā cilvēki, bērni dodas uz skolu un mājās, vajag braukt uzmanīgāk, piebremzēt,» saka Ingrīda. «Par notikušo ir ierosināts kriminālprocess, es nezinu, kas tur un kā. Par šofera sodīšanu – lai ir tā, kā tiesa nolems. Viņam arī ir bērni, lai arī jau lieli. Ja viņš pelnījis sodu, lai saņem. Meitenīti jau augšā tāpat vairs neuzcels.» Tikmēr pārējo bērnu gaitas ir tās pašas, ik dienu viņi iet garām vietai, kur mira Kitija, un izkāpj no autobusa Brakšķu stacijas pieturā.