Dānijas pilsoni laulības gultā Valmierā nobeidz paša sieva

© f64

Ar­vien nav īs­ti skaidrs, kā­pēc 30 ga­dus ve­ca lat­vie­te no­nā­vē­ja sa­vu 45 ga­dus ve­co vī­ru – Dā­ni­jas pil­so­ni. Ģi­me­ne, ku­rā augu­si des­mit ga­dus ve­ca mei­ta, bi­ju­si pār­ti­ku­si. Tie­sa, ve­cā­ku al­ko­ho­la at­ka­rī­bas dēļ mei­te­ne jau ie­priekš ti­ku­si iz­ņem­ta no ģi­me­nes.

Slep­ka­vī­bu ap­vij mī­ti un le­ģen­das

Pēc 45 ga­dus ve­cā Dā­ni­jas pil­so­ņa nā­ves ap­cie­ti­nā­ta vi­ņa 15 ga­dus jaun­ākā dzī­ves­bied­re Ag­ne­se. In­ci­dents starp abiem no­ti­cis kā­dā no piec­stā­vu mā­jas dzī­vok­ļiem Val­mie­rā, Ru­be­nes ie­lā. Po­li­ci­ja uz no­ti­ku­ma vie­tu ti­ka iz­sauk­ta 2. mai­jā ne­il­gi pēc pulk­sten 6. Li­kum­sar­gus pie sa­va mi­ru­šā vī­ra iz­sau­ku­si dzī­ves­bied­re. Pēc no­ti­ku­ma vie­tas ap­ska­tes po­li­cis­ti kon­sta­tē­ja var­dar­bī­gas nā­ves pa­zī­mes – pēc ne­ofi­ci­ālas in­for­mā­ci­jas, dā­nim bi­ju­si sma­gi trau­mē­ta gal­va.

Daudz­dzī­vok­ļu na­ma ie­dzī­vo­tā­ji pār­stei­dzo­ši maz zi­na par no­ti­ku­šo. Par to, ka no­ti­cis kaut kas ne­ie­rasts, aiz­do­mā­ju­šies ti­kai tie, kas lik­te­nī­ga­jā rī­tā pie na­ma re­dzē­ju­ši gan ātr­ās me­di­cī­nis­kās pa­lī­dzī­bas, gan po­li­ci­jas ma­šī­nas. «Zi­nu, ka slep­ka­vī­bas fakts ir, un viss. Tas vī­rie­tis no­slep­ka­vots ne­sa­pro­ta­mos ap­stāk­ļos,» »VZ« sa­ka kāds pa­gal­mā sa­stapts vī­rie­tis. «Dzir­dē­ju, ka mi­ru­ša­jam gal­vā bi­ja di­vi cau­ru­mi un ap­kārt lī­ķim mil­zī­ga asins peļ­ķe,» zi­na kāds cits. Bet kai­mi­ņie­ne San­ta dzir­dē­ju­si ru­nā­jam, ka sie­va dā­ni no­žņau­gu­si. Sa­vu­kārt sēt­nie­ce par no­ti­ku­šo ne­zi­na ne­ko. «Pir­mo rei­zi ko tā­du dzir­du. Mēs te dzī­vo­jam katrs par se­vi, ne­maz ne­esam drau­dzī­gi!» Kā­da sie­vie­te, kas pa­zi­nu­si Ag­ne­si, no­rā­da, ka no­ti­ku­šais, vis­ti­ca­māk, ir ne­lai­mes ga­dī­jums: «Tā nav slep­ka­vī­ba, drī­zāk ne­lai­mes ga­dī­jums – vai ma­zums dzē­ru­mā viens ot­ru pa­grūž.» Bet vēl pēc brī­ža vi­ņa ie­mi­nas, ka pa­zi­ņai draud līdz pat 15 ga­du ilgs cie­tum­sods, un aiz­do­mā­jas, ka to­mēr tā lie­ta ne­maz tik skaid­ra nav.

Dā­nis bi­jis laipns, sie­va dzē­ru­si

Ru­be­nes ie­las trīs­is­ta­bu dzī­vok­lī dā­nis un Ag­ne­se dzī­vo­ju­ši ti­kai da­žus ga­dus, abi audzi­nā­ju­ši sa­vu des­mit ga­dus ve­co mei­tu Lī­gu (mei­te­nes vārds mai­nīts). Mei­te­ne dzi­mu­si Dā­ni­jā, kur ģi­me­ne dzī­vo­ju­si pirms at­brauk­ša­nas uz Lat­vi­ju. «Ag­ne­se pa­ti man sa­vu­laik iz­me­ta, ka Dā­ni­jā vi­ņiem sa­nā­ku­šas ne­pa­tik­ša­nas, tā­pēc pār­cē­lu­šies uz dzī­vi Lat­vi­jā,» teic kāds no kai­mi­ņiem. Lat­vi­jā ģi­me­ne esot plā­no­ju­si uz­tu­rē­ties vēl vis­maz ga­dus se­šus, pro­ti, ka­mēr Lī­ga pa­beigs 9. kla­si.

«Dā­nis bi­ja tāds ar bril­lī­tēm, ne­lie­la augu­ma, maz­liet ar kup­rī­ti. Ru­nā­ja an­glis­ki, arī ar sie­vu un mei­tu viņš pār­sva­rā ru­nā­ja an­glis­ki,» no­vē­ro­ju­si kā­da kai­mi­ņie­ne, kas re­gu­lā­ri ve­du­si past­ai­gā sa­vu su­ni, kurš dā­nim ļo­ti pa­ti­cis. «Tas vī­rie­tis vien­mēr bi­ja ļo­ti laipns.» Sa­vu­kārt, ru­nā­jot par Ag­ne­si, kai­mi­ņi ir pār­steig­ti, ka sie­vie­tei ir ti­kai 30 ga­du, – «blon­dā un apa­ļī­gā» sie­vie­te esot iz­ska­tī­ju­sies kriet­ni ve­cā­ka. «Nu jā, bet vi­ņai pa­ti­ka pī­pēt un ie­dzert,» se­ci­na kai­mi­ņi. «Nav jau ne­kāds brī­nums, ka no­bei­dza sa­vu vī­ru.»

Lai arī lie­lā­kā da­ļa kai­mi­ņu ap­gal­vo, ka 94. dzī­vok­lī pēc slep­ka­vī­bas ne­viens nav ma­nīts, fak­ti lie­ci­na ko ci­tu. Po­li­ci­jas līm­len­tes, kas bi­ja uz dur­vīm, ir no­rau­tas. Vis­ti­ca­māk, dzī­vok­lī kāds ir gā­jis ar po­li­ci­jas at­ļau­ju, uz dur­vīm ar­vien ir bal­ta pa­pī­ra la­pa, uz ku­ras ar ro­ku rak­stīts un ar po­li­ci­jas zī­mo­gu ap­stip­ri­nāts vēs­tī­jums, ka dzī­vok­li bez po­li­ci­jas at­ļau­jas ne­drīkst at­vērt. Uz zva­nu un klau­vē­ša­nu »VZ« dur­vis ne­viens ne­at­ver, lai gan skaid­ri dzir­dams, ka iek­šā kāds ir. Par to lie­ci­na arī tas, ka dzī­vok­ļa lo­gi brī­žam tiek pla­ši at­vēr­ti, bet brī­žam pa­liek ma­zā ven­ti­lā­ci­jas re­žī­mā vai tiek aiz­vēr­ti pa­vi­sam. No dzī­vok­ļa nāk ne­pa­tī­kams smārds. Pie mā­jas ār­dur­vīm »VZ« iz­do­das sa­stapt kā­du sie­vie­ti pus­mū­žā, ku­ra, kā no­rā­da kai­mi­ņi, ir ap­cie­ti­nā­tās Ag­ne­ses mā­te. Sie­vie­te gan to no­liedz un ap­gal­vo, ka ne­kā­da slep­ka­vī­ba nav no­ti­ku­si.

Pār­ti­ku­ši no pen­si­jas, vi­zi­nā­ju­šies ar tak­šiem

Kai­mi­ņie­ne Ive­ta at­ce­ras, ka Ag­ne­se ar sa­vu vī­ru ie­ra­du­šies Lat­vi­jā pirms pār­is ga­diem. Vai dzī­vok­li vi­ņi no­pir­ku­ši vai ti­kai īrē­ju­ši, skaid­rī­bas nav – kāp­ņu tel­pā dzī­vok­ļos mī­to­šo sa­rak­stā ir mi­nēts kāds lat­vie­šu vī­rie­ša vārds un uz­vārds, bet kāp­ņu tel­pā uz pa­lo­dzes mē­tā­jas ko­res­pon­den­ce, kas ad­re­sē­ta Ag­ne­ses dzī­vok­lim, ta­ču sū­tī­ta kā­dai krie­vu sie­vie­tei. «Kat­rā ga­dī­ju­mā vi­ņi dzī­vok­li iz­re­mon­tē­ja, un li­kās, kas viss ir nor­mā­li,» teic sie­vie­te.

Ne Ag­ne­se, ne vi­ņas dzī­ves­biedrs nav strā­dā­ju­ši. «Dā­nim bi­ja la­bi ie­nā­ku­mi, lai­kam pen­si­ja, jo viņš ir bi­ju­šais jūr­nieks. Ma­šī­nas gan vi­ņiem ne­bi­ja, vi­ņi te ar tak­so­met­riem daudz vi­zi­nā­jās,» stās­ta kai­mi­ņie­ne In­ga. Vi­ņa ne­slēpj, ka abi mī­lē­ju­ši ie­dzert, tur­klāt stip­ri. «Tur bi­ja pro­blē­mas ar al­ko­ho­lu. Kad sa­dzē­rās, abi skan­da­lē­ja,» sa­ka kai­mi­ņie­ne. Pro­blē­mas bi­ju­šas tik sma­gas, ka pirms kā­da lai­ka Lī­ga ar bā­riņ­tie­sas lē­mu­mu iz­ņem­ta no ģi­me­nes un ga­du pa­va­dī­ju­si ār­pus­ģi­me­nes ap­rū­pes ie­stā­dē. Sa­vu­kārt ci­ta kai­mi­ņie­ne zi­na teikt, ka gan dā­nis, gan vi­ņa dzī­ves drau­dze­ne esot bi­ju­ši ko­dē­ti pret al­ko­ho­la at­ka­rī­bu.

Mei­ti­ņa ļo­ti grib mā­jās

Dā­nim no ie­priek­šē­jās lau­lī­bas esot pie­au­dzis dēls, kurš pērn esot vie­so­jies pie tē­va jaun­ās ģi­me­nes Lat­vi­jā. «Li­kās, ka ta­jā ģi­me­nē viss ir kār­tī­bā. Ne­sa­pro­tu, kā­pēc tā no­ti­ka, var­būt Ag­ne­se gri­bē­ja vai­rāk nau­das un ce­rē­ja tikt pie man­to­ju­ma,» prā­to vie­na kai­mi­ņie­ne.

Lī­ga pēc pār­dzī­vo­tās tra­ģē­di­jas ie­vie­to­ta bēr­nu­na­mā. Mei­te­ne pēc tē­va nā­ves stās­tī­ju­si, ka tē­tis iz­kri­tis no gul­tas un sa­si­tis gal­vu, vi­ņa arī re­dzē­ju­si, kā tē­ta ķer­me­ni ie­liek mel­nā mai­sā. Sa­vu­kārt Lī­gas pro­fi­lā in­ter­ne­ta por­tā­lā «drau­giem.lv» jau nā­ves die­nas rī­tā ta­pis ie­raksts, no ku­ra no­pro­tams, ka mei­te­ne ļo­ti pār­dzī­vo par tē­ta nā­vi. Vi­ņa stās­ta, ka pa­mo­du­sies no tā, ka mam­ma ār­dī­ju­sies. Lī­ga mam­mai jau­tā­ju­si, kā­pēc vi­ņa ār­dās, uz ko vi­ņa sa­ņē­mu­si at­bil­di, ka po­li­ci­ja at­brau­ku­si. Kad iz­brī­nī­tā mei­te­ne jau­tā­ju­si «kā­pēc», mam­ma at­bil­dē­ju­si: «Jo tē­tis iz­kri­ta no gul­tas.» «Tad es tei­cu: «Vai tā­pēc uz­reiz jā­zva­na po­li­ci­jai (es jau ne­zi­nā­ju, ka tē­tis no­mi­ra). Tad opis un oma at­brau­ca, un opis man tei­ca: «Jo tavs tē­tis ir mi­ris.» Es tā rau­dā­ju,» rak­sta bez tē­va pa­li­ku­sī mei­te­ne. Ta­ču jau nā­ka­ma­jā tei­ku­mā vi­ņa ir sa­mie­ri­nā­ju­sies ar si­tu­āci­ju un sa­ka: «Nu la­bi, jā­tur­pi­na dzī­ve tā­lāk.» Arī uz drau­gu mie­ri­no­ša­jiem un uz­mun­dri­no­ša­jiem ko­men­tā­riem, Lī­ga at­bild vis­no­taļ op­ti­mis­tis­ki un mie­rī­gi: «Tā jau arī jā­da­ra. Ne­var jau teikt, vi­sa dzī­ve bei­dzas. Tie­ši ir jā­būt stip­rai un jā­tur­pi­na dzī­ve.» Tie­sa, pirms pār­is die­nām Lī­ga rau­dot ir ie­rak­stī­ju­si ko­men­tā­ru: «Es ļo­ti gri­bu at­pa­kaļ.»

Vakara Ziņas

Sestdien, 23. novembrī, Valmieras teātrī Latvijas Teātra darbinieku savienība (LTDS) ar Kultūras ministrijas, Borisa un Ināras Teterevu fonda un Valmieras novada pašvaldības atbalstu rīko 31. Gada balvas teātrī «Spēlmaņu nakts» 2023./2024. gada sezonas apbalvošanas ceremoniju.

Svarīgākais