Divgadīga meitene noslīkst notekūdeņu grāvī

No pie­au­gu­šo acīm iz­slī­dē­ju­šu bēr­nu – di­vus ga­dus ve­cas mei­te­nes un trīs un četr­us ga­dus ve­cu pui­ku – past­ai­ga un glie­mež­vā­ku la­sī­ša­na pie no­tek­ūde­ņu grāv­ja bei­gu­sies ar tra­ģē­di­ju. Mā­jās at­grie­zās ti­kai pui­kas, bet mei­te­nī­tes dzī­vī­ba iz­dzi­sa le­dai­na­jā ūde­nī.

Mā­te par bēr­niem ne­rū­pē­jas

Sa­las­pils no­va­da Ba­jā­ros 12. ap­rī­lī ap pus­die­nas lai­ku no­ti­ka bries­mī­ga tra­ģē­di­ja – no­tek­ūde­ņu grā­vī no­slī­ka di­vus ga­dus ve­ca mei­te­nī­te. Ma­zā An­ge­lī­na dzī­vo­ja ne­lie­la­jā mies­tā vie­nā no daudz­dzī­vok­ļu mā­jām. Ko­pā ar vi­ņu ģi­me­nē aug vēl ga­du ve­cāks brā­lis. Tur­klāt abu ro­ta­ļu bied­ri ir tē­ta ma­zais brā­lis un mā­sa – trīs­ga­dī­gais on­ku­lis un vēl jaun­ākā tan­te. «Ma­nai sie­vai no pirm­ās lau­lī­bas ir čet­ri pie­au­gu­ši bēr­ni, bet mums ko­pā ir vēl di­vi bēr­ni. Sie­vas ve­cā­kais dēls vie­nī­gais ir pre­cē­jies, un vi­ņam ir di­vi bēr­ni­ņi mū­su bēr­nu ve­cu­mā,» »VZ« skaid­ro mi­ru­šās An­ge­lī­nas vec­mā­mi­ņas vīrs Vik­tors. An­ge­lī­nas un vi­ņas brā­lī­ša mam­mai ir ti­kai 20 ga­du. «Vi­ņa te ir ļo­ti re­ti. Nē, nē, vi­ņa nav dzē­rā­ja, vien­kār­ši ļo­ti jaun­a, ne­var sa­dzī­vot ar vī­ru. Kā­dam par bēr­niem ir jā­rū­pē­jas, tad nu ma­na sie­va uz­ņē­mu­sies gal­ve­nās rū­pes par vi­siem ma­za­jiem, vi­ņa pa­liek ar bēr­niem mā­jās, es strā­dā­ju,» stās­ta Vik­tors. Arī bēr­nu tēvs rū­pē­jo­ties par sa­viem bēr­niem, pel­not gan iz­ti­ku, gan arī pie­ska­tot. Lie­lā sai­me ap­dzī­vo trīs dzī­vok­ļus as­to­ņu dzī­vok­ļu mā­jā, ir tu­vu cits ci­tam un ga­ta­vi vien­mēr pa­lī­dzēt, lepns ir Vik­tors. »VZ« vī­rie­ti sa­tiek pa­gal­mā, kad viņš re­mon­tē au­to brem­žu sis­tē­mu. Vi­ņa sie­va Nad­ja iz­nāk pa­gal­mā iz­ka­ri­nāt ve­ļu, ta­ču sa­ru­nā ne­ie­sais­tās un, pa­bei­gu­si dar­bu, ie­sauc at­pa­kaļ is­ta­bā līdz­i pa­gal­mā iz­skrē­ju­šo dē­lu un maz­dē­lu.

Kad mei­te­ni at­ra­da, bi­ja par vē­lu

Lik­te­nī­ga­jā die­nā mā­jās bi­jis gan Vik­tors, gan sie­va, gan arī mei­te­nī­tes tēvs. «Mū­su dēls Vit­ja to­dien ne­bi­ja bēr­nu­dār­zā, An­ge­lī­na un vi­ņas brā­lis Ar­tjoms vē­lu piec­ēlās, pa­ēda, un iz­lai­dām vi­ņus pa­gal­mā. Sie­va to­dien bi­ja ap­sli­mu­si. Pa lo­giem vi­ņus vi­su lai­ku re­dzē­jām, vi­ņi bi­ja pa­gal­mā,» stās­ta Vik­tors. Ta­ču kā­dā brī­dī pie­au­gu­šo mod­rī­ba pa­zu­du­si. Vik­to­ram li­cies, ka «tas bi­ja pa­vi­sam mazs mir­klis», ie­spē­jams, lie­lie aiz­rā­vu­šies ar zi­ņu ska­tī­ša­nos: «Rā­dī­ja par sprā­dzie­nu Min­skas met­ro... Tas bi­ja tik in­te­re­san­ti.»

Kad Vik­tors iz­gā­jis pa­gal­mā, ta­jā bi­ju­ši ti­kai abi pui­kas. «Ska­tī­jos ap­kārt, ka An­ge­lī­nas ne­kur nav, pra­sī­ju, kur vi­ņa ir. Ma­zais brā­lis ti­kai no­tei­ca: «Vi­ņa ie­kri­ta un peld peļ­ķē.»» Pui­kas vi­ņu aiz­ve­du­ši uz ne­lai­mes vie­tu, kas at­ro­das vis­maz 300 met­rus no mā­jas. Ma­zie bi­ja gā­ju­ši pa as­fal­tē­to ce­ļu, pēc tam no­grie­zu­šies pa la­bi, šķēr­so­ju­ši ne­lie­lo pļa­vi­ņu un gar bēr­ziem no­gā­ju­ši pie grāv­ja. «Vi­ņa gu­lē­ja ar se­ju ūde­nī, virs­ja­ka tu­rē­ja ķer­me­ni virs ūdens kā plu­diņš. An­ge­lī­na bi­ja ap­mē­ram met­ru no kras­ta. Me­tos ūde­nī un iz­cē­lu vi­ņu. Mei­te­ne sā­ka tā kā at­grūst ēdie­nu, bet vi­ņas se­ja bi­ja zi­li dzel­te­na. Pēc tam ne­at­ce­ros, kā viss no­ti­ka, skrē­ju mā­jās, An­ge­lī­nas tēvs sau­ca ātr­os, mē­ģi­nā­jām ma­zo at­dzī­vi­nāt, at­brau­ca me­di­ķi, bet vi­ņu glābt vairs ne­va­rē­ja,» no­ti­ku­mus at­stās­ta Vik­tors. Ne­lai­mes vie­tā ūdens dzi­ļums vi­ņam bi­jis līdz vi­duk­lim, kā­jas gri­mu­šas bie­zās dū­ņās.

Ne­sa­prot, ka no­ti­ku­si tra­ģē­di­ja

Arī ie­priekš bēr­ni mē­gu­ši iz­iet uz ce­ļa, ta­ču tik tā­los ce­ļo­ju­mos ne­kad ne­bi­ja de­vu­šies. No pui­kām iz­de­vies uz­zi­nāt, ka vi­ņi grāv­ja ma­lā la­sī­ju­ši glie­mež­vā­kus. Kad mei­te­ne ie­kri­tu­si ūde­nī, vi­ņi no­lē­mu­ši at­griez­ties mā­jās. «No ma­za­jiem ne­ko ne­var sa­prast, kā vi­ņa ie­kri­ta, vai mē­ģi­nā­ja glāb­ties. La­bi, ka pui­kas ne­lī­da vi­ņai pa­kaļ, jo, vis­ti­ca­māk, arī pa­ši tad bū­tu no­slī­ku­ši,» se­ci­na Vik­tors. Pēc ne­lai­mes ar pui­kām daudz esot ru­nāts par dro­šī­bu, ta­ču vi­ņi vēl esot par ma­zu, lai ko sa­pras­tu. «Kā­du die­nu pēc ne­lai­mes bi­jām tur no­likt An­ge­lī­nai pu­ķes, pui­kas ne­sa­pra­ta, kas no­ti­cis, vi­ņi me­ta ak­men­ti­ņus ūde­nī. Ti­kai mans pui­ka iz­tei­cās, ka vi­ņam esot bail. Pui­kas sa­ka, ka An­ge­lī­na no­mi­ra, bet vi­ņi ne­sa­prot, kā­da tra­ģē­di­ja pa­tie­sī­bā ir no­ti­ku­si. Arī bē­rēs vi­ņi uz mei­te­ni ska­tī­jās un uz­tvē­ra to kā nor­mā­lu lie­tu – mā­sa guļ, un viss.»

Pēc tra­ģē­di­jas Vik­tors no­pir­cis vai­rā­kus me­tā­la vā­kus un aiz­vē­ris tās va­ļē­jās ka­na­li­zā­ci­jas lū­kas, kas at­ro­das pa­gal­mā un il­gu lai­ku ap­drau­dē­ju­šas bēr­nus un arī pie­au­gu­šos. Ta­ču to, kā pa­sar­gāt bēr­nus no no­tek­grāv­ja, Vik­tors ne­zi­na, jo daudz­dzī­vok­ļu pa­gal­ma no­ro­be­žo­ša­na ar žo­gu esot te­ju ne­ie­spē­ja­mā mi­si­ja, tur­klāt diez vai iz­do­šo­ties dis­cip­li­nēt vi­sus mā­jas ie­dzī­vo­tā­jus vār­tu aiz­vēr­ša­nai, bet par grāv­ja ie­žo­go­ša­nu jā­do­mā paš­val­dī­bai. «Pui­kas ta­gad zi­na ce­ļu uz tu­rie­ni, un mums jā­do­mā, kā vi­ņus pa­sar­gāt. Pats te dzī­vo­ju sep­ti­ņus ga­dus, un ne­kad ne­kas līdz­īgs nav bi­jis. Ma­na sie­va te dzī­vo vai­rāk ne­kā 20 ga­dus, vi­si vi­ņas bēr­ni te iz­au­ga un ne­kas slikts ne­no­ti­ka.»

Ne­lai­mes ne­bi­ja no­ti­ku­šas

Kai­mi­ņos dzī­vo­jo­šais Ju­ris at­ce­ras, ka ne­lai­mes die­nā at­nā­cis pus­die­nās ne­il­gi pēc pulk­sten 12. Vi­si trīs bēr­ni ro­ta­ļā­ju­šies pa­gal­mā. «Ap­ru­nā­jos ar sie­vu, no­maz­gā­ju ro­kas, vēl ne­bi­ju bei­dzis ēst, bi­ja pa­gā­ju­šas mi­nū­tes div­des­mit, kad at­skrē­ja kai­mi­ņie­ne un pa­zi­ņo­ja tra­ģis­ko zi­ņu,» at­ce­ras Ju­ris. «Ne­sa­pro­tu, kā tas va­rē­ja no­tikt... Nu jā, cik tā­dam ma­zam va­jag. Ti­kai kā vi­ņi, ne­vie­na ne­pa­ma­nī­ti, aiz­gā­ja to lie­lo at­tā­lu­mu līdz tai vie­tai? Tā vie­ta tie­šām ir bai­sa. Vēl kol­ho­za lai­kos to dī­ķi un grā­vi iz­ra­ka, jo ta­jā ti­ka ie­plū­di­nā­ti at­tī­rī­tie fer­mas ūde­ņi. To­laik ūdens lī­me­nis bi­ja ļo­ti augsts un ap­plū­di­nā­ja ap­kār­tē­jos krū­mā­jus. Es te dzī­vo­ju vai­rāk ne­kā 20 ga­dus, bet ne­kad ta­jā vie­tā nav no­ti­cis ne­viens ne­lai­mes ga­dī­jums. Mū­su mā­jās iz­au­gu­ši ļo­ti, ļo­ti dau­dzi bēr­ni. At­ce­ros gan vie­nu rei­zi, kad ma­ni trīs pui­kas bi­ja vēl ma­zi un kai­mi­ņos dzī­vo­ja vēl trīs tik­pat ma­zi, tad nu vi­ņi vi­si se­ši bi­ja ie­kū­lu­šies ta­jos pār­pur­vo­ta­jos krū­mos, uz­lī­du­ši uz ne­lie­las sa­li­ņas un klu­su sē­dē­ju­ši. Mēs vi­ņus mek­lē­jām gan­drīz līdz tum­sai, ka­mēr pār­bi­ju­šos at­ra­dām.» Vī­rie­tis zi­na arī teikt, ka pirms dau­dziem ga­diem ūdens­til­pē pār­gal­vī­gi jaun­ie­ši rei­zēm mē­dza pel­dē­ties, bet, par lai­mi, ne­lai­mes ne­no­ti­ka.

Ģi­me­ne par bēr­niem rū­pē­jo­ties

Ne Ju­ris, ne ci­ti kai­mi­ņi par bo­jā­gā­ju­šās mei­te­nī­tes ģi­me­ni ne­ko slik­tu ne­sa­ka – bēr­ni vien­mēr esot pie­ska­tī­ti, tī­ri un kār­tī­gi. Tie­sa, ma­zie re­gu­lā­ri spē­lē­ju­šies pa­gal­mā vie­ni, ta­ču vec­mā­mi­ņa vai kāds cits pie­au­gu­šais vi­ņus uz­ma­nī­ju­ši pa dzī­vok­ļu lo­giem. «Ta­jā ģi­me­nē ne­viens ne­dzer, tie­sa, nu jau no­slī­ku­šās mei­te­nī­tes un vi­ņas brā­lī­ša mam­mu re­dzu ļo­ti re­ti, var teikt, ka vi­ņas nav ne­kad. To­mēr par bēr­niem ļo­ti rū­pē­jas vec­mā­mi­ņa,» cits ci­tu pa­pil­di­na kai­mi­ņi. Kai­mi­ņie­ne Broņi­sla­va stās­ta, ka ģi­me­ne rū­pī­gi kopj arī sa­vu maz­dār­zi­ņu. «Vi­ņi ir nor­mā­la ģi­me­ne. Ti­kai, kā sa­pro­tu, ar ve­dek­lu, mi­ru­šās mei­te­nī­tes mam­mu, ir pro­blē­mas, un tās ir lie­lā­kas ne­kā ar ma­za­jiem bēr­niem,» sma­gi no­pū­šas pen­si­onā­re. Vi­ņa ar asa­rām acīs at­ce­ras ma­zo An­ge­lī­nu, ku­ra ti­kai šo­pa­va­sar pir­mo rei­zi past­āvī­gi iz­nā­ku­si ie­pa­zīt pa­sau­li. «Ma­zā mei­te­nī­te bi­ja tik mīļš un skaists bēr­niņš. Vi­ņa jau ļo­ti skaid­ri ru­nā­ja. Vi­ņa bi­ja pie­nā­ku­si pie ma­nis un pra­sī­ja: «Kas tu tā­da esi?» Vi­si rau­dā­jām, kad uz­zi­nā­jām par ne­lai­mi.»