Saindējoties ar ugunsgrēka dūmiem, mirst maza meitenīte
Sešus gadus vecās Lauras dzīvība izdzisa neatliekamās medicīniskās palīdzības automašīnā. Meitene bija saindējusies ar dzīvoklī izcēlušās ugunsnelaimes dūmiem, un mediķi viņu vairs nespēja glābt.
Pati izsauc glābējus
Traģēdija notika Rīgā, Lāčplēša ielas 68. namā, 7. martā. Todien pulksten 17.54 Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests saņēma satraukta bērna zvanu par notikušu nelaimi, tajā pašā mirklī zvanīja arī kāds garāmgājējs, ka nama sestajā stāvā izcēlies ugunsgrēks. Ierodoties notikuma vietā, ugunsdzēsēji konstatēja, ka dzīvoklī deg gaitenis un virtuve. Sešgadīgo bērnu, kurš bija zvanījis glābējiem, ugunsdzēsēji atrada istabā zem galda. Lai arī mediķi pūlējās bērnu atdzīvināt, viņu glābt neizdevās. Meitenes 57 gadus vecā vecāmāte ugunsdzēsējiem stāstījusi, ka ar mazmeitu vakarā skatījušās televizoru, kad pēkšņi ekrānā pazudusi bilde un, dodoties skatīties, kas noticis, gaitenī konstatēts sadūmojums. Vecāmāte ar bērnu izgājušas no dzīvokļa, taču meitene nezināmu iemeslu dēļ ieskrējusi atpakaļ...
Apjukusi gan meitene, gan vecmāmiņa
Dzīvoklī, kas savulaik bijis komunālais, nu jau vairākus gadus dzīvojot tikai bojā gājušās Lauras vectēvs Jāzeps ar sievu, abu meita un trīs mazbērni – bez mazās Lauras vēl arī viņas 13 gadus vecais brālis un 14 gadus vecā māsa. Nelaimes brīdī mājās bijusi vien Jāzepa sieva Olga un mazmeitiņa. «Aizdegās vadi pie skaitītāja, laikam bija pārslodze, bet automāts nenostrādāja. Uzreiz aizdegās krāsa uz sienas un viss aizgāja tālāk. Iemeslu viennozīmīgi pateikt nevar, tur viss ir kompleksi. Viss ir padomju mantojums. Visur taisa kā lētāk, sienas jākrāso ar nedegošu krāsu, bet tā maksā bargu naudu. Negribu notikušajā nevienu vainot,» saka Jāzeps. Viņš aizstāv savu sievu: «Pamanījusi nelaimi, viņa uzreiz saņēma mazo pie rokas un gāja ārā no dzīvokļa. Viņa kādu brīdi nevarēja tikt ārā, jo durvis bija aizslēgtas un aizbultētas. Tā jau ir, bailēs no zagļiem ieslēdzamies, bet ugunsgrēkā netiekam no sprosta ārā. Tiklīdz viņa atvēra ārdurvis, uzreiz parādījās liesmas. Mazais apjuka, ar milzu spēku izrāvās no vecāsmātes rokas un ieskrēja atpakaļ dzīvoklī. Nu, viņa arī, cilvēks, apjuka, neskrēja pakaļ, jo bija pilns ar dūmiem. Viņa arī varēja iet bojā.»
Dieva mīlestība mazinot sāpes
Ģimenei pēc ugunsgrēka piedāvāta pagaidu mājvieta, taču no tās viņi atteikušies, jo pašu istabas no uguns nav cietušas, tajās bijis tikai pamatīgs piedūmojums. Vīrietis daudz smaida un teic, ka notikušo pārdzīvot esot daudz vieglāk nekā «sieviešiem», jo viņam «Dievs tas Kungs palīdz». Jāzeps atklāj, ka visa ģimene ir ļoti ticīga, viņš pats apmeklējot draudzi «Prieks vēsts», bet pārējā ģimene esot aktīva Mateja draudzes locekle. Sarunas gaitā Jāzeps ilgstoši lasa teju vai sprediķi, runā par Dieva žēlastību un apgalvo, ka esot ģimenes, kuras piemeklē vēl lielākas traģēdijas. Tiesa, jautāts, kāpēc Dievs nav sargājis mazo Lauru, vīrietis parausta plecus, paceļ rokas pret melnajiem griestiem un teic, ka «to Dievs vien zina». Vectēvs ir pārliecināts, ka mazā un tīrā dvēselīte nonākusi debesīs.
Kaimiņi ģimeni raksturo kā normālu un kārtīgu, taču savādu, iespējams, tieši ticības lietu dēļ. Lauras bojāeja esot vienkārši nelaimes gadījums, nevis pieaugušo bezatbildība. Vecākie bērni mācās skolā, aktīvi darbojas ārpusskolas pulciņos, piemēram, māsa nodarbojas ar klintīs kāpšanu un pat startējusi sacensībās ārzemēs. Jāzepa otra meita ar savu ģimeni dzīvo Šveicē, kur visai regulāri viesi ir arī Rīgā dzīvojošā ģimene. Bērni esot daudz ceļojuši. Tiesa, Laura, lai arī viņai rudenī būtu jāsāk apmeklēt 1. klasi, nav apmeklējusi ne bērnudārzu, ne sagatavošanu skolā. Vectēvs šo situāciju skaidro ar to, ka vecmāmiņa, kas savulaik bijusi bērnudārza audzinātāja, pati mazo gatavojusi skolas gaitām. «Viņai patīk ņemties ar bērniem,» piebilst Jāzeps.