Pašpasludināts skinheds Rīgā līdz nāvei nomoka vecmāmiņu

20 gadus vecais Vjačeslavs nežēlīgi spīdzināja un pēc tam nogalināja savu vecmāmiņu, jo viņa atteicās viņam dot naudu. Vecmāmuļa jaunekli esot pārāk izlaidusi...

Pēc nožņaugšanas atrod 470 latu

Kāda rīdziniece 27. janvāra rītā lūdza mediķu palīdzību, jo bija nobažījusies par savas 80 gadus vecās radinieces Olgas tantes veselību – sirmgalve neatbildēja uz telefona zvaniem un arī nevēra vaļā dzīvokļa durvis. Pēc izsaukuma pie kundzes uz kādu daudzdzīvokļu namu Palmu ielā Rīgā devās ātrās palīdzības brigāde, kā arī Valsts policijas un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbinieki. Kad speciālo dienestu darbinieki iekļuva dzīvoklī, tur viņi sastapa Olgas mazdēlu, 20 gadus veco Vjačeslavu. Vīrietis skaidrojis, ka ar vecmāmiņu viss ir kārtībā. Tomēr, apskatot dzīvokli, tika atrasts sirmgalves līķis. Tajā pašā brīdī Vjačeslavs paķēris nazi un meties uz durvju pusi, kur stāvējis viens no ugunsdzēsējiem. Atvairot jaunekļa uzbrukumu ar nazi, ugunsdzēsējs izmežģījis roku. Pēc tam puisis skriešus devies lejā pa kāpnēm, kur viņam sekoja policisti. Aizturēšanas laikā vienam no likumsargiem Vjačeslavs sagrieza roku.

Nopratināšanā jaunietis atklājis, ka gatavojies braukt uz Krieviju, tāpēc viņam bijusi vajadzīga nauda. Dienu iepriekš otra vecmāmiņa viņam iedevusi 150 latu, taču Olga atteikusies naudu dot. Tad Vjačeslavs ķēries pie omītes spīdzināšanas – vispirms ar pašizgatavotu elektrošoku, bet, kad viņa nezaudēja samaņu un sāka saukt pēc palīdzības, mazdēls sievietei spieda ciet muti ar roku, ar kāju un beigās ar visu ķermeni. Lai piebeigtu vecmāmiņu, puisis talkā ņēma polietilēna masiņu, uzmaucot sievietei galvā un nožņaudzot. Pēc tam Vjačeslavs pārmeklēja māju un atrada 470 latu. Aizturētais policijai stāstījis, ka viņš esot skinheds, taču nepiederot konkrētiem grupējumiem. Jaunietis stāstījis, ka aizstāvot rasu tīrību un genocīdu. Slepkavības vietā policija izņēmusi lielu daudzumu pirku un arī pašgatavotu ieroču – gāzes pistoles, ķēdes, dunčus, stekus.

Bijusi miermīlīga un laba sieviete

Nogalinātās Olgas kaimiņi pēc notikušā ir šokā un nespēj aptvert tādu cietsirdību. Viņi atceras, ka todien pēc pulksten 10 allaž klusajā un mierīgajā kāpņu telpā ceturtajā stāvā sākusies pamatīga jezga, kas ātri virzījusies uz apakšējiem stāviem. Ne viens vien pavēris durvis, lai redzētu, kas atgadījies. «No sākuma nesapratām, kas notiek – nāca vīri ugunsdzēsēju formās, tad policijas formās. Visiem pa vidu bija Olgas mazdēls. Prasījām, kas noticis, bet mums neviens neko nepaskaidroja,» sarunā ar »VZ« atceras viena no otrā stāva kaimiņienēm. «Tas puisis izskatījās pēc noplukuša cāļa – apakšveļā un basām kājām. Tādu pašu viņu arī iesēdināja policijas mašīnā,» nodrebinās pirmā stāva kaimiņiene. «Tas ir kaut kas briesmīgs, kas ir izdarīts. Olga bija miermīlīga un laba krievu sieviete. Un puikam viņa atdeva visas savas vecumdienas,» smagi nopūšas kaimiņiene.

Olga bijusi viena no vecākajām mājas iedzīvotājām, kas kopā ar citiem vieglās rūpniecības nozares darbiniekiem 1975. gadā ievākusies tolaik tikko uzceltajā jaunbūvē. Kopā ar Olgu dzīvojis vīrs un meita. Vīrs gan jaunajā dzīvoklī nodzīvojis vien piecus gadus un nomiris. Viņš tā arī neesot sagaidījis savu vienīgo mazdēlu Vjačeslavu, kas piedzima vēl pēc desmit gadiem. Olgas meita Ļena bija sakārtojusi savu personīgo dzīvi un kopā ar savu jauno ģimeni pārcēlusies uz dzīvi citur.

Audzinājusi mazdēlu, meita nodzērusies

Olgas labākā draudzene Marijas kundze, kura ar »VZ« gan runā caur aizslēgtām durvīm, zina stāstīt, ka dažus gadus pēc dēla piedzimšanas Olgas meita izšķīrusies no sava vīra, kurš aizbraucis dzīvot pie radiem laukos, bet Ļena mazo Vjačeslavu audzinājusi viena pati. «Olgas meitai bija kaut kādas nesaskaņas ar vīra māti, un viņa atņēma Ļenai un puikam dzīvokli. Tad nu Ļena aizgāja dzīvot pie «bomžiem», bet puiku atveda pie Olgas,» stāsta Marija. Vjačeslavs tolaik vēl mācījies skolā – 5. vai 6. klasē. Sākotnēji gan arī meita gribējusi dzīvot mātes dzīvoklī, taču, tā kā Ļena regulāri lietojusi alkoholu, Olga kategoriski iebildusi. Māte un meita reizēm tikušās, visticamāk, tajās reizēs, kad meitai aptrūkusies nauda. Rūpes par Olgu uzņēmušās Krievijā dzīvojošās māsasmeitas. «Viņas gan viņu slimnīcā slimās sirds dēļ bija ielikušas, gan arī apglabāja. Diemžēl radiniecēm neizdevās atrast to «bomzi» – Olgas meitu, lai uzaicinātu uz mātes bērēm,» dusmīgi nopūšas Marijas kundze.

Lai pēc nāves pasargātu savu mitekli no tiešās mantinieces, kas bija noklīdusi no ceļa, Olga savu divistabu dzīvokli norakstījusi Vjačeslavam. «Viņš jau kādu bija dzīvokļa saimnieks, zinu, ka pat nekustamā nodokļa maksātājs skaitījās viņš,» teic kaimiņiene.

Par mazdēlu nesūdzējās

Olga bijusi viena no tām divu kaimiņmāju iemītniecēm, kas siltā laikā regulāri pulcējās pagalmā uz soliņiem, kur elpoja svaigu gaisu un apsprieda dzīves aktualitātes. «Krievietītēm tur ir sava kompānija. Viņas viena otru uzmana, sazvanās, un nacionālais jautājums viņām kopīgs. Mums savu draugu pietiek,» teic kāda latviski runājoša pensionāre.

Kamēr citi sanākšanas reizēs dalījušies savu bērnu un mazbērnu labajos darbos, Olgai bijis vien jānopūšas un jāatzīst, ka mazdēls Vjačeslavs tā arī nav pabeidzis skolu un arī nestrādā, atceras kāda no draudzenēm. «Baba Oļa par puiku īpaši nežēlojās. Viņa par Vjačeslavu vispār nerunāja, tikai reiz izmeta, ka viņš visu laiku sēž pie datora un nenāk no istabas laukā,» atceras Jevgēņija. «Reiz viņa sūdzējās, ka grūti aiziet uz veikalu – Olgai bija paliels svars un slimas kājas. Kad teicām, lai sūta puiku, viņa tikai atmeta ar roku. Bija izlaidusi to dīkdieni!»

Kaimiņi atzīst, ka tikai retais Vjačeslavu ir redzējis, jo viņš teju visu laiku pavadījis istabā. «Es ar viņu dažas reizes esmu saskrējusies kāpņu telpā. Pagara auguma, skūtu galvu. Nekas tāds īpašs viņa izskatā acīs neiekrita. Pēdējā laikā viņam mugurā bija tāds aizsargkrāsas apģērbs, bet vēl pirms pāris gadiem tērpās tikai melnās drēbēs,» atceras viena no kaimiņienēm. Arī draugi pie Vjačeslava neesot nākuši. «Cik gāju pie Olgas, puika bija mājās. Sēdēja lielajā istabā un ārā nenāca, istabas durvis vienmēr bija ciet. Es ielīdu pie Olgas mazajā istabiņā un viss,» atceras Marija. No kādas pretējā mājā dzīvojošas kaimiņiene viņa uzzinājusi, ka Vjačeslava logā gaisma degusi caurām naktīm. «Viņš taisīja ieročus un trina dunčus,» nosaka Marija. Arī citi kaimiņi dzirdējuši reizēm no dzīvokļa nākam dīvainas skaņas, taču vienmēr domājuši, ka kaut kas tiek remontēts. Olgai liktenīgajā brīdī viņas kliedzienus gan neesot dzirdējis neviens...