Jelgavas pusē nogalināta vīrieša līķi atrod ar ekstrasensa palīdzību

Policija divas nedēļas nevarēja atrast zem zariem netālu no kādas lauku mājas paslēpto 73 gadus vecā Dmitrija līķi. Brāļa mirstīgās atliekas izdevās uziet māsām, kas vadījās pēc ekstrasensa dotajām norādēm.

Nogalinājis ar sevišķu cietsirdību

Jelgavas novada Lielplatones pagastā bērzu birzī pie Sidrabes upes 15. oktobrī tika atrasts 73 gadus vecā Dmitrija līķis. Uz vīrieša ķermeņa bija redzamas vardarbīgās nāves pazīmes – pakauša un žokļa kaulu lūzumi. Drīz vien aizdomās par slepkavību aizturēts 49 gadus vecs Lietuvas pilsonis Broņislavs. Pēc policijas sniegtajām ziņām, noziegums pastrādāts kopīgas alkohola lietošanas laikā, kad starp abiem vīriešiem izcēlies strīds. Vainīgajam draud līdz 20 gadus ilgs cietumsods vai pat mūža ieslodzījums.

»VZ« noskaidroja, ka Dmitrija līķis atrasts apmēram 200 metru attālumā no lauku viensētas «Pauri», kur abi vīrieši dzīvojuši. Dmitrijs te saimniekojis jau septiņus gadus un dzīvojis mājas otrajā stāvā, bet Broņislavs ar mājas saimnieces, kas pati savā īpašumā nedzīvo, atļauju pirmā stāva istabā ievācies apmēram pirms trim mēnešiem. Lauku viensēta sastāv no lielas divstāvu ķieģeļu dzīvojamās mājas un otras mazākas mājas, vairākām pussagruvušām palīgēkām, pagraba un dārza, bet šobrīd ir neapdzīvota, nama durvis ir aizslēgtas.

Zadzis dārzeņus un trokšņojis

«Man ļoti žēl Dmitrija, viņš man bija labs draugs, atbalsts un palīgs,» »VZ« saka pensionāre Vera (vārds mainīts). Sieviete stāsta, ka Dmitrijs un Broņislavs nav satikuši, regulāri strīdējušies, bet Dmitrijs reiz atzinies, ka viņam no kaimiņa ir bail. Pēdējos trīs mēnešos, kopš «Pauros» ievācies lietuvietis, Dmitrija dzīve kļuvusi neciešama, jo gados jaunākais vīrietis bijis draugos ar alkoholu, naktīs regulāri trokšņojis, zadzis Dmitrija pārtiku un ņēmis dārzā izaugušo, izmantojis Dmitrija nesen nopirkto velosipēdu . «Bronis nekur nestrādāja, elektrība viņam arī nebija pieslēgta, viņam nebija ko ēst – pat kartupeļus un sāli Dmitrijam prasīja. Vecītis bija dusmīgs un līdz asarām nelaimīgs, ka viņam blakus iemitināts tāds kaimiņš. Viņš teica: «Par ko man tas? Ko lai es daru un kur lai eju?»» vecā vīra sūdzēšanos atceras Vera. «Jūs tikai nedomājiet, ka Dmitrijs bija dzērājs. Nē, viņš bija kārtīgs, ļoti strādīgs un labs cilvēks, tikai nelaimīgs, jo jau jaunībā pašķīrās ar sievu, kaut kur Rīgā viņam bija dēls. Dmitrijs bija tīrīgs, katru piektdienu ar riteni brauca uz pirti Elejā. Pēc tās gan ar draugiem iemalkoja ko mazliet stiprāku, bet tas arī viss. Pēc pirts viņš vienmēr man atnesa savas drēbes, lai izmazgāju, jo man bērni uzdāvināja veļas mašīnu.» Par Dmitrija nerimto darbošanos Vera stāsta vairākas reizes, uzsverot, ka viņš paša spēkiem sev ziemai sarūpējis teju divas auto kravas ar malku, dārzā audzējis kartupeļus, burkānus, bietes, kāpostus, gurķus un ķirbjus, bet siltumnīcā auguši tomāti. «Viņa rokas bija sastrādātas un sāpēja, bet viņš nesūdzējās. Tikai pārdzīvoja, ka šī ziema būs grūta, jo kaimiņš tā arī pateicis: «Tev mani ziemā būs jāuztur, jo tad darba vispār nebūs,»» nopūšas Vera.

Sirmgalvis pazūd bez pēdām

Lielā nelaime «Pauru» mājas piemeklējusi 2. oktobra naktī. «1. oktobrī Dmitrijs man piezvanīja, kā to darīja katru dienu, painteresējas, kā iet, vai nevajag ko no veikala, un tad teica, ka no Rīgas zvanījušas māsas un viņš uz pāris dienām dosies pie viņām paciemoties. Es vēl paprasīju, ko viņš dara. «Ai, ar kaimiņu sēžu pie galda,» viņš atbildēja. Es, protams, par to pabrīnījos, jo viņi taču nesatika. Man bija kaut kā nemierīgi, saģērbos un aizgāju uz «Pauriem». Jā, abi sēdēja Dmitrija istabā, uz galda bija pudele, divas konservu bundžas. Viss bija mierīgi, nopriecājos, ka beidzot varbūt viss nokārtosies, uzslavēju abus, ka izlīguši, un aizgāju mājās,» atceras Vera.

Pusnaktī sievieti no miega iztrūcinājis mobilā telefona zvans. «Pārbijos, domāju, varbūt bērniem kas noticis, bet zvanīja Dmitrijs. Viņš teica: «Tas zaglis man 300 latus nozaga!» Biju neizpratnē, kur Dmitrijam tāda nauda! Esot krājis no pensijas, viņam bija slima sirds, domājis, vajadzēs ārstiem, slimnīcai. Dmitrijs piktojās: «Es knapinos, ēdu konservus un smagi strādāju, bet viņš nozog manus iekrājumus!» Mierināju, ka gan nauda no rīta atradīsies, lai iet gulēt, bet Dmitrijs tikai noteica: «Es viņu nositīšu!» Ar to mūsu saruna beidzās,» teic Vera.

Pārējo nakts daļu sirmgalve tā arī pavadījusi nomodā. Līdz ar gaismu viņa zvanījusi Dmitrijam, taču klausuli neviens necēla. Vēl pēc kādas stundas uz telefona zvanu atbildējis Broņislavs. Viņš sacījis, ka Dmitrijs kaut kur aizgājis un atstājis telefonu mājās. Vēl pēc kāda laika Dmitrija telefons bija izslēgts. Vera metusi bailes pie malas un devusies uz «Pauriem», taču tur bijis tukšs un kluss, durvis aizslēgtas. Sieviete sazvanījusi Dmitrija māsas, kas teikušas, ka brālis tā arī nav atbraucis. Pēc pāris dienām radinieces pazudušā meklēšanā iesaistīja policiju.

Līķi atrod māsas

Diemžēl likumsargiem ar Dmitrija meklēšanu neveicās, savukārt Broņislavs mierīgi pastaigājies pa pagastu un reizēm pat iegriezies «Pauros». Sastapusi Broņislavu uz ceļa, Vera ievērojusi, ka vīrieša seja ir pamatīgi saskrāpēta. «Domāju, ka to bija izdarījis Dmitrijs, viņi bija kāvušies,» secina Vera. Tikmēr Dmitrija māsas pēc palīdzības vērsušās pie ekstrasensa, kas pavēstījis, ka vīrietis ir nogalināts ar sitienu pa galvu no mugurpuses, bet līķis paslēpts apmēram 150 metrus no mājām krūmos pie ūdens. 15. oktobrī sievietes devās uz aizaugušo Sidrabes krastu un atrada Dmitriju. «Viņš bija piesegts ar zariem. Ķermenis jau bija sācis sadalīties, jo tās divas nedēļas pieturējās silts laiks,» stāsta Vera. Viņa domā, ka kalsnais Broņislavs Dmitriju uz upes krastu aizvedis ar viņa paša ķerru. Sākotnējā vizuālajā apskatē mājā asiņu pēdas netika atrastas, jo Broņislavs visu bija pamatīgi izmazgājis, taču pēc līķa uziešanas namā veiktās ekspertīzes parādījušas, kur notikusi asinsizliešana. Broņislavs policijā esot atzinies izdarītajā.

Viens bērns Lietuvā, trīs – Latvijā

Aptaujājot vietējos, »VZ« uzklausīja ne vienu vien sūdzību par Broņislavu, kurš esot iekārojis citu lietas. «Redzēju, ka viņš maisiem veda vienā vietā sazagto un notirgoja citā. Viņu pazudināja alkohols,» pauž kāda sieviete. Tomēr ļaudis baidās daudz runāt par lietuvieti, jo esot bail, ka viņš var atgriezties un nogalināt vēl kādu.

Broņislavs no Lietuvas uz dzīvi Latvijā pārcēlies 90. gadu vidū, kad kā laukstrādnieks kādā pierobežas zemnieku saimniecībā ieradies ravēt bietes. Te viņš sastapis arī kādu sievieti, un abiem ir kopīgi trīs bērni, kuriem šobrīd ir divi, seši un deviņi gadi. »VZ« izdevās sastapt sešu bērnu māti 43 gadus veco Svetu un viņas mātesmāsu Annu. Sveta runā klusi, bieži neziņā rausta plecus un īsi atbild uz jautājumiem, savukārt Anna ir skaļa un runā intensīvi. Sveta un Broņislavs esot sapazīstināti pirms 12 gadiem. Sievietes zinot, ka viņam Lietuvā ir sieva un pusaugu dēls, taču Sveta pat nezina, vai viņš laulību šķīris oficiāli. Arī pie Svetas pastāvīgi viņš nav dzīvojis, vien reizēm ieradies ciemos. «Viņi nedzīvoja kopā, jo māja ir maziņa, viņi jau tā te saspiesti, istabiņas šauras,» nianses zina Anna.

«Kad pirms dažām dienām par Broni uzzināju, man bija šoks,» saka Anna. Broņislavs, sastapts teju katru dienu, ne ar vārdu neesot ieminējies, ka kaimiņš pazudis. «Broņislavs bija foršs cilvēks, izpalīdzīgs. Brīnos, ka tā varēja izdarīt, neticu. Viņā nebija nekādas agresijas, nekāda naida, visus Svetas bērnus sauca par savējiem. Pret Svetu bija labs, bērniem bieži veda «čupa čupus» un šokolādes, apciemoja viņus vairākas reizes nedēļā.» Abas atzīst, ka Broņislavs par daudz dzēris. Naudas viņam nekad neesot bijis, reizēm viņš ģimenei palīdzējis ar malku, kādu kartupeļu maisu. Un tad pēkšņi Anna attopas, ka Svetai taču jādodas uz «Pauriem» un «jāsavāc» visas Broņislava mantas. «Saprotu, ka mēbeles jums nevajag, bet viņam taču tur bija dārzs – kartupeļi, kāposti, sīpoli, viņam tur ir jauns ritenis, būs puikām ar ko braukt!» Anna netic, ka tas viss nav Broņislava, bet gan Dmitrija sarūpēts un brīnās: «Kā tā?!» Sveta tikai parausta plecus un atmet ar roku...