Pašnāvniece nāvi meklē, brienot jūrā

Tā pirmdiena Jūrmalas glābšanas dienesta darbiniekiem Kauguru glābšanas stacijā sākās kā murgs.

Kāds drošsirdis, par spīti aukstajam ūdenim, bija aizpeldējis aiz bojām, divi bērni uz lielā piepūšamā matrača iepeldējuši dziļi līcī, kādam atpūtniekam bijis infarkts, piedzēries sauļotājs pazaudējis savu sievu, kuru vēlāk atrada smagā alkohola reibumā guļam pludmalē utt. Taču neviens nebija gatavs tam, kas notika pašā vakarā...

Nelaimes vēstnesis – riteņbraucējs

«Jūrmalas ātrās palīdzības» glābšanas stacijas glābējs uz ūdeņiem Andrejs Batirskis no otrā stāva loga vēroja vakarīgo pludmali. Pulkstenis radīja apmēram bez desmit minūtēm septiņi vakarā. Atpūtnieku vairs nebija daudz un tikai retais devās ūdenī. Batirskis pamanīja kādu vīrieti, kurš steidzās no Jaunķemeru puses ar velosipēdu, no tā nolēca un ļoti mērķtiecīgi nāca uz glābšanas stacijas pusi. «Es šādiem gadījumiem pievēršu uzmanību. Viņš nāca tik noteiktā solī, ka bija skaidrs – kaut kas ir noticis. Steidzos uzreiz lejā viņam pretim,» tās dienas notikumus atceras glābējs. Satrauktais riteņbraucējs stāstīja par kādu sievieti, kura pilnīgi apģērbusies devusies līča ūdenī – tas noticis dažus kilometrus no glābšanas stacijas, Jaunķemeros pie sen nogremdētās baržas – šī vieta ir bīstama. Vīrietis saucis sievieti, taču viņa nav atskatījusies, vien devusies aizvien dziļāk ūdenī, tad metusies peldus. Riteņbraucējam kļuvis neomulīgi, un viņš steigšus minis pedāļus, lai glābējiem pastāstītu par dīvaino sievieti. Tā kā todien jau bijis daudz dažādu atgadījumu, glābšanas dienesta laiva bijusi noenkurota ūdenī. Andrejs steigšus traucies uz norādīto vietu, bet viņa pārinieks palicis dežurēt stacijā.

Slīcēja vēl elpoja

Laiva pilnā ātrumā traucās uz baržas pusi. Pie paša vraka piebraukt nav iespējams – ūdens gadu gaitā dzelzs detaļas ir noasinājis tik asas, ka laivai tas būtu pārāk bīstami, arī akmeņi var darīt savu. Batirskis palūkojies apkārt un ieraudzījis ūdenī kaut ko līdzīgu melnai bojai vai bumbai. Tā bija sievietes galva. Pats ķermenis un pat rokas jau bija zem ūdens, viņa vairs nepretojās ūdens spēkam, bija padevusies. Andrejs metās ūdenī un peldēja pie slīcējas. Sieviete vēl elpoja, lai gan bija sarijusies ūdeni. Padzīvojusī kundze, kura ūdenī bija devusies garā, gaišā kleitā, kuras josta nez kādēļ bija aplikta ap kaklu, tikai klusi noteikusi, ka vairs nespējot, nav spēka. Vairāk ar jautājumiem glābējs neuzmācās, bet centās viņu nogādāt uz laivu. Tikmēr Andreja darbošanos bija pamanījuši arī kolēģi no Jaunķemeru glābšanas stacijas un ar savu laivu devās palīgā. Taču Andrejs jau tikmēr sievieti bija nogādājis laivā un steidzās atpakaļ uz Kauguru glābšanas staciju, laikus paziņojot kolēģim, lai viņu sagaida.

Sieviete devusies nāvē apzināti

Jau pa ceļam uz glābšanas staciju Batirskis novērtēja sievietes stāvokli – viņa elpoja patstāvīgi, taču bez mediķu palīdzības šajā gadījumā nevarēja iztikt. Jau tad, kad laiva pilnā ātrumā pienāca pie glābšanas stacijas, krastā gaidīja Andreja kolēģis, kurš bija sagatavojis medikamentus un iznesis nestuves. Drīz piebrauca arī ātrā palīdzība, un padzīvojusī sieviete nonāca mediķu uzraudzībā. Lai gan ārā bija salīdzinoši silts laiks un pūta dienvidu vējš, ūdens temperatūra bija ne vairāk kā 15 grādu. Sieviete, ilgi atrodoties aukstajā ūdenī, bija pamatīgi atdzisusi – mediķi konstatēja hipotermiju un nogādāja kundzi slimnīcā. Glābējs bija piesteidzies palīgā pēdējā brīdī – vēl dažas minūtes, un dzīvību nebūtu izdevies glābt. Glābēji ilgi lauzīja galvu, kas ar kundzi noticis, kādēļ viņa ar visām drēbēm bija metusies ūdenī, tik tālu no krasta. Vēlāk no mediķiem saņemta informācija, ka kundze bija vēlējusies izdarīt pašnāvību – dzīves nasta bija viņu salauzusi.

Apstākļu sakritības glābj dzīvību

«Gadus 15 strādāju par glābēju, iepriekš par nirēju, taču neko tādu vēl nebiju piedzīvojis,» atzīst Batirskis. Dažādi gadījumi bijuši – gan dzērāji vaktēti, gan pārgalvji glābti, taču līdz šim nebija gadījumu, kad kāds vēlas noslēgt rēķinus ar dzīvi, brienot lēzenajā Rīgas jūras līcī. Arī jūrmalnieki neatceras neko tādu – jā, pašnāvnieki ir bijuši: lēkuši no deviņstāvu namu jumtiem, Dzintaru viadukta, metušies zem auto un zem vilcieniem, griezuši vēnas, bet ne slīcinājušies jūrā.

Taču, šķiet, padzīvojušās kundzes rīcība nav bijusi pēkšņa un neapdomāta. Vieta, kur pirms daudziem desmitiem gadu uz sēkļa uzskrējusi barža, nav labi saskatāma nedz no Kauguru glābšanas stacijas, nedz no Jaunķemeru glābšanas stacijas. Pat lielā karstumā tur nav daudz atpūtnieku – tuvumā vien mežs un jūra, līdz tuvākajai vietai, kur pulcējas sauļoties gribētāji, apmēram 15 minūšu gājiens. Turklāt jau tik vēlīnā vakara stundā pa pludmali pastaigās dodas vien daži cilvēki. Tātad arī laiku viņa bija izvēlējusies pareizi. Arī Batirskis norāda – tobrīd, kad viņš ieradies glābt sievieti, pludmalē bijuši vien divi cilvēki, kas sēdējuši uz soliņa, taču viņi nebija pamanījuši slīkstošo – pārāk tālu tas noticis. Ja kundzes dīvaino uzvedību nebūtu ievērojis nejaušs riteņbraucējs, viņa savu nodomu būtu īstenojusi.