Pēc tam, kad kādai 27 gadus vecai sievietei apnika dzīvesbiedra regulārie uzbrukumi bērniem un pašai, viņa kārtējo reizi pamatīgi piedzērušos vīrieti nogalināja. Pēc tam, sabijusies no izdarītā, aizvilka līķi uz piemājas mežu un apraka.
Bērni dzīvojuši nabadzībā
32 gadus vecā Alekseja slepkavība šokējusi Krāslavas novada Kombuļu pagasta iedzīvotājus. Nonāvēšanā un līķa paslēpšanā, to aprokot piemājas mežā, labprātīgi aizejot uz policiju, atzinusies vīrieša 26 gadus vecā dzīvesbiedre Maruta. Viņa atklājusi, ka vīru nogalinājusi konflikta laikā, aizstāvoties. Sievietei, kura vaļsirdīgi atzinusies noziegumā, piemērots ar brīvības atņemšanu nesaistīts drošības līdzeklis.
Lauku viensēta «Solveigas», kur dzīvoja Aleksejs un Maruta, atrodas līdzās ceļam, kas ved uz Sauleskalnu. Šajā apvidū māju ir maz, tāpēc arī cilvēki ir retums. Netālu no Marutas mājas uz tukša lauku ceļa »VZ« sastop kādu ar bārdu apaugušu vīrieti. «Nekādos draugos ar Marutu nebiju, bet viņa vienmēr likās nosvērta sieviete un tāda, kas otram pāri nedarīs. Arī tagad nebaidos, ka viņa varētu uzbrukt. Alekseju pazinu, viņš likās tāds ļoti noslēgts. Kas tur īsti starp viņiem notika, nezinu, dzirdēju tikai runas, ka Ļoška bija ielīdis parādos, sita Marutas bērnus, viņai viss krājās, kamēr apnika, nožņaudza viņu un apraka,» pastāsta vīrietis, kurš gan nevēlas atklāt savu vārdu. Viņš zina teikt, ka Marutai pēc notikušā atņemti bērni. «Viņa taču bērnus nemācīja un netika ar viņiem galā, sociālie viņu visu laiku uzraudzīja un tikai deva un deva pārtikas pakas, bet tāpat bērniem nebija ko ēst.» Marutai dzīvē nav bijusi iespēja pašai iegūt labu izglītību, jo visu laiku bijis jāstrādā. «Viņa savā dzīvē vairāk strādājusi nekā mācījusies,» mazliet saskumis par sievietes likteni ir paziņa. Vietējie par ģimeni īpaši nevēlas izteikties, vien norāda, ka tā bijusi ļoti nabadzīga un rūpju nomākta.
Kārtējais kautiņš beidzas ar nāvi
«Solveigās» valda pilnīgs klusums, pagalmā ir vairākas kaudzes ar malku – daļa ir tikai sazāģēta, bet daļa jau saskaldīta. Iespējams, pamanījusi pagalmā ienākam cilvēkus, no mājas iznāk jauna sieviete, kuras seja ir visai aizpampusi un zem acs vīd jau balēt sācis zilums. Negribīgi, tomēr sieviete atzīstas, ka ir Maruta. Viņa steidzīgi dodas uz šķūnīti un sakrauj klēpī malku. «Neviens manu dzīvi nav dzīvojis,» smagi nopūšas jaunā sieviete. Viņa pati nesūrojas, vien no atbildēm uz precīziem jautājumiem izdodas noskaidrot, ka Marutas dzīve paiet, darot smagus vīriešu darbus. Mājā dzīvo arī viņas tēvs, taču jau ilgu laiku vīrietis ir invalīds, tāpēc meita ir viņa galvenais atspaids. «Jā, skaldu pati malku, kas tad cits, visu daru pati, Jā, arī kad Aleksejs bija, pati visu darīju, viņš neko negribēja darīt,» teic Maruta. Tikko beidzies darbs «simtlatnieku» programmā, kur zāģējusi un cirtusi krūmus. «Tagad gribu atrast kādu darbu, piemēram, mežā vai malku skaldīt, jo citādi nezinu, kā dzīvot bez naudas. Drošības līdzeklis ļauj pārvietoties pa visu Latviju. Esmu beigusi deviņas klases, tāpēc varu darīt tikai fizisku darbu.»
Par notikušo liktenīgajā dienā Maruta runā pavisam negribīgi. Esot sācies kārtējais strīds, Aleksejs bijis pamatīgi piedzēries, lamājies, ķīviņa laikā pat logi izsisti. «Es viņu vienkārši istabā nožņaudzu,» nosaka Maruta. Bērni bijuši blakus istabā un neesot sapratuši, kas notiek, domājuši, ka kārtējais kautiņš. Maruta īsti nesaprotot, kas viņai uznācis un kāpēc tā rīkojusies, jo pēc rakstura viņa esot mierīga. Maruta attapusies, kad bijis jau par vēlu – draugs nav kustējies un nav bijis pamodināms. Pārbijusies no tā, ko izdarījusi, sieviete sākusi slēpt nozieguma pēdas, izrakusi līdzās mājai esošajā mežā bedri un līķi aprakusi. Pēc pāris dienām tomēr braukusi uz Krāslavu un policistiem atzinusies izdarītajā. Jautāta, kāpēc atzinusies, Maruta nosaka: «Nav taču dzīvnieks!»
Centusies pasargāt bērnus
Maruta ir trīs bērnu mamma, vecākajam dēliņam ir seši gadi, bet meitiņām – pieci un trīs gadi. Tikai jaunākajam bērnam Aleksejs bijis bioloģiskais tēvs, taču arī vidējā meita patēvu saukusi par tēti. Pēc nozieguma nākšanas atklātībā bērni no ģimenes izņemti un ievietoti aprūpes centrā Krāslavā, atklāj Maruta. «Ar viņiem strādā psihologs. Jau esmu bijusi pie viņiem ciemos, cik sanāk, aizvedu kaut ko garšīgu,» sievietei par bērniem runāt grūti, jo viņa zina, ka līdz brīdim, kad būs izciests sods par Alekseja slepkavību, atvases pie viņas neatgriezīsies. Tieši bērnu dēļ arī bijuši strīdi ar Alekseju. «Kura māte tad savus bērnus neaizstāvēs? Viņš bērnus morāli vispār beidza nost, reizēm arī sita – ar roku,» atceras Maruta. «No sākuma viņš bija normāls cilvēks, bet viss sākās pēc mazās piedzimšanas. Viņš lamājās uz bērniem bez īpaša iemesla, piemēram, par saplēstu krūzīti vai par to, ka bērns nav aizgājis vai izdarījis to, ko viņš liek. Viņš vienkārši lamājās «matom». Man tas nepatika, aizstāvēju bērnus, bruku viņam virsū, tad viņš man, līdz aizgāja līdz kautiņam, logu sišanai,» par dzīvi ar Alekseju stāsta Maruta. Aleksejs Marutu esot sitis bieži, vienmēr, kad iedzēris. Un dzēris dzīvesdraugs regulāri, reizēm pat mēnesi no vietas. Maruta regulāri saukusi policiju, rakstījusi arī iesniegumus, iespējams, tieši daudzie iesniegumi sievieti pēc slepkavības paglābuši no apcietinājuma. Policija regulāros ģimenes strīdus nav varējusi atrisināt, un nav arī bijusi iespēja Alekseju padzīt no mājas, lai arī Maruta to ļoti vēlējusies: «Diemžēl dabūt laukā no mājas cilvēku, kaut viņš ir varmāka, nav tik vienkārši, kā jūs iedomājaties.» Sieviete bieži ņēmusi bērnus un devusies padzīvot pie radiem. «Pēc dažām dienām, kad viņš bija nomierinājies, braucu atpakaļ, bet pēc kāda laika viss sākās no gala,» nopūšas Maruta. Ar smaidu viņa atceras savu pirmo dzīvesbiedru, ar kuru bijusi laimīga, taču tā vīrieša dzīve beigusies traģiski – darba laikā, brūkot kādas atpūtas bāzes sienai, viņš gājis bojā.
Draugs melojis par savu pagātni
Ar Alekseju sieviete iepazinusies pirms četriem gadiem ar sludinājuma internetā starpniecību. Aleksejs atbraucis ciemos, iepatikušies viens otram, un visai drīz viņš jau pārcēlies uz dzīvi «Solveigās». Tikai pēc viņa nāves Maruta uzzinājusi par dzīvesdraugu daudz jauna, piemēram, to, ka viņš ir no Daugavpils, nevis Rīgas, kā allaž stāstījis, ka viņam ir sieva un bērns. «Es četrus gadus dzīvoju melos. Visus šos gadus viņš nesazinājās ar saviem radiem. Reizēm teicu, ka gribētu satikt viņa vecākus, bērnus ar vecvecākiem un citiem radiem iepazīstināt, bet Aleksejs tikai atbildēja: negribu nevienu redzēt!» Pēc Alekseja mirstīgajām atliekām atbraucis tēvs, taču Maruta viņu nav satikusi un arī uz bērēm nav braukusi, jo esot bail no negatīvas reakcijas. «Es taču neko par viņiem nezinu. Brīžam liekas, ka Aleksejs bija uzskaitē «psihuškā», jo, kad viņš sadusmojās, acis kvēloja sarkanas, sarkanas. Man no viņa bija bail,» teic sieviete. Maruta esot gatava, ka būšot «jāsēž». «Ja sagaidīšu tiesu,» pēkšņi pavisam klusi nosaka Maruta. «Man visādas domas nāk galvā.» Neko sīkāk par savām domām viņa neatklāj, taču pastāsta, ka pēc tam, kad pagastā izplatījušās ziņas par slepkavību, Maruta piedzīvojusi uzbrukumu. «Pagalmā iebrauca mašīna, izgāju ārā, bija jau tumšs. Mani sagrāba, iegrūda mašīnā un aizveda uz mežu, tur pamatīgi piekāva un atstāja. Uz rīta pusi atgriezos mājās,» pastāsta Maruta. Policiju par notikušo viņa neesot informējusi.
Tēvs slavē strādīgo un stipro meitu
«Es nekad nevarēju iedomāties, ka meita izdarīs ko tādu,» »VZ« saka Marutas 60 gadus vecais tēvs Jāzeps, kurš pārvietojas un runā ar grūtībām. Slepkavības dienā Jāzeps bijis ciemos, kad atgriezies, meita nākusi no meža puses un teikusi, ka Aleksejs aizbraucis uz Rīgu. Vīrietim pēc meitas sejas izteiksmes gan licies, ka kaut kas nav kārtībā, taču viņš nav jaucies viņas darīšanās. Maruta todien vēl devusies uz darbu. Tēvs paslavē Marutu, ka viņa ir spēcīga sieviete un dara visus vīru darbus – zāģē, skalda, ar, pļauj. «Nodomāju – ja aizbraucis, lai brauc, kaut uz Ameriku. Es jau viņu sen triecu prom, vienreiz pat iedevu 10 latus: še tev nauda biļetei un «duj», tu te nevienam neesi vajadzīgs, bet šis nopirka pudeli un nekur nebrauca. Kad uzzināju, ko meita pastrādājusi, teicu Marutai: labāk mani būtu nomušījusi, lai man nav jāmokās. Man ir vispārēja saslimšana, ārsti neko nevar līdzēt.» Aleksejs Jāzepu gan nekad neesot aizticis, laikam baidījies. Diemžēl tēvs neesot varējis pasargāt no vīrieša agresijas savu meitu un mazbērnus.
