Trakojošs "BMW" nogalina cienījamu sirmgalvi

© f64

Vēl pār­is die­nu pirms Jā­ņiem Kri­mul­das no­va­da Lē­dur­gas pa­gas­tu pār­šal­ca zi­ņa par tra­ģē­di­ju – auto­avā­ri­jā gā­ju­si bo­jā vie­tē­jā ie­dzī­vo­tā­ja, 70 ga­dus ve­cā An­na. Vie­tē­jie no­ti­ku­šo sauc par slep­ka­vī­bu un ne­spēj val­dīt dus­mas, jo avā­ri­jas iz­rai­sī­tājs – ga­dos jauns vī­rie­tis – pie stū­res sē­dies sma­gā al­ko­ho­la rei­bu­mā.

Vil­tīgs lī­kums un šaurs ceļš

Tra­ģis­kais ne­ga­dī­jums, ku­rā gā­ja bo­jā au­to­ma­šī­nas «Audi 80» va­dī­tā­ja un cie­ta di­vas 76 un 80 ga­dus ve­cas pa­sa­žie­res, no­ti­ka uz au­to­ce­ļa Lē­dur­ga – Lā­de­zers. Sie­vie­tes va­dī­ta­jam au­to vir­sū bur­tis­ki uz­li­do­ja bal­tas krā­sas «BMW 520», ku­rā brau­ca trīs vī­rie­ši. Šo­fe­ris un aiz­mu­gu­rē sē­dē­ju­šais pa­sa­žie­ris sa­dur­smē ne­cie­ta, bet priekš­ā sē­do­šais pa­sa­žie­ris no­brā­za pie­ri, »VZ« zi­na stās­tīt Lē­dur­gas ie­dzī­vo­tā­ji. Sa­dur­sme no­ti­ka ce­ļa pos­mā, kas strau­ja lī­ku­ma dēļ ir slik­ti pār­re­dzams, tur­klāt ceļš ša­jā vie­tā ir ļo­ti šaurs un, lai di­vas pre­tim­brau­co­šas ma­šī­nas sa­mai­nī­tos, āt­rums jā­sa­ma­zi­na līdz mi­nu­mam vai vie­nam spēk­ra­tam pat jā­ap­stā­jas. «At­ļau­tais brauk­ša­nas āt­rums te ir 90 km/h, bet ne­viens sa­prā­tīgs cil­vēks te ne­skrien, jo ne­var re­dzēt, kas brauc pre­tī. Te jā­brauc tā, lai jeb­ku­rā brī­dī va­rē­tu ap­stā­ties vai no­braukt ma­lā. Bet vi­ņi spie­da pe­dā­li grī­dā! Lai sa­ka, ko grib, bet āt­rums vi­ņiem bi­ja pa­ma­tīgs,» ir pār­lie­ci­nāts tu­vē­jā mā­jā dzī­vo­jo­šais Al­nis. «An­nai āt­rums no­teik­ti bi­ja mazs, vi­ņa vis­pār bi­ja prā­tī­ga brau­cē­ja, tur­klāt tik­ko bi­ja no­grie­zu­si uz šā ce­ļa un ne­bi­ja pat vēl uz­ņē­mu­si āt­ru­mu, bet tie dul­lie nā­ca pre­tī!»

Pats Al­nis no­ti­ku­ma vie­tai pie­brau­cis, kad ar trak­to­ru at­grie­zies no kai­mi­ņu kar­tu­pe­ļu va­go­ša­nas. «Skats bi­ja bries­mīgs. Ma­šī­nas sa­mī­cī­tas, «Audi» vi­sa priek­ša sa­sis­ta. Ne­vie­na vairs ne­bi­ja brau­ca­ma. «Audi» aiz­tran­spor­tē­ju uz An­nas dē­lu mā­jām, bet «BMW» aiz­ve­da ar po­li­ci­jas eva­ku­ato­ru.» Sie­vie­tes au­to­ma­šī­nā bi­ja ie­spies­tas, ka bez glā­bē­ju grie­ža­mins­tru­men­tu pa­lī­dzī­bas vi­ņas no spēk­ra­ta ne­va­rē­ja iz­vilkt.

Esot dzē­ris pēc avā­ri­jas

Acu­lie­ci­nie­ki at­ce­ras, ka ne­lai­mes vie­tā pēc tra­ģē­di­jas val­dī­ju­si ag­re­sī­va gai­sot­ne, vie­tē­jie te­ju bi­ju­ši ga­ta­vi vai­nī­ga­jam sa­rū­pēt lin­ča tie­su. Ne­viens no ap­tau­jā­ta­jiem, tos­tarp avā­ri­jā bo­jā­gā­ju­šās tu­vi­nie­ki, ne­zi­na brau­cē­ja vār­du un ve­cu­mu, kāds ie­mi­nas, ka vi­ņam ir ap ga­diem 20, cits sa­ka, ka jau 30. Vie­tē­jie stās­ta, ka ag­re­sī­vais brau­cējs esot kā­dam vie­tē­jam (tiek no­saukts arī uz­vārds, »VZ« šo ģi­me­ni gan ne­iz­de­vās sa­stapt) ra­di­nieks, kurš Lē­dur­gā uz­ro­do­ties ik pa lai­kam ar da­žā­dām ma­šī­nām un drau­giem. Mīk­lai­nais ra­di­nieks Jā­nis, kurš gan vie­tē­jiem vai­rāk pa­zīs­tams ar ie­sau­ku Ješ­ka, esot no Sau­lkras­tiem. Šo­reiz Ješ­ka pats ne­esot sē­dējs pie stū­res, bet gan pie­dzē­ries gu­lē­jis aiz­mu­gu­rē­jā sē­dek­lī. «Kur viņš pa­rā­dās, tur ir sū­di,» sa­ka bo­jā­gā­ju­šās An­nas krust­dēls Mā­ris.

Al­nis at­klāj, ka vi­ņam Ješ­kas kom­pā­ni­jas jau sen esot ap­ni­ku­šas un, vi­ņa­prāt, tra­ģē­di­ja vi­ņiem ne­bū­šot ne­kā­da mā­cī­ba, jo diez vai vi­ņi vis­pār esot sa­pra­tu­ši, kas no­ti­cis. «Vi­ņiem tas ir bi­jis ne­bi­jis! Vi­ņi avā­ri­jas vie­tā ap­gal­vo­ja, ka ne­esot vai­nī­gi. Jau zie­mā vi­ņus re­gu­lā­ri no grāv­jiem vil­ku ār­ā. Var jau var tra­kot, bet zi­nā­mai ro­be­žai ir jā­būt, bet te jau nav prā­ta – pui­še­ļi par lē­tu nau­du da­bū ma­šī­nu un spiež pe­dā­li grī­dā!»

Iz­brau­kā pu­ķu do­bes un zā­lie­nu

To, ka viss beig­sies tik bries­mī­gi, nav va­rē­ju­si ie­do­mā­ties arī Dai­na, ku­ra lik­te­nī­ga­jā die­nā dzē­ru­šo un ar «BMW» tra­ko­jo­šo tri­jot­ni sa­ti­ku­si di­vas rei­zes. «Vi­ņi ie­ne­sās mū­su pa­gal­mā, gan­drīz mā­jā pa kāp­nēm uz­brau­ca uz ot­ro stā­vu. La­bi, ka maz­mei­tas un maz­dē­liņš ne­bi­ja ār­ā, kas to zi­na, kas vēl bū­tu no­ti­cis,» ie­do­mā­jo­ties ie­spē­ja­mo tra­ģē­di­ju pa­šas sē­tā, no­dre­bi­nās Dai­na. Iz­ār­dī­ju­sies pa sēts­vi­du, tri­jot­ne aiz­brau­ku­si, bet pēc kā­da lai­ka at­grie­zu­sies, ar au­to iz­bo­jā­ju­si pu­ķu do­bes un iz­brau­kā­ju­si zā­lie­nu, un pie­pra­sī­ju­si ci­ga­re­tes. «Mums ta­ču te nav ne­kāds vei­kals! Pra­sī­ju, kā­pēc brauc mū­su pa­gal­mā, vi­ņi brī­nī­jās: «Vai tad tas nav ceļš?» Tad vi­ņi at­kal aiz­ne­sās. Pēc brī­ža ar vī­ra kun­gu gri­bē­jām aiz­braukt līdz Lē­dur­gas cen­tram, bet uz ce­ļa jau bi­ja no­ti­ku­si ne­lai­me,» at­ce­ras Dai­na. «Brau­cē­jam or­ga­nis­mā bi­ju­šas di­vas pro­mi­les al­ko­ho­la! Zi­nu, ka vi­ņam tie­sī­bu ne­maz ne­bi­ja un tas, kas sē­dē­ja šo­fe­rim bla­kus, bi­ja vi­ņa tēvs. Un diem­žēl vi­ņi arī ātr­o pa­lī­dzī­bu ne­iz­sau­ca lai­kus, mū­su An­ni­ņa tad, vis­ti­ca­māk, bū­tu iz­dzī­vo­ju­si, jo vi­ņa ne­no­mi­ra uz­reiz – vi­ņa el­po­ja.»

«Vi­ņi vi­si bi­ja pa­ma­tī­gi pie­dzē­ru­šies, kā­jās no­stā­vēt ne­va­rē­ja,» zi­na teikt arī Al­nis. Bez tam avā­ri­jas iz­rai­sī­tājs uz­ve­dies bra­vū­rī­gi un cen­ties ie­stās­tīt, ka al­ko­ho­lu lie­to­jis, bū­dams šo­ka stā­vok­lī, jau pēc avā­ri­jas. «Viņš tei­ca, ka pēc avā­ri­jas iz­dzē­ris 0,7 lit­ru pu­de­li,» smīn Al­nis. «Lai ne­stās­ta! Vi­ņi Lē­dur­gā pa­rā­dī­jās jau kā­du ne­dē­ļu ie­priekš, dzer­stī­jās, gu­lē­ja ta’ tur, ta’ tur, ta’ ma­šī­nā.»

Bi­ju­si pie­re­dzē­ju­si brau­cē­ja

An­nas tan­ti, kas strā­dā­ju­si par liel­lo­pu pār­rau­dzi un cilt­slie­tu zoo­teh­ni­ķi, Lē­dur­gā at­ce­ras ti­kai ar la­biem vār­diem. «La­bā­ku un iz­pa­lī­dzī­gā­ku cil­vē­ku par vi­ņu pie mums ne­at­rast,» vi­su vie­tē­jo do­mas, no­trau­šot asa­ras, īsi ap­ko­po bi­ju­sī past­nie­ce Ani­ta. Arī lik­te­nī­ga­jā svēt­die­nā An­na un vi­ņas drau­dze­nes de­vu­šās pa­lī­dzēt, pro­ti, ie­priek­šē­jā nak­tī vie­nā no pa­gas­ta lau­ku sē­tām no­de­gu­si kūts un aiz­bē­gu­ši lo­pi, sie­vas tos de­vu­šās mek­lēt, lai no­gā­dā­tu at­pa­kaļ mā­jās. «Tur arī cil­vē­kam no­ti­ka ne­lai­me. Saim­nie­ce bi­ja pa­ņē­mu­si di­vus strād­nie­kus, bet tie mīl ie­dzert un uz­pī­pēt. Šie gu­lē­ja pa nak­ti šķū­nī, kas tie­ši bla­kus kū­tij, un no­pī­pē­ja to. Par lai­mi, cil­vē­ki dzī­vi pa­li­ka,» stās­ta kā­da kai­mi­ņie­ne.

An­na ar au­to brau­ku­si ga­du des­mi­tiem, bi­ju­si pie­re­dzē­ju­si un prā­tī­ga brau­cē­ja. «Vi­ņa te zi­nā­ja kat­ru ma­zā­ko ce­li­ņu, jo dar­ba lie­tās, dien­die­nā no saim­nie­cī­bas uz saim­nie­cī­bu brau­cot, no­brau­ku­si pa tu­vā­ko ap­kār­tni tūk­sto­šiem kilo­met­ru,» sa­ka krust­dēls Jā­nis. Tie­sa, pē­dē­jā ga­da lai­kā vi­ņu uz ce­ļa va­jā­ju­šas ne­veik­smes: pērn Aija­žos kāds ie­brau­cis An­nas va­dī­tā au­to sā­nā, bet šo­ziem, brau­cot no Lim­ba­žiem, au­to ta­ra­nē­ju­si kā­da jaun­a pui­ša va­dī­ta ma­šī­na. «An­nai se­ja un acis bi­ja pil­nas ar stik­liem. Pēc tam dē­li vi­ņai no­pir­ka ci­tu ma­šī­nu. Vi­ņa bi­ja tik prie­cī­ga par smil­šu krā­sas «Audi» – ma­šī­na ļo­ti pa­tī­kot, esot labs brau­ca­mais, tie­ši, kā vi­ņai va­jag,» at­ce­ras lē­dur­dzie­te Dai­na.

Ro­ka un kā­ja ar­vien sāp

Avā­ri­jā cie­tu­šo Vel­tas kun­dzi »VZ« sa­stop pa­gal­mā, kur vi­ņa, at­sē­du­sies uz so­li­ņa, vē­ro maz­maz­mei­ti­ņas ro­sī­ša­nos smil­šu kas­tē. Sie­vie­te ti­kai pir­mo die­nu iz­nā­ku­si svai­gā gai­sā, jo vai­rāk ne­kā ne­dē­ļu gu­lē­ju­si gul­tā gan pār­dzī­vo­tā šo­ka, gan sa­sis­to ro­ku un kā­ju sāp­ju dēļ. «Vēl ar­vien sāp plauk­sta un te – kā­ja,» pār­lai­žot ro­ku apakš­stil­bam, sa­ka Vel­ta, kas avā­ri­jas brī­dī sē­dē­ja «Audi» aiz­mu­gu­rē­jā sē­dek­lī aiz au­to­va­dī­tā­jas. Vel­tas kun­dze ne­ga­dī­ju­mā cie­ta vis­ma­zāk, drau­dze­ne Zen­ta, kas sē­dē­ja bla­kus va­dī­tā­jai, ar­vien vēl ār­stē­jas slim­nī­cā – sma­dze­ņu sa­tri­ci­nā­jums, lauz­tas trīs ri­bas un kā­ja. «Ne­zi­nu, kas no­ti­ka uz ce­ļa. Ne­at­ce­ros pat to, vai bi­ja kāds blīk­šķis, kad no­ti­ka sa­dur­sme,» teic cie­tu­sī. «Man, brau­cot ma­šī­nā, vien­mēr pa­tīk ska­tī­ties pa lo­gu – uz ce­ļu, bet es to ma­šī­nu ne­re­dzē­ju, man ne­nāk prā­tā, ka bū­tu re­dzē­ju­si kā­du ma­šī­nu.» Vel­tas kun­dze at­ce­ras, ka pēc avā­ri­jas ap­kārt pa­ma­nī­ju­si dau­dzas pa­zīs­ta­mas se­jas – lē­dur­dzie­šus, kas bi­ja pie­stā­ju­ši avā­ri­jas vie­tā, ta­ču pre­tī brau­co­šās au­to­ma­šī­nas šo­fe­ri un pa­sa­žie­rus nav ie­vē­ro­ju­si. «Pat ne­zi­nu, vai vi­ņi jaun­i vai ve­ci,» no­sa­ka Vel­tas kun­dze. Sirm­gal­ve sla­vē nu jau mi­ru­šās An­nas brauk­ša­nas pras­mi: «Vi­ņa brau­ca la­bi, lē­ni brau­ca.» Vel­tai gan An­nas ma­šī­nā sa­nā­cis braukt re­tu rei­zi, ta­ču vi­ņa al­laž par šiem brau­cie­niem bi­ju­si prie­cī­ga.

Svarīgākais