Iedzeršana kādā lauku viensētā beigusies ar asinsizliešanu: strīda karstumā vientuļam sirmgalvim uzbrucis labākais draugs ar kaimiņu. Nogalinātā vīrieša līķi viņi paslēpuši bēniņos.
Paņem tikai dekoderu
Noslepkavotā 69 gadus vecā Gunāra līķi atrada 10. janvārī viņa paša mājās – lauku viensētā «Hornas» Salacgrīvas novada Čūskumuižā, nepilnus četrus kilometrus no Kuivižu centra. Izmeklēšanas laikā noskaidrots, ka vīrietis, visticamāk, nogalināts kopīgas alkohola lietošanas laikā un slepkavība notikusi jau pirms Ziemassvētkiem. Policija neizpauž, no kādiem ievainojumiem sirmgalvis miris, taču, visticamāk, viņš sadurts ar nazi. Aizdomās par nozieguma izdarīšanu aizturēti sirmgalvja abi tuvākie kaimiņi – 23 gadus vecais Aivars un 58 gadus vecais Dmitrijs. Tāpat policija neatklāj, vai sirmgalvim kaut kas nozagts. Tiesa, vērtīgu lietu vai naudas, ko zagt, vecajam vīram nav bijis, varmākām arī nav bijis vajadzīgs viņa diezgan labais velosipēds, kas arvien stāv mājas priekšnamā. «Saprotu, ka viņi paņēmuši tikai TV dekoderu,» zina teikt kāda vietējā. «Nu redz, dzērumā visu ko var izdarīt. Puikas atnāca, kaut kā pietrūka, vārds pa vārdam, un gatavs. It kā pasauca bēniņos kaut ko meklēt un tur novāca» sev zināmo informāciju »VZ« izstāsta kāds uz ceļa sastapts kuivižnieks. «Žēl Gunāra. Nesaprotu, kāpēc vecs cilvēks jāaiztiek!»
Uztraucas par sirmgalvja pazušanu
Iespējams, nogalinātais nebūtu atrasts vēl tagad, ja vien paziņas no Kuivižiem, pie kuriem Gunārs iegriezies teju katru dienu un regulāri ņēmis kartupeļus, dažas dienas pēc Jaungada nesāktu interesēties, kur sirmgalvis palicis. Aptaujājot tuvākus un tālākus kaimiņus, tapis skaidrs, ka Gunāru vairākas dienas neviens nav redzējis. «Tas bija savādi, ka viņu vairs neredzējām, jo viņš bija ļoti aktīvs – jau agrā rīta stundā, reizēm ap pieciem, kad gājām uz kūti, jau pagāja vai pabrauca ar riteni garām mūs mājai. Pēc kāda laika devās atpakaļceļā, reizēm piedāvādams zivtiņas, ko bija dabūjis no zvejniekiem,» atceras Ērika. To, ka sirmgalvis miris, ļaudis sapratuši, gandrīz nedomājot. «Mums gan nenāca prātā tik šausmīgas domas, prātojām, ka droši vien kļuvis slikti ar sirdi un sniegā kaut kur nokritis,» stāsta Ērika.
Par Gunāra prombūtni ziņots policistiem, kas meklējuši sirmgalvi mājā, taču nav atraduši. Pēc kāda laika likumsargi vēlreiz devušies pārmeklēt viensētu un, atlaužot dzīvojamās ēkas durvis, kas ved uz bēniņiem, atraduši daudz asins pēdu, bet augšstāvā arī pašu nogalināto.
Asinīm pielietajā namā slēpjas suns
Nozieguma vieta pieejama jebkuram brīvai apskatei – ēkas durvis nav aizslēgtas. Par drausmajiem notikumiem liecina asinīm pielietās kāpnes. Istabā, kur, iespējams, sācies konflikts, pa grīdu izsvaidīti trauki – pa kādai krūzītei, karote, konservu kārba. Arī pārējās telpās valda milzīgs haoss – starp izsvaidītiem apģērba gabaliem pamanāmas apdegušas segas. Mājā ir arī ļoti netīrs, grīda, visticamāk, nav mazgāta gadiem, griesti un mēbeles nokvēpuši no vecās plīts. Mājā izmisīgi rej suns. Sešus gadus vecā kucīte Ēra paslēpusies istabā zem gultas un, aicināta nākt laukā no slēptuves, to neatstāj, turpinot riet un brīžam klusi ierūcoties. Kaimiņi ir nobažījusies par sunīša likteni, jo nav neviena, kas viņam aiznestu paēst vai dotu pajumti.
Namu gan var atrast tikai zinātājs. Viensēta meža ielokā atstāj aizmirstības un pamestības izjūtu. Pie mājas ceļš nav tīrīts, manāma vien pirms kāda laika intensīvi iestaigāta taciņa, kas ved gar vairākām pussabrukušām koka ēkām egļu paēnā. Kā vēlāk skaidro zinātāji, kādā no būvēm, kas savulaik bijusi dzīvojamā māja, Gunārs arī piedzimis. Vēlāk viņa tēvs uzbūvējis ķieģeļu namu, kur ģimene pārcēlusies uz dzīvi un Gunārs nodzīvojis līdz savai nāves stundai.
Upuris bijis vientuļnieks
Taujāti par Gunāru, kaimiņi, teic, ka viņš bijis vientuļnieks. «Dzīvoja mājā pašā meža malā un nevienam netraucēja. Ar viņu nesagājāmies, tikai pasveicinājām, un viss,» teic viens kaimiņš. «Kas man ko pie viņa meklēt,» attrauc kāds cits. Gunārs mīlējis iedzert, taču nevienam neko sliktu nav darījis. Bērni sirmo vīru iesaukuši par kapteini Nemo, jo «viņš tirgoja zivtiņas», atklāj vietējie. Ar zivīm nopelnījis kādu latu klāt pie pensijas.
Gunārs saviem vecākiem, kas miruši pirms gadiem divdesmit, bijis vienīgais dēls. Pašam vīrietim neesot ne sievas, ne bērnu. Tiesa, pusmūžā viņam bijusi draudzene, ar kuru kopā nodzīvojis vairākus gadus. «Viņi visu laiku kopā turējās, negāja viens bez otra ne soli,» atceras kāds kaimiņš. Pirms pāris gadiem sieviete mirusi. Neviena cita radinieka viņam neesot, taču bijis draugs – Dmitrijs. «Dmitrijs bija Gunāram vistuvākais kaimiņš – dzīvo ceļam otrā pusē. Cik daudz viņi tikās un ko kopā darīja, mēs nezinām. Taču katru mēnesi pēc 10. datuma, kas bija Gunāra pensijas diena, viņi regulāri devās kopā uz veikalu,» zina stāstīt kuivižnieki. «Lai vai kā, Ģimka bija Gunāra draugs un es nu neticu, ka viņš nosita savu draugu,» neticīgi galvu groza Ērika.
Sodīti par zagšanu
Dmitrijs nekur nestrādāja, taču ik pa laikam devās palīgā vietējiem, tā tiekot pie ēdamā un arī pie kāda lata. «Ģimka ir gudrs haltūrists, iet palīgā, kam vajag. Es arī viņam esmu devusi šādus tādus darbiņus saimniecībā padarīt,» stāsta kāda pensionāre. Dmitrija mājā »VZ« gan nevienu sastapt neizdodas – durvis ir aizslēgtas, pa pagalmu vientuļš staigā melns kaķis.
Dmitriju vietējie cenšas aizstāvēt, bet otru aizdomās turamo – Aivaru visi gatavi kaut akmeņiem nomētāt. Aivars dzīvo nepilnu kilometru no «Hornām». Tur mājas pagalmā, kas izraibināta suņu izkārnījumiem, pretī »VZ« iznāk vīrieša māte. Sieviete nikni atcērt, ka nekādas ziņas nesniegs, un strauji aizver mājas durvis.
«Viņš un visa viņa ģimene ir garnadži,» tā apkārtējie raksturo Aivara ģimeni. «Viņi ģimenē ir pieci bērni. Viens brālis sēž, un māsa sēž par zagšanu, arī māte savulaik tiesāta par zagšanu un Aivars pats arī,» čukstus stāsta kāda pensionāre. «Es ar to ģimeni nemaz negribu runāt, kad uz ceļa satieku, labdienu jau atņemu, bet tas arī viss. Visi no viņiem turas pa gabalu, mums sava manta jātur acīs, kad viņi ir tuvumā.» Pagastā runā, ka Aivars pirms kāda laika apzadzis arī Gunāru un vecais vīrs jaunieti vairs nav laidis mājā, taču liktenīgajā dienā ar labākā drauga Dmitrija palīdzību Aivars tomēr ticis viesos pie sirmgalvja...