Pārgalvīgs brauciens – bez autovadītāja apliecības, reibumā, bez drošības jostām un pārsniedzot pieļaujamo braukšanas ātrumu, pārrāvis jaunas ģimenes dzīvi – bojā gājis trīs gadus vecs puisēns un viņa vecāki.
Brīnumainā kārtā izdevies izdzīvot aizmugurē sēdējušajam ģimenes draugam.
Trieciens izsviež no auto
Traģiskā avārija notika Vecumniekos 12. augustā ap pulksten diviem naktī: automašīna «Audi», iebraucot Vecumniekos no Skaistkalnes puses, ietriekusies ceļmalā augošajā bērzā. Negadījuma vietā no gūtajām traumām mira 26 gadus vecais Arturs, 24 gadus vecā Liene un trīs gadus vecais Daniels, bet dažādas traumas guva 21 gadu vecais Raimonds.
Par nelaimi tagad vairs liecina tikai izbrauktais zāliens un milzīgais robs koka stumbrā, ceļmalā sagūlušie ziedi un apgāzušās sveces. Zeme vairāku metru rādiusā piebērta sīkām atlūzām no automašīnas – plastmasas un metāla detaļām, stikliem, turpat pamanāms salauzts saulesbriļļu rāmītis un CD.
Tonakt nelaimi pirmie pamanījuši tuvējās mājas iedzīvotāji. «Vīrs bija iesnaudies pie televizora, kad izdzirdēja briesmīgu blīkšķi. Turklāt bija arī tāds trieciens, ka istabā žalūzija atlēca no loga,» »VZ« stāsta Baiba. «Vīrs izskrēja skatīties, kas noticis. Ārā valdīja pilnīgs klusums, suņi pat neierējās. Vispirms vīrs izskrēja pagalmu, bet tad gar mājas stūri pamanīja, ka ceļa pretējā pusē mēnesgaismā spīd mašīnas virsbūve. Auto gaismas nespīdēja, jo mašīnai vairs nebija motora. Uz ceļa mētājās apavi.» Aivars dzirdējis, ka kāds cilvēks sauc pēc palīdzības. Tobrīd jau bija pamodināta arī Baiba un zvanīja ātrajai palīdzībai. Pēc tam viss bijis kā murgā, jo tas, ko Aivars ieraudzīja pie mašīnas, vīrieša acu priekšā ir joprojām un naktīs neļauj gulēt. Mašīna bija pilnībā samīcīta, tajā nebija neviena cilvēka – visi pēc trieciena bija izmesti no tās. Uz zemes gulēja divi līķi – maza bērna un pieauguša cilvēka, kas bijis tik sakropļots, ka nevarēja nemaz pateikt, ka tā ir sieviete. «Viens no vīriešiem bija aizķēries aiz loga un karājās ārā no mašīnas. Šoferis vēl bijis dzīvs, taču drīz pēc tam nomira.» Negadījumā cietušais nav spējis sniegt atbildi, cik braucēju bijis mašīnā, vien noteicis: «Daudz.»
Nozog piemiņai noliktās rozes
Baiba arvien nesaprot, kā avārija varēja notikt. «Te brauc visādi, un ātrumi ir lieli, bet visi to līkumu vienmēr izņem. Ceru, ka šoferis vienkārši iemiga.» Sievieti izbrīna arī nelaimes vietai garām braukušo autovadītāju vienaldzīgā attieksme, jo neviens nepiestāja un nepainteresējās, vai nav nepieciešama palīdzība. «Visi brauca garām, mazliet piebremzēja, paskatījās un aizbrauca tālāk. Vīram gan policisti, gan paziņas prasa, kāpēc viņš tonakt gājis uz avārijas vietu. Nesaprotu, kāpēc tādi jautājumi, mēs taču izpildījām cilvēka pienākumu palīdzēt otram! Žēl, ka izdevās palīdzēt tikai vienam. Tas puisis bija atbraucis pie mums un pateica paldies,» stāsta Baiba. Jāpiebilst, ka no nelaimes vietas nozagtas puķes. «Dienā pēc avārijas ap pusdienlaiku nogriezām dārzā sarkanas rozes un aiznesām nolikt pie koka. Pēc trim stundām tur nebija neviena zieda.» Baiba uz nelaimes vietu aizvedusi arī savas meitas, visi pārrunājuši, ka svarīgi ir katram sēdēt savā vietā un noteikti piesprādzēties. «Mums ir šoks par to, kā viss noticis: labi, jaunie paši dulli, bet to bērnu – ne viņam bija auto sēdeklītis, ne viņš bija piesprādzēts,» četru meitu mamma ar asarām acīs runā par traģēdiju. Pie Baibas un Aivara atbraukuši arī bojāgājušo tuvinieki, kuriem abi lūguši nelikt avārijas vietā nekādas piemiņas zīmes. «Mums jau tā ir šoks, negribas, ka katru dienu priekšā ir baiss atgādinājums. Tai vietā katru pavasari zied tulpes,» teic Baiba.
Auto traucies ar 160 km/h
Par to, uz kurieni un kāpēc jaunā ģimene braukusi, tuviniekiem nav skaidrības. Vēl ap astoņiem vakarā ģimenes dzīvesvietā apmēram 15 kilometrus no Vecumniekiem attālajā Birzgalē viesojušās Artura māsas, bet jau pēc sešām stundām saņemta ziņa par traģēdiju. »VZ« izdevās sastapt avārijā izdzīvojušo Raimondu, kurš, slimnīcā pavadījis nedēļu, atgriezies mājās. Jaunais vīrietis jūtas apmulsis, taču sarunai piekrīt. Puisis jūtoties labi, diemžēl viņa balss un izturēšanās – biežā smaidīšana un pat ķiķināšana – neliecina, ka viņš īpaši pārdzīvotu par notikušo. Tiesa, sarunas beigās viņš atzīst, ka notikušais viņam būs laba mācība. «Fiziski jūtos tā – sāp dažas maliņas, man ir lauzta lāpstiņa, laikam arī ribas, kājas un galva ir veseli,» teic puisis, kura kreisā roka iekārta kaklā. «Nezinu, kā man izdevās izdzīvot. Atceros, ka braucām un man bija tāda sajūta, ka kaut kas notiks, tāpēc es it kā pieliecu galvu, it kā atslēdzos. Pēc tam vairs neko neatceros, atguvos jau tad, kad pēc avārijas gulēju zemē. Pienāca tie cilvēki, atbrauca «ātrie». Dzirdēju, ka mediķi runāja – pārējie ir «gatavi». Nesaprotu, kā es izglābos.»
Raimonds sēdējis aizmugurējā sēdeklī tieši aiz šofera, Arturs pie stūres, Liene blakus un klēpī turējusi puisīti. Neviens no mašīnā braukušajiem nebija piesprādzējies, turklāt vadītājs bija lietojis alkoholu. Brauciena laikā valdījusi jautrība, visi sarunājušies, skanējusi mūzika. «Arturs tonakt brauca ātri, tāda bija viņa mode braukt,» saka Raimonds. Viņš atceras, ka vienā mirklī spidometrs rādījis ātrumu 160 kilometru stundā. «Tāpēc tai kokā arī ielidojām. Varbūt Arturs bija uz brīdi iesnaudies, jo viņš nav ne bremzējis, ne griezis stūri, lai izvairītos no koka, burtiski pa taisno tur iebrauca.»
Dzēris gan pasažieris, gan šoferis
Raimonds stāsta, ka ar Arturu iepazinies aptuveni pirms mēneša, kad Arturs kopā ar draudzeni un dēlu pārcēlies uz dzīvi Birzgalē. Abi kļuvuši arī par kolēģiem vietējā kokzāģētavā. «Viņš bija normāls džeks, viņam nebija ne vainas,» atceroties Arturu, pasmaida Raimonds. Jaunais vīrietis zina teikt, ka Liene pagaidām nekur nav strādājusi un dzīvojusies pa māju ar dēliņu. «Čalis gan bija baigi greizsirdīgs. Liene jau arī viņam visur skrēja līdzi, neļāva nekur braukt vienam, tāpēc arī tovakar viņa ar mazo bija mašīnā. Vispār jau mēs ar Arturu tovakar pirmo reizi tā pa īstam kopā «ietusējām». Mēs jau tepat Birzgalē iedzērām, tad pirms pusnakts izdomājām, ka jāaizbrauc līdz tam čomam Vecumniekos, bijām paciemoties. Izklaidējāmies un brīdī, kad notika avārija, bijām ceļā uz mājām.»
Raimonds neslēpj, ka dzēris gan pats, gan Arturs, Liene gan esot no alkohola lietošanas atturējusies. Jautāts, vai Arturs bija daudz dzēris, Raimonds nosaka: «Kas nu kuram ir daudz...» Neviens no draugiem un arī Liene nav mēģinājuši Arturu atturēt no sēšanās pie auto stūres. «Tak nebija pirmā reize, viņš visu laiku tā braukāja – bez tiesībām, tās viņam nekad nav bijušas, un iedzēris. Stāstīja, ka viņam sodu esot pilns. Nu bija viņš tāds cilvēks – pofigists!»
Jutuši, ka labi nebeigsies
Birzgales pašvaldībā par jauno ģimeni zina maz, jo tikai pirms nepilna mēneša trijotne no Rīgas pārcēlusies uz lauku viensētu. Bijis plānots, ka mazais Daniels tuvākajā laikā sāks apmeklēt vietējo bērnudārzu. «Māja, kur viņi apmetās, daudzus gadus stāvēja pamesta, jaunais saimnieks tur sakopa un, lai ēka nestāvētu tukša, atrada cilvēkus, kas būtu ar mieru tur dzīvot un to pieskatīt,» zina stāstīt pašvaldībā. »VZ« izdevās noskaidrot, ka no pagasta centra vismaz septiņus kilometrus attālā lauku viensēta «Alpi» pieder Artura vecākās māsas vīram.
Kāds Artura ģimenes draugs, pensijas vecuma kungs, »VZ« atklāj, ka jaunā ģimene uz jaunajām mājām pat neesot paspējusi pārvest visas mantas. «Viņi te taisījās pārlaist ziemu un tad vēl vasaru, pēc tam viņiem bija citi plāni,» saka vīrietis. Nē, uz ārzemēm gan neesot grasījušies braukt. «Arturs jau pērn Anglijā kādu mēnesi pastrādāja, viņam valodas nepadodas. Ai, Arturs jau bija tāds,» vīrietis atmet ar roku. «Viņam visu vajadzēja fiksi, fiksi. Mēs jau teicām, ka labu galu ar to braukšanu neņems. Bet domājām, apdauzīsies un paliks prātīgāks, neviens taču nedomāja, ka iznākums būs tāds. Žēl Lieni un mazo...» Jautāts, vai iepriekš neviens nav centies Arturu atturēt no nelikumīgas braukšanas, paziņa saka: «Viņu nevarēja atturēt, viņš tikai pasmaidīja, nevienu vārdu neteica un prom bija.»