Sieviete ar iesauku Nikita nodur kaimiņu

Kādās lauku mājās svinības par godu Latvijai beigušās ar asins izliešanu – sadzīviska strīda laikā sieviete sadūrusi savu kaimiņu kājās. Vīrietis noasiņojis.

Tukuma novada Degoles pagastā 4. maijā ap pulksten 22 atrasts 57 gadus veca vīrieša līķis ar durtām brūcēm kājās. Nāve visticamāk iestājusies no pārmērīga asins zuduma. Aizdomās par šā nozieguma izdarīšanu policija aizturējusi 51 gadu vecu sievieti. Aizturēšanas brīdī viņa bija pamatīgi piedzērusies, sievietes organismā konstatētas vairāk nekā trīs promiles alkohola. Traģēdija notikusi lauku mājā «Jaunbētiņi», kurā ir vairāki dzīvokļi, taču pēdējos gados apdzīvoti bija tikai divi – vienā no otrā stāva dzīvokļiem mita nu jau mirušais Ilmārs, bet Gunta dzīvoja blakus dzīvoklī. Abi bijuši kaimiņi vairāk nekā 20 gadu. Iespējams, kādreiz starp abiem bijusi arī mīlestība, bet pēdējā laikā abi pārsvarā strīdējušies – Gunta bijusi skaļa un agresīva, Ilmārs rupjš un valdonīgs. Abi mīlējuši iedzert. «Ilmārs bija vietējais puika – re, kur kaimiņmājā dzimis, tepat skolā gājis. Tad viņš apprecējās un aizgāja dzīvot uz Tukumu, bet pēc vairākiem gadiem atstāja sievu un dēlu un atgriezās pagastā,» tālos padomju gadu notikumus atceras kaimiņš Jānis. «Kad 80. gadu vidū atgriezos no armijas, ciemā bija uzradusies arī Gunta ar savu māti, nezinu, no kurienes.»

Piedzērusies laužas mājā

„Jaunbētiņu” kaimiņiene, kundze gados, kas nevēlējās nosaukt savu vārdu, liktenīgajā vakarā mājās bijusi viena. Jau krēslojis, kad kundze izdzirdējusi, ka kāds klaigā mājas ārpusē un sit pa durvīm un logiem. Sieviete atvērusi logu un redzējusi, ka Gunta ir ļoti piedzērusies. «Viņa man agresīvā balsī kliedza: «Taisiet vaļā durvis! Jāsauc policija!» Lūdzu viņu nomierināties un visu lēnām izstāstīt. Ielaidu Guntu iekšā, citādi viņa būtu mājai durvis izlauzusi. Viņa stāstīja, ka pie viņas istabā ienācis Ilmārs un aicinājis nosvinēt svētkus. Viņa piedāvājusi vīrietim alu, bet viņš atteicis, ka pašam ir polšs. Tad viņa tā kā aprāvās, bet tad turpināja, ka Ilmārs kritis pret gultas galu, sācis rīstīties un parādījusies asiņu peļķe. Viņa esot viņu pliķējusi, raustījusi, bet neesot nekādas reakcijas. Piezvanīju mediķiem un sūtīju Guntu mājās, lai gaida palīdzību. Viņa promejot vēl noteica: «Viņš laikam sadurts!» Tobrīd domāju, ka viņa dzērumā murgo, nevarēju iedomāties, ka viņa varētu izdarīt ko tik briesmīgu. Es taču cerēju, ka Ilmārs ir dzīvs, un nedomāju, ka viss ir tik nopietni.»

Drīz ieradušies «ātrie». Kaimiņiene, redzot auto starmešu gaismu, aizgājusi līdz mājai, bet, ieejot koridorā, dzirdējusi, ka viens no mediķiem jau zvana policijai un paziņo, ka vīrietis ir miris un uz ķermeņa ir acīm redzamas vardarbīgas nāves pazīmes. «Ja viņš nebūtu nomiris viņas istabā, kas zina, kad vēl viņu atrastu,» nosaka kaimiņiene.

Cer uz kārtīgiem kaimiņiem

«Es te dzīvoju tikai četrus gadus, labi, ka par Guntas pagātni – ieslodzījumu un uzvedību – iepriekš neko nezināju, jo tad man nebūtu sirdsmiera ne dienu, ne nakti. Intuitīvi jutu, ka Gunta nav labs cilvēks, un sev tuvu viņu nekad nelaidu. Jau pēc pāris reizēm, kad viņa ar manu palīdzību gribēja risināt savas problēmas – tad naudu vajag, tad piezvanīt, pateicu, lai risina savas problēmas pati,» stāsta kaimiņiene. Runājot par mirušo, sieviete teic, ka Ilmārs vienmēr rupji lamājies, viņa viņam regulāri aizrādījusi un lūgusi to nedarīt vismaz viņas pagalmā. Kundze bieži viņu lūgusi palīdzēt smagos fiziskos darbos. «Pirms gadiem trim viņš bija lauzis gūžu, un no sākuma viņam arī bija grūti strādāt, bet jau pagājušajā rudenī un šopavasar viņš bija atveseļojies un gana stiprs, lai sev uzticētos darbus arī labi padarītu,» stāsta kaimiņiene.

No notikušās traģēdijas kādam būšot arī labums, domā sieviete. «Redz, kā vienā dienā atrisinājās problēma,» viņa teic. «Jaunbētiņu» īstie saimnieki dzīvojot kaut kur Brazīlijā, tāpēc ar īpašumu uzticēts rīkoties kādam gados jaunam cilvēkam. Jau vismaz pirms gada viņš izlēmis īpašumu pārdot, taču, iespējams, tieši īrnieku, proti, apgrūtinājuma, dēļ tas nav izdevies. «Šopavasar te bija zviedri atbraukuši. Bija arī strādnieki, kas visu sakopa, kokus un krūmus izzāģēja. Tagad tur ir skaisti, bet pirms tam – ārprāts, kas darījās,» galvu rokās saķer sieviete. «Ilmārs un Gunta it kā bija ielikti māju pieskatīt, bet neko nedarīja, labi, ka tā māja ar viņiem kopā nenodega. Ilmāra nāve ir ļoti bēdīgs notikums, bet saimniekiem tagad īpašumu noteikti būs vieglāk pārdot. Un mēs varam cerēt, ka mums beidzot būs kārtīgi kaimiņi.»

Noziegumā vaino nabadzību

Pēc nelaimes pagastā ļaudis gandrīz sadalījušies divās frontēs – vieni aizstāv Ilmāru un Guntu dēvē par slepkavu, otri – Guntu aizstāv, bet ir arī tādi, kas par abiem saka īsi: «Abi vienādi!» »VZ« ierodoties vietējā veikalā, gandrīz vai sanāk sapulce un ļaudis runā cits caur citu. Pārdevēja Ļuda stāsta, ka pēdējā pusgada laikā ik dienas satikusi Guntu, jo viņa bija iesaistījusies Nodarbinātības valsts aģentūras «simtlatnieku programmā» un arī veikalā šo to palīdzējusi – miskasti iznesusi, malku sanesusi. Ļuda atceras, ka liktenīgās dienas rītā, lai arī bijusi svētku diena, Gunta nomazgājusi pagasta pārvaldei logus. «Par nopelnīto naudu viņai sanāca cigarešu paciņa par 1,35 latiem, viens kilograms pelmeņu un 2 litri alus, viņa man vēl 30 santīmus palika parādā,» skaidri atceras pārdevēja. «Gunta nav slikta meitene, un, cik es viņu te redzēju, nu nebija viņa piedzērusies. Viņa bija ļoti izpalīdzīga. Viņai bija grūta dzīve. Man sirds iesāpējās, kā viņa reiz stāstīja, kā maizes kukulīti sadala trīs dienām un kā gaļas gabaliņu sadala pa ēdienreizēm. Jā, un kafiju viņa vienmēr pārbēra citā bundžā, lai Ilmārs neatrod, jo viņš mēdza grābstīties, bet viņš tak vienalga bija atradis to kafiju. Nu jā, no alus viņai bija kalorijas.» Ināra, bijusī kolhoza agronome, iestarpina: «Kāda nu viņa bija, tāda bija, tik tā dzeršana… Un ne jau ar nodomu viņa tam Ilmāra iedūra! Paskat, Marija un Ļuba skaidrā prātā viena otrai iekrāmēja!» «Droši vien pārdūra kādu asinsvadu. Es kā bodnieks uzskatu, ka pie visa vainīga nabadzība,» nosaka Ļuda.

Situsi arī savu māti

Kas īsti tovakar abu starpā noticis, noskaidro policija, taču vietējie neslēpj, ka šī nav pirmā reize, kad Gunta kaimiņam uzbrukusi ar nazi. Iepriekšējas reizēs vīrietis par notikušo gan neesot ziņojis policijai un nav meklējis arī mediķu palīdzību, jo savainojumi nav bijuši smagi. «Reiz Gunta viņam ar galda nazi, kuram bija apaļš gals, cauri visām drēbēm tā iedūra, ka krūts galā Ilmāram pat caurums bija. Un kājās ne reizi vien viņam bija durts,» zina stāstīt Jānis. Viņš atceras, ka savulaik Gunta situsi savu māti: «Pats savām acīm redzēju, kā viņa māti klapēja, ja tā nedeva naudu. Māte nomira ļoti sen, un kas zina, vai Gunta viņu nenomušīja, jo viņa bija vienos zilumos un galvā bija arī asinsizplūdums.»

Gunta jaunībā strādājusi kolhozā par traktoristi un bijusi ļoti skaista sieviete – slaida, gariem gaišiem matiem, akurāt kā slavenā filmu varone Nikita. Un sava izskata dēļ arī Guntas iesauka bijusi Nikita. «Iespējams, iesauka viņas galvā kaut ko iespaidoja un viņa tā arī uzvedās,» prāto vietējie. Skaidrā prātā Gunta bijusi normāla, bet iedzērusi kļuvusi skaļa un agresīva. «Viņa gan citus neaiztika, bet pati pa muti bija dabūjusi ne reizi vien, jo mēdza zagt. Pēc tam gan kādu laiku bija mierīga.»

Iespējams, sava skarbā rakstura dēļ Gunta tā arī neesot atradusi sev dzīvesdraugu, lai gan vīriešiem viņa patikusi. Arī bērnu Guntai neesot bijis. Savukārt par Ilmāru vietējie teic: «Par mirušiem nerunā sliktu, tāpēc labāk neteiksim neko. Bija viņam riebīga mute, ar savu runāšanu un arī uzvedību varēja nokaitināt jebkuru.» Juris neslēpj, ka nekad nav domājis, ka Ilmārs aizies tādā nāvē: «Domāju, ka pārdzersies un sirds noklapēs vai kur iekritīs un, laikā nesaņēmis palīdzību, kur nomirs. Es pats ziemā viņu divas reizes no nāves izglābu – bija sniegā iekritis un aizmidzis.»