Jau mēnesi policijai nav izdevies atrast par kukuļa izspiešanu notiesāto bijušo Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas rektoru un bijušo Rīgas Komercģimnāzijas direktoru – 69 gadus veco Juri Stabiņu.
Iespējams, skolmeistars izdarījis pašnāvību, bet tikpat iespējams, ka viņš to ir inscenējis un vienkārši aizmucis, lai izvairītos no soda izciešanas.
Soda izciešanas vietā Stabiņš neieradās
Šā gada 8. septembrī Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departaments atstāja negrozītu nolēmumu, ar kuru Stabiņam iepriekš tika piespriests astoņu gadu cietumsods un mantas konfiskācija. Senāta lēmums nebija pārsūdzams, lieta tika nodota Rīgas apgabaltiesai sprieduma izpildei. 15. septembrī Stabiņam bija jāierodas soda izciešanas vietā, taču tur viņš tā arī nav ieradies. 14. septembrī policija saņēma ziņojumu no kāda vīrieša, ka Stabiņš ir pazudis un ka 13. septembrī Rēzeknes novada Rikavas pagastā Maltas upes krastā atrastas viņa drēbes. Pie mājas, kur ik pa laikam uzturējās Stabiņš, atrasta neaizslēgta viņa automašīna, dokumenti. Uzsākot pazudušā meklēšanu, ūdenslīdēji pārbaudījuši upes gultni vietā, kur, iespējams, pazudis Stabiņš, taču nekas netika atrasts. Patlaban Stabiņš izsludināts meklēšanā kā bez vēsts pazudusi persona. Latgales reģiona policijas pārvaldē »Vakara Ziņām« pastāstīja, ka likumsargi turpina pazudušā meklēšanu un sadarbībā ar Rīgas kolēģiem tiekot arī pārbaudīts, vai bijušais pasniedzējs vienkārši neizvairās no cietumsoda.
Netic, ka Stabiņš ielēcis upē
«Juris Stabiņš ir no Rīgas, viņš ir ļoti bagāts,» tie ir vieni no pirmajiem vārdiem, ko »VZ« nākas dzirdēt Rikavā, kur – aptuveni 220 kilometru no Rīgas un aptuveni 20 kilometru no Rēzeknes — Stabiņu ģimenei ir sena vēsture. Vēl nesen savu ikdienu te vadījusi Jura mātes māsa Matilde Makuža, taču pirms diviem gadiem 86 gadu vecumā viņa aizgājusi mūžībā. Sieviete bijusi vecmeita, visu mūžu nodzīvojusi bez saviem bērniem, bet tuvi un mīļi viņai esot bijuši māsas Veronikas dēli Juris un Mārtiņš, vēlāk viņa pieķērusies arī māsas mazbērniem. Veronika dēlus audzinājusi viena, jo no bērnu tēva izšķīrusies – vīrieti aizvīlusi labākā draudzene, zina stāstīt pagastā. Puikas pie Matildes laukos vadījuši savas bērnības vasaras un uz Rikavu brauc arvien. «Juris bija labs un vienkāršs cilvēks. Viņš te visas vasaras pavadīja. Viņi visa saime te brauca, palīdzēja dārza darbos un, kad vēl Matilde lopiņus turēja, sagādāja sienu,» »VZ« stāsta pensionāre Marija Fomina, bijusī pagasta pastniece, kas diendienā 27 gadus saulē, lietū, sniegā kājām, ar velosipēdu vai zirga ratos ar smago somu viesojusies ikkatrā mājā. «Cik Matilde bija kārtīga! Un visa ģimene bija laba,» Stabiņus slavē sieviete.
Fomina par Jura sodāmību daudz dzirdējusi pa televīziju, taču tas nav spējis ietekmēt viņas domas par Stabiņu kā par cilvēku: «Viņš mums neko ļaunu nav darījis. Es tā visu laiku domāju – viņi tā labi dzīvoja, vai viņam to naudu vajadzēja? Meita jau sen dzīvo ārzemēs, dēls arī daudz pa ārzemēm braukā. Jura mamma, skolotāja, pirms daudziem gadiem nopirka māju netālu no Rīgas. Nezinu, draudziņ, nezinu.» Un Fominai nemaz negribas ticēt, ka Juris būtu varējis noslīkt upē: «Kur ta viņš tāds gudrs vīrietis varēja tai upē līst!» Sieviete teic – neesot dzirdēts, ka kāds Maltas upē peldētos, jo tā ir ļoti dziļa – aptuveni piecus metrus. Reizēm gan vīri aizejot pamakšķerēt, taču neviens ar lielu lomu nevarot lepoties – ķeroties vien sīkas zivteles.
Nožēlo, ka nebrauca Stabiņu aizstāvēt
Pensionāre Magdalēna Jura tantes māju var redzēt pāri laukam. Izdzirdējusi, ka interesējamies par Jura pazušanu, sirmgalves acis pielīst asarām: «Pazuda mūsu Jurītis… Viņu tak bez «ģelos» notiesāja. Bankas izlaupa, visu Latviju izlaupa – nekas nav, bet viņu – par ko? Es jau teicu, ka mums vajadzēja braukt Juri aizstāvēt, tāpat kā citi Lembergu brauca pie tiesas aizstāvēt, bet mēs jau veci…»
Magdalēna teic, ka tik čaklus cilvēkus kā Matildes radus nav redzējusi, pat viņas pašas bērni neesot tik strādīgi. «Kā viņi strādāja! Senāk tulpes audzēja, vēl tagad klētī lukturi karājas, ar ko kādreiz naktīs lauki bija izgaismoti, lai puķes tumsā varētu sagriezt un ar gaismu uz tirgu vest. Juris pats ar tulznainām rokām sienu pļāva, no kūts mēslus mēza. Strādāja gan Juris, gan viņa bērni,» sirmgalves balss aizlūst, un viņa ar sastrādāto roku notrauš pa vaigiem ritošās asaras. Pilsētnieki vienmēr ieradušies skaisti ģērbti, taču tūdaļ pārģērbušies un nav vairs atšķīrušies no lauciniekiem. Parasti pirmais atbraucēju gājiens bijis uz upi. Magdalēna gan īsti nezina, kāpēc viņi turp gājuši, iespējams, skaistā skata, miera un klusuma dēļ. «Nezinu, kur Jurītis palicis, saka, ka noslīcis. Viņam jau allaž tā upe patikusi,» skumji nosaka salīkusī, pret koka nūju atbalstījusies sieviņa.
Visu rakstu lasiet 16. oktobra Vakara Ziņas.