Nelaimīga mīlestība, datorspēles un brāļa nodevība tik ļoti sāpinājusi kādu 26 gadus vecu puisi Ķeguma novada Rembates pagastā, ka viņš nolēmis šķirties no dzīves. Pēc nedēļu ilgiem meklējumiem viņš atrasts piemājas mežā. Pakāries.
Piecos no rīta iziet no mājas
26 gadus vecais Aleksandrs pēdējos gadus dzīvoja «Dūklavu» mājā – divstāvu četru dzīvokļu nama pirmajā stāvā. Abi vecāki un divi dēli mita divistabu ar malku kurināmā mājoklī. Uz visai skaļu »VZ« klauvēšanu pie dzīvokļa durvīm atsaucas Aleksandra 53 gadus vecais tēvs Vitālijs. Vīrietis uzreiz piekrīt sarunai ar »VZ« un aicina dzīvoklī. Viņš ieved palielā, ar dažādām vecām mēbelēm aprīkotā un visai nekārtīgā istabā, kur darbojas televizors. Diemžēl istaba tīta biezā cigarešu dūmu mākonī, tādēļ »VZ» ir spiestas lūgt Vitāliju doties parunāt mājokļa ārpusē. Sarunas laikā Vitālijs nesmēķē, taču pēc sarunas, dodoties atpakaļ dzīvoklī, izvelk no kabatas pāris pusizsmēķētas cigaretes un aizdedzina vienu no tām.
Savas dzīves pēdējo vakaru Aleksandrs pavadījis Rembates centrā kopā ar draugiem. Mājās atgriezies ap pusnakti, bijis iedzēris. «Jaunākajam brālim ļoti nepatīk, kad Aleksandrs ir dzēris, un tad viņš neļauj brālim gulēt tajā istabā. Tovakar, kad Saša atnāca mājās, uzreiz teicu, lai nāk gulēt manā un mātes istabā. Viņš vienmēr, kad bija iedzēris, bija ļoti nemierīgs – staigāja un nevarēja aizmigt. Man izdevās viņu nomierināt, man pašam no rīta bija jāceļas uz darbu, tāpēc teicu, lai ļauj man gulēt,» atceras Vitālijs. Piecos no rīta Aleksandrs modinājis māti un prasījis šalli, viņa to dēlam iedevusi. «Man likās, ka viņš ko teica par kakla sāpēm, tāpēc man šāds lūgums nemaz nelikās savāds. Saša uzvilka jaku, bikses, kurpes un aizgāja, durvis aizcirtās. Ārā vēl bija tumšs, man vēl bija iespēja divas stundas pagulēt, pirms celties, tāpēc arī uzreiz aizmigu,» stāsta tēvs.
Krūmi apslēpuši uz ceļiem tupošo vīrieti
Kad dēls devies ārā no dzīvokļa, tuvinieki neesot uztraukušies, jo domājuši, ka Saša ies uz tualeti, kas atrodas ārpus mājas. Aleksandrs mobilo telefonu bija atstājis istabā uz galda. Vēl nākamajā dienā visi centušies sevi mierināt ar domu, ka Saša tuvākajā laikā atgriezīsies mājās. «Nebija pirmā reize, kad viņš tā aiziet. Nu, vienreiz jau tā bija, tad viņš bija paciemojies pie draugiem un pēc trīs dienām sveiks un vesels atnāca mājās,» nosaka tēvs. Tomēr šoreiz pēc pāris dienām, nespējot Aleksandru pašu spēkiem atrast ne pie draugiem Rembatē, ne arī Lēdmanē, ģimene vērsusies pēc palīdzības policijā, taču arī tai ar pazudušā dēla meklēšanu nav veicies labāk.
2. oktobra pusdienlaikā vecāki saņēmuši ziņu, ka kāda jauna sieviete, kas devusies sēņot uz tuvējo berzu birzi, atradusi mirušo Aleksandru. Vitālijs rāda vien pārsimts metru attālumā pāri aizaugušai pļavai redzamos bērzus. «Tur bija tāds krūms, kura zari bija viņu pieseguši, tāpēc es, kad nākamajā dienā pēc puikas pazušanas gāju pa bērzu birzi, Sašu nemaz nepamanīju. Viņš bija tupus uz ceļiem, ap kaklu apsējis mātes doto šalli. Viņš drīzāk bija nevis pakāries, bet nožņaudzies,» baiso skatu atceras tēvs. Vitālijs tagad sevi šausta ar domu, ka jau liktenīgajā rītā uzreiz pēc dēla aiziešanas nav viņam sekojis un atturējis no briesmīgā soļa. «Man taču pat prātā neienāca, ka viņš varētu ko tādu izdarīt! Jā, viņš jau ilgu laiku, vismaz reizi vai divas mēnesī izteicās, ka nevēlas dzīvot, bet mēs tam nepievērsām uzmanību,» atzīstas Vitālijs. Tēvs saka, ka viņam arvien neesot skaidrs, kas dēlu pamudinājis izdarīt pašnāvību. «Bija viņam meitene, saprotu, ka kaut kas bija sagājis greizi. Kādu nedēļu viņam vairs nebija arī darba. Viņš caurām dienām sēdēja pie datora un spēlēja datorspēles. Varbūt arī tas nospēlēja kādu lomu. Un vēl – mana sieva ir «uzskaitē», viņa dzer zāles, Saša bieži vien arī pa kluso dzēra tās zāles, arī todien.»
Raudājis meitenes dēļ
Aleksandru gan pats tēvs, gan kaimiņi raksturo kā mierīgu un labu cilvēku. Viņam bijis daudz draugu, to apliecinot arī lielais gados jauno cilvēku skaits, kas bēru dienā bija atnākuši atvadīties no Aleksandra. «Viņš bija normāls puika, ļoti draudzīgs un smaidīgs, kopā strādājām krūmu griešanā. Domāju, ka kāds viņu pārāk dziļi apvainoja – draudzene vai draugi,» saka viens no kaimiņiem. «Mans dēls un Saša kopā izauga, bērnībā plikiem dibeniem abi skraidīja, man viņš kā pašas dēls,» līdz asarām par notikušo ir satriekta netālu no «Dūklaviem» dzīvojošā Alda. «Pēc tam, kad Sašiņa līķi atrada, mans puika man pateica, ka Saša vairākas reizes teicis: «Man tāda dzīve ir apriebusies!» Prasīju: «Dēliņ, kāpēc neteici man to agrāk? Būtu mēģinājusi ar viņu parunāt, kā palīdzēt!»»
Alda ir pārliecināta, ka Saša šķīries no dzīves, jo pārdzīvojis nelaimīgas mīlestības dēļ. Apmēram gadu puisis draudzējies ar kādu vietējo meiteni, kura gan tikai nesen nosvinējusi savu 18. dzimšanas dienu. «Viņa ir jauna, grib iztrakoties. Saša viņai bija ļoti pieķēries, nesen sēdēja dārza malā un raudāja: «Es viņu ļoti mīlu!» Es viņu noglaudīju un mierināju, ka visam savs laiks un viss būs labi.»»
Draudzene nakšņojusi pie brāļa
»VZ« gan meiteni (vietējie nosauc arī viņas vārdu) mājās satikt neizdodas. «Viņas nav mājās. Dzer! Ar to viss ir pateikts,» visai agresīvi pret meitenei ir noskaņots viens no kaimiņiem. Viņš zina stāstīt, ka viņa meklējama tajos pašos «Dūklavos» – pie kāda vīrieša vienā no otrā stāva dzīvokļiem, kur turpinoties «bēru svinēšana». «Meitene Sašu vienkārši pārmeta pāri bortam. Viņa arī tonakt bija Sašas dzīvoklī, tikai kopā ar brāli. Meitene smuka – der gan vienam brālim, gan otram, un patika abiem,» ir pārliecināts Elmārs. Tad vairs neklusē arī Alda un teic, ka ne tikai draudzene, bet arī jaunākais brālis pamatīgi nodarījis pāri Sašam. «Viņš bieži nelaida brāli istabā. Cik mēs Sašam netikām devuši pajumti, jo viņam nebija kur nakšņot! Sašam dzīvē daudz ticis pāri nodarīts. Tas otrs dēliņš mājās ir noteicējs un saimnieks, kā viņš saka – tā visi dara. Ja nepatīk, sadod pa galvu pat tēvam,» sūdzas sieviete. «Domāju, ka visa tā situācija Sašam bija ļoti sasāpējusi un pārāk nomāca, tāpēc viņš aizgāja uz mežu. Viņš jutās nevienam nevajadzīgs.»