Klaiņojošs puika kļūst par trīs cilvēku slepkavu

19 gadus vecais Andris Zeltiņš kļuvis par nežēlīgu trīskāršu slepkavu, jo neesot saņēmis pietiekami daudz mātes mīlestības un tuvinieku uzmanības. Viņš lepojas, ka jau nepilnu trīs gadu vecumā pamēģinājis alkoholu, bet narkotikas viņam tā arī neesot gājušas pie dūšas.

Mīklainā uzņēmējas slepkavība

2007. gada 7. septembrī pēcpusdienā kādā mājā Valdeķu ielā tika atrasta nodurta 45 gadus veca sieviete, kura nodarbojās ar nekustamā īpašuma biznesu un bija arī vairāku uzņēmumu īpašniece. Pie mirušās policija atrada ievērojamu summu dažādu valstu valūtās. Tobrīd policija izvirzīja versiju, ka notikusi pasūtījuma slepkavība, nevis laupīšana. Uz šādām domām likumsargus vedināja fakts, ka upurim nebija atņemta ne nauda, ne arī citas vērtīgas lietas.

Vajadzēja aptuveni gadu, lai atklātu šo noziegumu, kas tomēr izrādījās laupīšanas uzbrukums. Tas izdevās pēc tam, kad 2008. gada 24. jūlijā saistībā ar citu noziegumu – taksista noduršanu Salamandras ielā Rīgā – tika aizturēts tobrīd tikai 17 gadus vecais Andris Zeltiņš, kurš atzinās arī sievietes slepkavībā.

Iekāro lepnu BMW

Zeltiņā atklāja, ka mājā, kur mita uzņēmēja, dzīvoja arī viņa paziņas. Kādu dienu, gaidot, kad draugi pārradīsies, puisis pamanījis, ka pie nama piebrauc teju pēdējā izlaiduma BMW. Viņš iedomājies, ka šo lepno mašīnu varētu iegūt savā īpašumā, un nolēma uzbrukt sievietei. Taču upuris aktīvi pretojies uzbrucējam, viņš nobijies un aizbēdzis bez laupījuma. Savukārt sieviete no naža dūriena mira. Iespējams, viņa būtu izdzīvojusi, ja vien, būdama šoka stāvoklī, nebūtu mēģinājusi nazi no brūces izvilkt.

Savukārt 35 gadus vecā taksista nogalināšana tika kvalificēta kā sadzīves slepkavība. Vīrietis, kas no darba brīvajā laikā kopā ar draugu bija devies iedzert, tika nogalināts ar vairākiem naža dūrieniem kaklā. Zeltiņš upurim neatņēma pat ap kaklu esošo zelta ķēdīti. Pērn maijā tiesa Zeltiņam, kurš savu vainu nodarītajā atzina, par abiem noziegumiem piesprieda augstāko soda mēru, kas par tik smagu noziegumu piemērojams pusaudzim – 15 gadus cietumā.

Sastrīdas cigaretes dēļ

Taču pagājušajā nedēļā Zeltiņš atkal sēdās uz apsūdzēto sola – par vēl vienu slepkavību, kuru viņš izdarījis 2008. gada 22. maijā, laikā starp uzņēmējas un taksista slepkavību. Arī šoreiz upuris bija taksometra šoferis.

Todien vēlā vakara stundā nepilngadīgais un stipri iereibušais Zeltiņš ieradās autostāvvietā Āgenskalnā, kur nolēma nolīgt taksometru braucienam uz mājām Rīgas rajonā. Jaunietim naudas nebija, taču viņš nevilcinoties iekāpa automašīnā, pie kuras stūres bija 35 vecais Igors Ļepjoškins, un palūdza aizvest viņu līdz Katlakalnam. Pa ceļam mašīnā Zeltiņš aizsmēķēja cigareti, bet pēc taksista aizrādījuma smēķēšanu pārtraukt pusaudzis ievilka kārtējo dūmu un uzsāka strīdu. Ļepjoškins nobrauca ceļa Rīga–Bauska malā netālu no pagrieziena uz Baložiem, apturēja auto, paziņoja, ka tālāk klientu nevedīs, lūdza samaksāt par nobraukto ceļa posmu un izkāpt no mašīnas. Zeltiņš sāka skaļi konfliktēt, ne vien atsakoties maksāt, bet arī atsakoties izkāpt no auto. Ļepjoškins lietoja spēku, lai izvilktu klientu no sava opeļa, tostarp cīņas karstumā Zeltiņam iesita pa lūpām, izsitot no mutes cigareti. Tad Zeltiņš izvilka no kabatas nazi un metās virsū taksistam, vismaz deviņas reizes iedurot vīrietim krūtīs. No smagajiem miesas bojājumiem taksists mira, bet Zeltiņš, pat nemēģinot cietušajam palīdzēt, aizbēga no notikuma vietas. Mirušais vīrietis tika atrasts pēc tam, kad negadījuma vietā dzēst degošo «Opel Omega» ieradās ugunsdzēsēji. Tiesā Zeltiņš atzina vainu taksista noslepkavošanā, taču noliedza, ka būtu ļaunprātīgi aizdedzinājis auto, tas esot aizdedzies no nokritušās degošās cigaretes.

Sola samaksāt cietušajiem kompensāciju

Tiesas sēdē Zeltiņš bija mierīgs un augstprātīgs, uz jautājumiem atbildēja ar smīnu sejā. Iespējams, viņš pat nesaprata, kādas nelietības sastrādājis. Ļepjoškinu ģimene pieprasīja no Zeltiņa materiālo kompensāciju 1026 latus, kā arī morālo kompensāciju – 1000 latu. Apsūdzētais atbildēja, ka viņam nav iebildumu maksāt kompensāciju, taču tas nenotikšot agrāk kā pēc gadiem 13, jo pašlaik viņam tādas naudas neesot. Arī par taksista Ļepjoškina slepkavību tiesa Zeltiņam piemēroja 15 gadu cietumsodu. Tomēr, neraugoties uz noziegumu smagumu, Zeltiņš pēc puses no soda izciešanas var cerēt uz priekšlaicīgu atbrīvošanu.

Jāpiebilst, ka Zeltiņš policijas redzeslokā vairākas reizes nonācis arī par vieglākiem noziedzīgiem nodarījumiem, tostarp automašīnas vadīšanu alkohola reibumā un bez autovadītāja apliecības, sveša īpašuma bojāšanu, kā arī sodīts administratīvi par atrašanos sabiedriskā vietā tādā alkohola reibumā, kas aizskar cilvēka cieņu un godu.

Nepatika ne mācīties, ne strādāt

Visās savās nedienās Zeltiņš vaino valsti, kurai gar viņu – jau agrā bērnībā no ģimenes izstumto – neesot bijis nekādas daļas, visa pasaule esot nostājusies pret viņu, tāpēc viņš apzināti gājis pret cilvēkiem un mantkārības dēļ slepkavojis tos. «Ko man bija darīt? Es nevienam nebiju vajadzīgs, man neviena nebija, man nebija naudas... Mūsu valstī nevienu neinteresē tādi kā mēs,» gaudās notiesātais.

Zeltiņš dzimis Rīgā, kad viņa mātei bija 25 gadi. Puisis teic, ka dzimis mātei alkoholiķei, kuru bērni nav interesējuši, tāpēc viņu un jaunāko brāli audzinājusi vecmāmiņa. Māte 2008. gadā aizgājusi no mājām un tā arī neesot atgriezusies, apmetusies uz dzīvi pie kārtējā piedzīvotāja. Ar vienu no mātes drauģeļiem Zeltiņš saticies cietumā. Savu bioloģisko tēvu Zeltiņš neesot redzējis. Pamatskolas 8. klasi puisis tā arī nav pabeidzis. Viņš gan mēģinājis mācīties Mālpils internātskolā par pavāru, taču drīz vien mācības pametis, jo apnicis. Kādu laiku strādājis par atslēdznieka palīgu, taču arī šis darbs licies garlaicīgs. Tīri labi viņam paticis krāsotāja un špaktelētāja darbs, ko viņš veicis kādā celtniecības firmā, kur norīkots sabiedriskajos darbos, kas bijis sods par braukšanu pie stūres alkohola reibumā. Taču labos nodomus turpināt strādāt arī pēc sabiedrisko darbu beigām un pat atsākt mācības Zeltiņam neizdevās realizēt.

Sāka ar zagšanu

Zeltiņš jau vismaz no 14 gadu vecuma regulāri, proti, teju katru dienu, lieto alkoholu. Viņš neslēpj, ka ir pamēģinājis arī narkotikas, taču alkohols tomēr esot tuvāks, tāpat kā mātei. Puisis lepojas arī ar to, ka jau 1993. gadā, proti, nepilnu trīs gadu vecumā, pamēģinājis atšķaidīta spirta garšu.

15 gadu vecumā Zeltiņš kļuvis par daļēju bezpajumtnieku, jo, tiklīdz sastrīdējies ar vecmammu vai oma vienkārši apnikusi, viņš devies uz klaiņojošo bērnu Meku, kas tolaik bija lielveikalā «Origo» līdzās Rīgas Centrālajai dzelzceļa stacijai. Savulaik viņa vārds minēts starp bezvēsts pazudušiem pusaudžiem, jo Zeltiņš tik ļoti aizrāvies ar klaiņošanu, ka ar kravas vilcieniem apceļojis teju pusi Latvijas, bet vecāmamma tikmēr lūgusi policijas palīdzību mazdēla meklēšanā. Savu noziedzīgo karjeru viņš sācis ar sīkumiem, proti, ar naudas izvilkšanu no Līvu laukuma maksas tualetēm, tad zadzis veikalā, piemēram, kādas saimniecībā noderīgas lietas, kuras vēlāk par puscenu notirgojis «Latgalītē» vai krāmu tirgū pie Daugavas, Zeltiņa piedzīvojumus atceras kāds viņa draugs, kurš nevēlas publiskot savu vārdu. Viņš tāpat zina stāstīt, ka savulaik Zeltiņš iereibušiem ļaudīm uz ielas atņēmis telefonus: «Nu, vienkārši piegāja klāt, paprasīja piezvanīt, tad, tipa, uzsita pa pieri, izrāva no rokām mobilo un laidās.» Draugs ir pārliecināts, ka nekāds cietums Zeltiņu nepārmācīs un viņš, atkal iznācis brīvībā, būs tikpat nežēlīgs.