Bijušais morga kurinātājs mātes līķi glabājis gultā satītu plēvē

© F64

Tukuma iedzīvotājs, kurš gandrīz gadu turēja savu mirušo māti istabā, atzīstas, ka beidzot ir atbrīvojies no nakts un dienas murgiem. Vīrietis stāsta, ka ļoti mīlējis savu mammu, kura savukārt mīlējusi un lutinājusi viņu.

Nāves iemeslu nevar noskaidrot

Beidzot zemes klēpī guldīta 90 gadus vecā tukumniece Veronika, kuras mirstīgās atliekas 56 gadus vecais dēls Pēteris teju gadu glabājis istabā. Visticamāk, sirmgalves līķis nebūtu atrasts vēl kādu laiku, ja vien Pēteris nebūtu vērsies sociālajā dienestā, lūdzot piešķirt sev un sievai trūcīgās personas statusu. Sociālie darbinieki devās ģimeni apsekot un tad arī atklāja, ka istabā ir miris cilvēks, kas ietīts polietilēna maisā. Dēls skaidrojis, ka māti nav apglabājis, jo viņam tam nav bijis naudas. Visu šo laiku dēls un vedekla saņēmusi mirušās sievietes pensiju, kuru izlietojuši savām vajadzībām. Policija sākusi izmeklēšanu, taču, tā kā sirmgalves nāve nav bijusi vardarbīga un likumā nav paredzēts sods par mirušā savlaicīgu neapglabāšanu, Pēteris netiks sodīts. Tiesa, viņam jāatmaksā visa mammas pensija, kuru viņš ilglaicīgi, izmantojot sievietes bankas karti, izņēmis bankomātā. Eksperti secinājuši, ka precīzu Veronikas nāves iemeslu noskaidrot nevar, jo, lai arī ķermenis bija šķietami labi saglabājies – ietīts maisos tas nav cietis no mušām un citiem kukaiņiem, tomēr iekšējie orgāni bijuši sabrukšanas stadijā.

Dēlu sauc par afēristu

Interesanti, ka par sirmgalves nāvi nav zinājuši pat tuvākie kaimiņi – namā Pauzera ielā bez Pētera, viņa sievas un nu jau mirušās mātes, dzīvo vēl divas ģimenes. Pēteris un mamma dzīvoja atsevišķos dzīvokļos, kuri atradās viens otram blakus. Pat karstajā vasaras tveicē neviens nav jutis smaku, kam vajadzētu būt, ja līķis tik ilgi atrodas dzīvoklī. Arī tuvāko māju kaimiņi labi pazīst gan Pēteri, gan viņa mammu. «Pēteris ir normāls vīrietis. Neticu, ka viņam nebija naudas, un nav viņš tāds muļķis, ka nezināja, ka var vērsties pēc palīdzības. Būtu prasījis mums, paši apglabātu kaimiņieni godam,» »VZ« saka kaimiņš Andris. Savukārt kaimiņiene Ņinas kundze teic, ka pirms kāda laika nomiris viņas vīrs un Andris to zinājis, tāpēc varējis lūgt palīdzību viņai, ja nav zinājis, kā kārtojamas miršanas lietas. Kaimiņi nesaprot, kāpēc Pēteris rīkojies tik muļķīgi. Kāda no kaimiņienēm uz vīrieti ir tik dusmīga, ka nekautrējas viņu nosaukt par maitu un sola, Pēteri satiekot, pateikt visu, ko par viņu domā. «Ārprāc! Traki, traki! Kauns, kauns Pēterim! Sociālie saka, ka viņš ir vienkārši afērists!» nosaka Ņinas kundze.

Dēls stāstījis, ka mamma klausās radio

Andris un Ņina Veroniku pazīst gadus 30. Viņa bijusi lāga sieva, atšķirībā no dēla neesot dzērusi ne grama, bijuši čakla. Visu mūžu Veronika strādājusi par sanitāri sanatorijā Ķemeros un Rīgā. Kad beigusi savas aktīvās darba gaitas, lasījusi puķes un puķītes, kur vien varējusi, un skrējusi uz tirgu pārdot. Veronikai bijis arī dārziņš, kuru ik pa laikam apciemojuši gliemeži, tad nu sieviņa tos savākusi saujās un nesusi uz ielas izbērt zem automašīnu riteņiem, spilgti kādu dzīves epizodi atceras Ņina. «Veronika bija šerpa sieva, bet mēs labi sapratāmies,» viņa teic. Arī ar dēlu viņa satikusi labi.

Pirms apmēram četriem gadiem Veronika tā savārgusi, ka vairs nav nākusi laukā no mājas. Tad arī Pēteris apprecējies, un viņa sieva palīdzējusi kopt slimo mammu, kas, zaudējusi acu gaismu, pilnībā palikusi uz gultas. «Bijām jau pieraduši, ka Veronika gadiem nenāca ārā. Mums taču nenāca pat prātā, ka veča nomirusi,» secina Andris. Savukārt Pēteris ar savu uzvedību un runām ne reizi nav licis manīt, ka ar mammu kaut kas nav kārtībā. «Mums regulāri notika tādi kā pensionāru saieti. Mēs visu vasaru sitām klačas un līdz pat tumsai sēdējām uz soliņa Pētera pagalmā, vēl pirms paša sala tur pulcējāmies. Pēteris bieži nāca pie mums parunāties, uzlaist humoru,» atceras Ņina. Kaimiņi ik pa laikam apjautājušies, kā mammītei klājas. Pēteris allaž atbildējis, ka mamma atpūšas, klausās radio. «Viņš gāja mammas dzīvoklī iekšā ar bļodām, nesa viņai ēdienu. Atceros, kā vienreiz vasarā viņš nesa izliet spaini, kas smirdēja, ka briesmas! Vēl teicu, ka mammīte piekakājusi un veselu nedēļu spainis nav iznests. Tagad izrādās, paši bija to spaini pietaisījuši,» savu sašutumu neslēpj kaimiņiene Ņina. Viņa zina sacīt, ka kāds no kaimiņiem manījis, ka Pēteris nesis izmest arī pamperus. Kaimiņi arī ievērojuši, ka Veronikas dzīvokļa durvis visu laiku tikušas slēgtas ciet. «Mēs pašas arī stulbas, ka nekad nepaprasījām Pēterim, lai ielaiž apciemot mammīti,» uz sevi pukojas Ņina. Viņa atklāj, ka arī Veronikas daktere gandrīz gadu ne reizi nav apciemojusi savu smagi slimo pacienti, taču, uzticoties dēlam, izrakstījusi sirmgalvei recepšu zāles, kuras, visticamāk, Pēteris izdzēris pats.

Kaimiņi pieraduši pie līķiem

Kaimiņi smejas, ka viņiem nav rādījušies murgi vai bijušas kādas dīvainas sajūtas, jo virs zemes bijis zemei neatdots mirušais. Pie dažādām mirušo strāvām viņi jau esot pieraduši, jo kā nekā vien pārsimts metru attālumā atrodas Tukuma morgs, uz ielas galā redzamo jumtu rāda kaimiņiene. Savukārt ielas otrā galā atrodas Tukuma slimnīca, kur arī esot ne mazums nāves gadījumu, un tad mirušo ceļš ved uz morgu pa Pauzera ielu. Bez tam, ielūkojoties kartē, var redzēt, ka tuvējā apkārtnē ir daudz dažādu nosaukumu kapu, no kuriem pāris pat atrodas liela kalna galā.

Interesanti, ka pats Pēteris ilgus gadus strādājis slimnīcas saimniecības daļā un vēl pirms pāris gadiem viņš bijis kurinātājs morgā. «Viņš noteikti zināja, kas jādara, lai saglabātu līķi, un bija dabūjis kādas zāles, kas spēja saglabāt līķi no sadalīšanās. Gan jau bija noskatījies tur kādus knifus,» ir pārliecināti kaimiņi.

Mammas mīlulītis un luteklītis

»VZ« izdodas sastapt arī pašu Pēteri. Drīz pēc zvana nospiešanas, aiz pussabrukušās verandas durvīm dzirdami šļūcoši soļi. Pēteris atver durvis, taču visu sarunas laiku tās tā arī paliek puspavērtas un ar drošības ķēdi nostiprinātas. Pēteris stāv, atspiedies pret durvju rokturi, viņš runā lēni, reizēm uz jautājumu neatbild, vien dziļdomīgi klusē un skatās zemē. Kopš mammas līķis no dzīvokļa aizvests, Pētera dzīve kļuvusi mierīgāka – vairs nerādoties murgi un galvā nelienot nelāgas domas, kas viņu daudzus mēnešus mocījušas gan dienā, gan naktī. Arī Pētera sieva zinājusi par notikušo, taču viņa visu uztvērusi mierīgāk. «Cilvēks ar laiku pierod pie visa,» teic Pēteris. Vīrietis neslēpj, ka būtu glabājis mammas līķi istabā, «kamēr būtu nauda, par ko apglabāt».

Vīrietis stāsta, ka mamma nomirusi pērn pirms Ziemassvētkiem: «Vakarā vēl bija dzīva, bet no rīta jau viss...» Tā kā nav bijis naudas bērēm, atkal un atkal atkārto Pēteris, viņš mirušo māti «iepakojis vairākos maisos» un atstājis guļam gultā. Viņš noliedz, ka būtu izmantojis kādas īpašas morgā iegūtas zināšanas. Ik pa laikam gājis mammu apciemot. «Labi, ka istaba nav caurstaigājama,» saka Pēteris.

Viņu mamma ļoti mīlējusi, pirms daudziem gadiem viņas vecākais dēls nomiris ar sirdskaiti, tāpēc Pēteris bijis mīlulītis un luteklītis. Arī Pēteris mammu ļoti mīlējis, tāpēc pirms vairāk nekā 20 gadiem, kad aizsaulē aizgājis tēvs, viņš pametis dzīvesvietu Kandavā un pārcēlies uz dzīvi blakus mammai Tukumā. Pirms pāris gadiem štatu samazināšanas dēļ Pēteris palicis bez darba un nācies pārtikt no mammas 144 latu pensijas un paša 94 latu invaliditātes pensijas. «Man ir trešā grupa – nav vienas acs,» Pēteris rāda nekustīgo acs zīlīti. Arī sieva esot slima – viņai esot problēmas ar dzirdi. «Man būs jāatdod tā mammas pensija, gribu strādāt, diemžēl valsts negrib, ka strādāju – esmu par vecu,» sūrojas Pēteris. Uz bērēm, kuras noorganizējusi pašvaldība, nevienu kaimiņu, draugu un radu gan neesot saucis, jo «nebija par ko svinēt». Tiesa, puķītei, ko uzlikt uz mammas kapa, naudiņas gan pieticis.

Svarīgākais