"Latvijas lepnums" Jēkabpilī spārdījis sievu un nogalinājis meitu

«Skaidri atceros to vienu reizi, kad viņš savu dzīvesbiedri tepat aiz mājas vilka pa zemi aiz matiem un spārdīja ar zābakiem. Var būt, ja tovakar sieviete būtu tuvumā, viņš būtu nositis viņu, nevis meitiņu,» saka Viļa Simanova, kurš ar virtuves nazi aukstasinīgi nodūra savu septiņus gadus veco meitiņu, bijusī kaimiņiene.

Par baiso traģēdiju Jēkabpils centrā, kas risinājās 29. aprīļa naktī, liecina vairs tikai izdegusī māja un deguma smaka tuvākajā apkārtnē. Tonakt pulksten 2.35 ugunsdzēsēji saņēma izsaukumu dzēst degošo divstāvu māju Pasta ielā 83, kur liesmas plosījās pirmajā stāvā un bija apņēmušas arī jumtu. Kamēr dzēsēji darīja savu darbu, policija saņēma telefonisku informāciju no kādas sievietes par to, ka viņas septiņus gadus vecās meitas tēvs zvanījis un atklājis, ka noslepkavojis bērnu un līķi nolicis vien dažus metrus no mājas attālajā garāžā.

Pārbaudot sniegto informāciju, policija norādītajā vietā atradusi bērna mirstīgās atliekas ar durtu brūci krūšu kurvī. Ekspertīzes dati liecina, ka dūriens skāris sirdi un plaušas, kā rezultātā iestājusies nāve. Likumsargi mājā atrada arī slepkavības ieroci – lielu virtuves nazi, uz kura vēl bija mazās Alises asinis. Pēc bērna nonāvēšanas vīrietis aizdedzinājis māju un aizbēdzis, tāpēc tika sākta 46 gadus vecā Viļa Simanova meklēšana. Pēc gandrīz desmit stundu ilgas meklēšanas vīrietis tika aizturēts Ķieģeļu ielas mikrorajonā. Simanovs bija alkohola reibumā, pie viņa atrasta arī divu litru alus pudele, liecina policijas sniegtā informācija. Aizturēšanas laikā viņš uzvedies mierīgi. Tiesa, likumsargiem uzreiz nebija iespējams ar aizturēto kontaktēties, jo viņš bija šoka stāvoklī.

Sēdējis cietumā par nestrādāšanu

Simanovs policijas redzeslokā iepriekš nonācis vairakkārt, bijis sodīts, taču sodāmības dzēstas. Jēkabpilī runā, ka 90. gadu sākumā Vilis nodūris kādu jaunieti un par to vairākus gadus sēdējis cietumā. Vēlāk sarunā ar »VZ« Viļa brālis Miķelis par šo apgalvojumu skaļi smejas un atklāti paziņo: «Tas taču biju es!» Viļa vienīgais likumpārkāpums esot bijis vēl padomju laikā, kad viņš saskaņā ar tā laika likumiem saņēmis vairāku diennakšu ilgu cietumsodu par nestrādāšanu.

Plašākai sabiedrībai Simanova vārds izskanēja «Latvijas lepnums 2008» apbalvošanas ceremonijā, kur pats Valsts prezidents Valdis Zatlers viņam spieda roku par Daugavā slīkstoša zēna izglābšanu. Toreiz gan upē slīka divi puikas, taču vienu izglābt neizdevās, un Simanovs to ļoti pārdzīvoja. Avīzei «Brīvā Daugava» viņš toreiz teica, ka notikušo gribētos aizmirst, jo esot grūti saskarties ar nāvi, un sākumā viņam pat bijusi liela vainas apziņa, ka nav spējis izglābt abus bērnus. Vilis arī ar lepnumu stāstīja par saviem bērniem, kas viņam, tāpat kā pārējiem tautas brāļiem, čigāniem, ir svarīgākā un dārgākā vērtība. Simanovs ar mīļumu stāstīja par tolaik tikai piecus gadus veco Alisi, kuru sargājot kā acuraugu un pat ar vecākajiem brāļiem un māsām nelaižot uz upi peldēties. Bez tam Simanova kontā ir palīdzība arī kādai sievietei, kurai netālu no Viļa dzīvesvietas uzbruka trīs jaunieši. Vilis palīdzējis upurim atbrīvoties no varmākām un vienu pat aizturējis.

Negribēja pieļaut meitas aizvešanu

Policija vēl precizē notikušā apstākļus un noskaidro tēva rīcības motīvus. Taču ir zināms, ka tēvs ļoti nav vēlējies zaudēt meitu, jo māte Alisi gribējusi ņemt sev līdzi uz Angliju. Dienā pirms slepkavības Vilis, viņa dzīvesbiedre Aiga un mazā Alise tikās ar bāriņtiesas darbiniekiem, lai apspriestu, ar kuru no vecākiem septiņgadīgai Alisei būtu jādzīvo. Līdz šim meitene dzīvojusi divatā ar tēvu, viņas mamma ar nepilnus divus gadus veco brālīti bija pārcēlusies uz dzīvi Anglijā, bet tad ieradusies Jēkabpilī, lai ņemtu sev līdzi arī meitu. Nespēdams samierināties ar to, Vilis esot izteicis draudus, ka viņš rīkošoties.

Jāpiebilst, ka vīrietis oficiāli nekur nestrādāja, jo invaliditātes dēļ varējis darīt tikai vieglus gadījuma darbus, iztika no pašvaldības pabalstiem – pēdējos gados viņa un ģimenes apgādāšanai iztērēti ap 5000 latu. Alise rudenī uzsākusi mācības Jēkabpils poļu pamatskolā – gan kaimiņi, gan bāriņtiesas pārstāvji un skolotāji viņu raksturo kā jautru, apķērīgu bērnu. Arī par Vili neko sliktu nesaka – esot bijis vienmēr pieklājīgs un laipns, problēmu ar alkoholu nebija, kautiņi mājās rīkoti netika. Pērn gan Aiga sūdzējusies par Simanova uzvedību un vērsusies policijā ar iesniegumu, ka Vilis viņu piekāvis. Kādu laiku viņa pat pavadījusi krīzes centrā.

Meitu ļoti mīlējis

Tieši iepriekšminēto labo darbu un lielās bērnu mīlestības dēļ radi, draugi un paziņas negrib ticēt, ka Vilis spējis izdzēst sava bērna dzīvību. «Ārēji viņš bija izpalīdzīgs, laipns un atsaucīgs,» Vili raksturo Pasta ielā kaimiņos dzīvojošā Intas kundze. Viņa apstiprina, ka Vilis ļoti rūpējies par saviem četriem bērniem no iepriekšējās laulības, tāpat dzīvesbiedrei Aigai palīdzējis izaudzināt viņas nu jau pieaugušo meitu no iepriekšējām attiecībām, kā arī rūpējies par abu kopējiem bērniem – Alisi un viņas nepilnus divus gadus veco brālīti. «Alisi viņš vispār ļoti lutināja, viss bija viņai, Vilis Alisei visu atļāva darīt,» omas teikto papildina Intas kundzes mazmeita. «Nezinu, kas viņam uznāca visā tai kreņķī, ka meitu varētu atņemt, galvā kaut kas sagriezās un laikam nostrādāja princips: ja nav man, lai nav nevienam. Viņš ir traks, ja šitā varēja izdarīt. Negribas ticēt, ka Alises vairs nav,» skumjās aizlūst Intas kundzes balss.

Sieviete stāsta, ka iepriekš nav ievērojusi nesaskaņas starp Vili un Aigu, tiesa, Aiga reizēm atnākusi aizņemties kādu latu, jo Vilim gribējies pīpēt, un viņš kļuvis nervozs, tāds kā agresīvs. «Tā jau viņa nekad nesūdzējās par Vili, var jau būt, ka iekšā bija nesaskaņas, bet uz āru tas netika iznests,» prāto kaimiņiene. Vienīgā, kas mājās tikusi, kā saka Intas kundze, dresēta, bijusi Viļa 16 gadus vecā meita Simona no iepriekšējās laulības, jo meitene regulāri sastrādājusi kādus nedarbus un pērn pat palikusi stāvoklī. «Sākumā tētis bija ļoti dusmīgs, sist gan nesita, bet pēc tam samierinājās, priecājās un mīlēja mazmeitiņu,» zina stāstīt kāda jaunās māmiņas draudzene. Simona ar mazuli dzīvojusi pie tēva, bet liktenīgajā vakarā devusies pie vecmāmiņas, kas dzīvo pilsētas otrā galā, Daugavas otrā pusē. «Droši vien abi sastrīdējās. Vilis parasti Alisei ļāva iet kopā ar Simonu, bet tovakar nepalaida.»

Iedzerot aptumšojies prāts

Kamēr »VZ« runāja ar kaimiņiem, pie nodegušās mājas apstājās divi manāmi ieriebuši kungi un, paziņojuši, ka negrib tikt filmēti, vismaz piecas reizes lūdza, lai par Vili raksta tikai labu. «Tas cilvēks ir ļoti godīgs, izpalīdzīgs un labs, un nevajag skatīties, ka viņš ir čigāns. Viņš ir labākais no visiem čigāniem, un, godīgi sakot, viņš nemaz nepinās ar savas tautas brandžu, bija kopā tikai ar saviem brāļiem. Mums ir šoks, ka viņš ko tādu izdarīja, bet viņš gribēja meiteni noturēt par dzīvības cenu. Nu, puiku, viņš pats reiz izteicās, tik ļoti neturot pie sevis, jo atšķirībā no meitas viņā esot maz čigāniskā, viņš esot baltais,» saka viens no vīriešiem. «Vilim bija lielas problēmas, jo Aigas brālis, kam pieder šī māja, meta viņu ārā. Un vēl meiteni, kuru viņš bija gatavs uz rokām nesāt, māte gribēja atņemt.» Vīrieši arī atklāj, ka Vilis nedrīkstējis dzert, tad viņam «aptumšojās prāts». Vilis arī neesot dzēris, Aiga vienmēr pratusi viņu atturēt. «Saprotiet, mēs vīrieši varam iedzert šņabi un vēl ko, bet viņam pietika ar diviem aliņiem, lai kļūtu nekontrolējams. Varbūt tovakar iedzēra, nerakstiet par viņu sliktu,» kārtējo reizi teic vīrieši. Savukārt savu tautieti Aigu abi vīrieši raksturo īsi: «Vienkārši latviete! Padzīvoja ar Vili un pēc tam gribēja zemē iemīt. Aizlaidās uz Angliju, saprata, ka tur būs vieglāk.»

Vilcis aiz matiem un spārdījis kājām

Savulaik Vilis ar Aigu un pavisam mazo Alisīti dzīvojis dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcas mikrorajonā, bet tad pārvākušies uz centru. Interesanti, ka tieši tai pašā mājā pašvaldība viņam ierādījusi mitekli apmēram pirms mēneša, pēc tam, kad viņam Aigas brālis licis atstāt Pasta ielas mitekli. Bez tam pašvaldība viņam ierādījusi to pašu dzīvokli, kur vēl šoziem mita Simanova māte, bet, nespēdama samaksāt komunālos maksājumus, ar pašvaldības atbalstu sieviete pārcēlās uz citu dzīvokli, kur dzīvošana ir lētāka, jo tur ir malkas apkure. Vilis gan uz mātes atbrīvoto dzīvokli nav steidzies pārvākties, tajā dzīvojis viens no viņa dēliem, savukārt »VZ« šajā dzīvoklī izdevās sastapt Viļa brāli Miķeli.

Daudzdzīvokļu namā kaimiņienes labi atceras, ka, lai arī pret citiem bijis bezgala laipns un izpalīdzīgs, pret savu dzīvesbiedri Vilis jau tolaik izturējies ļoti nežēlīgi. «Aiga reti kad ar viņu un mazo gāja kopā, laikam baidījās no viņa, jo viņš sievieti sita. Viņa gan arī daudz strādāja, viņai bija sava kafejnīca centrā. Mājās vienmēr bija skandāli, daudzdzīvokļu mājā taču viss labi dzirdams un reizēm arī redzams. Skaidri atceros to vienu reizi, kad viņš to sievieti tepat aiz mājas vilka pa zemi aiz matiem un spārdīja ar zābakiem. Varbūt, ja tovakar sieva būtu tuvumā, viņš būtu nositis viņu, nevis Alisi. Viņā pašā un arī brāļos vienmēr bijis daudz agresijas,» stāsta kāda Ziemeļu ielas 22. nama iemītniece. «Ne Vilis, bet viens cits brālis regulāri ņirgājās par māti, un viņa bija spiesta pat mukt prom no mājas. Brāļiem arī savstarpēji bieži notiek skandāli un kautiņi, īpaši, kad viņi iedzer. Arī pēc Alises nāves dzīvoklī visu nakti skandalējās un trokšņoja.»

Savukārt par Viļa māti, kas izaudzinājusi septiņus bērnus, kaimiņienes teic tikai to labāko – strādīga, laba un laipna. Sievietei allaž bijis piemājas dārziņš, pati to rakusi, sējusi un stādījusi, vasarās skrējusi uz mežu ogās un sēnēs, sējusi slotiņas, lai arī ziemā būtu kādi ienākumi. «Viņu dzīvē viss sagruva drīz pēc Viļa tēva nāves. Padomju laikā, kad viņi mūsu mikrorajonā ievācās, viņi bija materiāli labi nodrošināti cilvēki. Vēl kā šodien atceros sniegbaltos palagus, kuros, iebraucot jaunajā dzīvesvietā, bija saliktas viņu mantas un skaistās baltās virtuves mēbeles un pulētās sekcijas,» pagātnē lūkojas kāda sieviete.

Slepkavas brālis vainu saskata mātes rīcībā

Viļa brālis Miķelis, kurš ir bezgala steidzīgs un sarunai atvēl pavisam īsu brīdi, teic, ka daļa vainas par notikušo traģēdiju jāuzņemas arī meitenes mātei. «Vajadzēja saprast, ka Vilis negrib no meitenes šķirties. Viņš bija ļoti dusmīgs, ka Aiga nozaga puiku – neko nepasakot aizveda uz Angliju, no turienes tik piezvanīja un pateica, ka abi ir prom. Un nav tā, ka Vilis negribēja mazo, jo viņš neizskatās pēc čigāna, viņam vienkārši vēl nebija iespējas par viņu cīnīties, jo puika bija ārzemēs.» Miķelis zina stāstīt, ka liktenīgajā vakarā Aiga mānījusi Vili un visādi centusies Alisi izvilināt no mājas, bet tas viņai nav izdevies. «Nu un tad naktī, tas viss tā arī beidzās. Mēs tādi esam, ka neatdodam bērnus,» strikts ir Miķelis. Viņš piebilst, ka pirmā sieva arī nav dabūjusi līdzi sev bērnus, tos sev atstājis un audzinājis Vilis.

Nesaskaņas Viļa un Aigas attiecībās sākušās jau sen, kopdzīve beigusies apmēram pirms pusgada, bet pērnā gada nogalē Aiga ar dēlu pametusi Jēkabpili. Kā vienīgo abu šķiršanās iemeslu Miķelis min Aigas vecāko meitu, kuru Vilis «izvilka». «Viņai nepatika Viļa tautība, un dēļ tautības viss arī sākās, Zane sāka līst viņu dzīvē iekšā. Ja viņa nebūtu tā darījusi, Vilis un Aiga vēl šodien dzīvotu kopā, un viss būtu labi.»

Nav paticis čigānu dzīvesveids

Viļa brāļa Ērika sieva Natālija, kas ar saviem deviņiem bērniem vecumā no 6 mēnešiem līdz 13 gadiem, mīt sociālās mājas vienā istabiņā, par Alises nāvi ir ļoti noskumusi: «Mēs ļoti draudzīgi visi dzīvojām… Aiga gan ar mums nedraudzējās, viņai nepatika mūsu tautas dzīvesveids. Es bieži palīdzēju Vilim ar padomiem, redzēju, cik ļoti viņš mīl Alisi, viņš mīlēja arī mūsu bērnus. Un Alise man bija kā meita,» Natālija sāk raudāt. «Nezinu, kāpēc Vilis tā izdarīja… Viņš palika traks Aigas rīcības dēļ. Viss būtu bijis normāli, ja viņa nebūtu atbraukusi. Tās dienas, kamēr Aiga atkal bija pilsētā, Vilis bija kļuvis nervozs un agresīvs.»

Natālija bēdīgi atceras, kā Alise nereti palikusi nakšņot pie viņas, spēlējusies ar saviem brālēniem un māsīcām. «Kad saņēmu bērnu naudu, vienmēr mazliet iedevu Alisei. Reizēm Alise man izlīdzēja ar kādu latu. Tā mēs pa visiem kopā turoties kaut kā izdzīvojam,» savu dzīvesveidu skaidro Natālija, piebilstot, ka visiem viņas bērniem šaurajā istabiņā vietas nepietiekot, tāpēc viņi regulāri uzturas pie radiem vai vecvecākiem.

Saprotams, ka Aigai, citas mentalitātes cilvēkam, nav bijis pieņemams nedz dzīvesbiedra ģimenes dzīvesveids, ne viņa attieksme pret viņu pašu, tāpēc viņa arī izlēmusi doties uz Angliju dzīvot un strādāt, tur viņu jau gaidīja vecākā meita, kas tur mācās koledžā.

»VZ« diemžēl neizdevās sastapt pašu Aigu, taču tie, kas viņu bija redzējuši pēc atgriešanās no ārzemēm, atzina, ka sieviete kļuvusi citāda, viņa esot smaidoša, skaistāka un brīvāka, viņu gandrīz nevarot pazīt, cik ļoti viņa esot pārmainījusies.