Traģisks nelaimes gadījums mežizstrādes darbu laikā Limbažu novada Umurgas pagastā 1. decembrī izdzēsa 28 gadus vecā Sanda Melngārša dzīvību.
Tuvinieki ir pārliecināti, ka puisis būtu izdzīvojis, ja vien uz notikuma vietu atbraukušie mediķi būtu bijuši profesionāli un darījuši visu, lai glābtu dzīvību.
Kolēģis nejauši iezāģēja Sandim kājā
Ne Sandis Melngāršs, ne pārējie puiši meža darbos nebija iesācēji. Pirms neilga laika viņi atgriezušies no Norvēģijas, kur tīrījuši kalnu nogāzes, pirms tam strādāts Zviedrijā un citur, arī Latvijā bijis ne mazums objektu. Sandis, būdams firmas īpašnieks un darba devējs, bieži ņēmis rokā zāģi un gājis savējiem palīgā. Arī šoreiz viņš pievienojies brigādei, jo todien gribējis pabeigt jaunaudzes tīrīšanu Umurgas pagastā, lai dotos uz citu objektu. Ievēroti visi darba drošības noteikumi – kājās bijuši speciāli zābaki, mugurā speciālas bikses un jakas, galvā ķiveres, bet uz ausīm austiņas. Iespējams, tieši austiņu dēļ Sandis nedzirdēja, ka pavisam tuvu aiz muguras strādā kolēģis. Puiši strādājuši ar trimeriem – uz pleciem bija uzvilkta veste, kurā iekārts trimeris, kuram galā ir zāģēšanas ripas. Kāpēc Sandis kāpies atpakaļ un uzdūries kolēģa zāģim, neviens nezina – kāds teic, ka vīrietis aiz kaut kā aizķēries un kritis, cits saka, ka gāzies koks un viņš centies no tā izvairīties. Puisis guva savainojumu kājā – ceļgala aizmugurē.
Nelaimes vietā vispirms ieradās feldšeri no Limbažu slimnīcas neatliekamās medicīniskās palīdzības posteņa, vēlāk tika pieaicināti papildspēki no Valmieras, kas puisi veda uz Vidzemes slimnīcu, taču pa ceļam viņš mira. Tuvinieki ir pārliecināti, ka mediķi no Limbažiem strādāja neprofesionāli. «Es gribu visu vēl ar puišiem izrunāt, apskatīt notikuma vietu, savākt pietiekami materiālu un vērsties ar prasību pret feldšeri prokuratūrā,» »VZ« divas dienas pēc dēla bērēm saka Beverīnas novada pašvaldības policijas priekšnieks Aleksandrs Melngāršs. Tēvam nav pretenziju pret dēla kolēģiem – puiši izdarījuši visu, kas bijis viņu spēkos, sniedzot pirmo medicīnisko palīdzību cietušajam.
Feldšere nezina, ko darīt, un zvana kolēģiem
«Es trimerēju tālākajā stūrī, kad pie manis pieskrēja viens kolēģis un uzbļāva, lai ātri skrienu palīgā. Skrēju uz priekšu un ieraudzīju, ka zemē viens guļ un asiņo. Viens puisis jau skrēja no mašīnas ar aptieciņu. Mēģināju nosaitēt to vietu,» »VZ« stāsta Jānis, kurš liktenīgajā dienā strādāja Umurgas mežā. Tobrīd jau bija izsaukta neatliekamā medicīniskā palīdzība, taču puiši vēlreiz zvanījuši pa «112», lūdzot padomu, kā rīkoties līdz mediķu atbraukšanai. «Mēs izlietojām no aptieciņas visu iespējamo, pa telefonu mums ieteica izmantot arī kreklu, lai nosietu cietušo vietu un apturētu asiņošanu,» atceras Jānis. Viens no puišiem izbraucis uz ceļa sagaidīt mediķus, lai tie bez kavēšanās atrastu nelaimes vietu mežā. «Sandis gura, viņam acis vērās ciet. Mēģināju viņu kratīt, lai neaizmieg,» runājot jaunā vīrieša acīs visu laiku ir asaras. Diemžēl uz mediķiem liktās cerības izrādījušās veltas. «Atbrauca brigāde – šoferis un divas branga auguma sievietes. Kādu laiku viņi visi pie mašīnas runājās, tad lēni atnāca tos apmēram 700 metrus līdz Sandim. Viena no sievietēm papliķēja viņam pa vaigu, viņš īsti nereaģēja. Tad viņa sūtīja šoferi uz mašīnu pēc somas, izrādījās, ka somā nav šķidrumu, sūtīja pakaļ tiem. Tad viņa pielika sistēmu, mēs vēl turējām tās paciņas,» stāsta Jānis. «Šokējoši, ka mediķes ne tikai nepieskārās Sanda kājai, viņas pat īsti neapskatīja to, tikai pajautāja, cik stingri esam aptinuši. Teicu, ka nezinu, kā varēju, tā uztinu.» Tad feldšere ķērusies pie telefona un sākusi zvanīties – viņa konsultējusies, kā šajā situācijā rīkoties, pēc tam paziņojusi, ka jāgaida mediķu brigāde no Valmieras, kas ieradusies pēc vairāk nekā pusstundas. Jānis atceras, ka vienā brīdī feldšeres mēģinājušas ieslēgt kādu aparātu, spaidījušas dažādas pogas, taču tas nekādi nav sācis darboties. «Tikai vēlāk, kad atbrauca Valmieras ārsti, viņi parādīja, kas vēl bija jānospiež, lai aparāts ieslēgtos.» Tāpat puišus izbrīnījis fakts, ka Sandis nav iecelts ātrās palīdzības mašīnā, bet atstāts guļam uz aukstās zemes. «Kad prasījām, vai nevajag viņu pārvietot, vai viņš nenosals, feldšere pateica: «Viņam smadzenes jau ir mirušas.» Tāpat Sanda kolēģi nesaprot, kāpēc bija jāgaida no 45 kilometrus attālās Valmieras nelaimes vietā ierodamies mediķu brigāde, ja vien pāris kilometru attālumā ir Limbažu slimnīca, un tikpat labi Sandi varēja vest pretī valmieriešiem un nodot viņu to mediķu rokās agrāk. «Uzskatu, ka Sandim netika sniegta profesionāla medicīniskā palīdzība,» nosaka Jānis.
Nelaimes vietā mediķi uzturējās divas stundas
«Esmu pārliecināts, ka no mediķu puses tā ir palīdzības nesniegšana, jo viņi nedarīja neko, lai apturētu asiņošanu un glābtu Sandi no nāves. Pat morgā, kad atbraucām pie dēla, viņš arvien gulēja ar zābakiem kājās un bikses nebija saplēstas, kā to parasti dara, lai tiktu pie brūces,» saka mirušā puiša tēvs. Aleksandrs Melngāršs policijā strādā 38 gadus, tālajā 1975. gadā viņš sāka kā ierindas autoinspekcijas darbinieks un jau tolaik pats glāba cilvēku dzīvības. «Cik nav bijis gadījumu, kad cilvēkam avārijā vispār bija norauta kāja, mēs bieži ieradāmies pirms ātrajiem un, kamēr gaidījām, paši likām žņaugu. Pēc diviem mēnešiem cietušais uz kruķiem nāca pretī pa pilsētu un teica paldies, ka izglābām. Bet te... Ko tāda feldšere brauca, ja nezina, ko darīt?! Man teica, ka ar to feldšeri tagad strādājot psihologi, bet kas strādā ar mums?!» vecāku sāpes un asaras nerims nekad.
Limbažu slimnīcas neatliekamās medicīniskās palīdzības birojā »VZ« tuvākus komentārus par negadījuma apstākļiem un mediķu rīcību sniegt nevarēja, norādot, ka feldšere, kas bija izbraukusi uz izsaukumu pie Melngārša, darbā būs tikai 16. decembrī. Viņa darbavietā tika raksturota kā pieredzējusi – ar stāžu un profesionāla sava darba veicēja. Darbinieci, kura neminēja savu vārdu, izbrīnīja fakts, ka mediķu brigāde nelaimes vietā uzturējusies tik ilgi, proti, izsaukums uz notikumu ceļa Limbaži – Valmiera 2. kilometrā saņemts pulksten 13.19, jau pēc minūtes brigāde devusies ceļā, negadījuma vietu sasniedzot pulksten 13.29. Savukārt tikai pulksten 15.33 darbs ir pabeigts un cietušais nodots Vidzemes ārstu brigādei. Notikumu žurnālā atzīmēts, ka cietušajam dotas «narkotikas».
Bijis labs autosportists un svarcēlājs
«Viņš bija kaislīgs mednieks, autosportists,» rādot fotogrāfijas, kur Sandis redzams autokrosa un folkreisa autotrasēs, nespējot valdīt asaras, atceras puiša tētis. Mamma Jausma teic, ka pirms dažiem gadiem Sandis bija Eiropas čempions svarcelšanā savā svara kategorijā. «Svarcelšanā uz uzvaru viņš gāja mērķtiecīgi, guva lielus panākumus gada laikā. Pats par savu naudu aizbrauca uz Eiropas čempionātu Slovākijā, piedalījās arī pasaules čempionātā un izcīnīja piekto vietu.» Mamma stāsta, ka dēlam bijis daudz plānu sportā, darbā un dzīvē. «Viņš tā steidzās, tik daudz gribēja izdarīt. Reizēm vakarā atskrēja mājās, apsēdās pie televizora un turpat aizmiga.»
Sandim bija daudz draugu, no viņa atvadīties Kauguru pagasta kapos bija ieradušies ap 400 cilvēku, pie sēru vainagiem piestiprinātās lentes ar atvadu vārdiem liecina, ka puisi no studiju laikiem augstskolā Turība, kur viņš apguva uzņēmējdarbību, arvien atceras draugi no visas Latvijas, no viņa atvadījās arī draugi no ASV, Norvēģijas. «Sandis bija lielisks draugs, kolēģis, darba devējs. Vienmēr, kad kaut kas neizdevās, viņš teica: ievelc elpu, apsēdies, padomā un turpini strādāt. Pat tad, ja kaut ko salaidām grīstē, viņš neko nepārmeta, mierīgi noskaidroja lietas apstākļus, un viss,» par draugu un priekšnieku saka Jānis. «Sandis bija ļoti draudzīgs un labsirdīgs cilvēks, inteliģents un izpalīdzīgs, korekts un godīgs, spēcīgs un talantīgs cilvēks,» atvadu vārdos par Sandi teic draugi un paziņas.