Dēla acu priekšā sadeg vecāki

20 gadus vecais Imants no mājām prom bija aptuveni stundu, bet, kad atgriezās, nams jau dega milzu liesmās. Jaunā vīrieša māti un tēvu izglābt neizdevās.

Izsaukumu uz ugunsnelaimi Ādažu novada Lejasbākšu mājās dzēsēji saņēmuši pulksten 10.46, kad kāds zvanītājs ziņojis par lieliem dūmiem un atklātu liesmu. Ierodoties notikuma vietā no pusotru kilometru attālā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Ādažu posteņa, darbinieki konstatēja, ka ar ķieģeļiem apmūrēto koka māju pārņēmušas liesmas, turklāt jumta konstrukcijas jau bija iebrukušas. Pēc dažām stundām krāsmatās tika atrasti divu cilvēku līķi.

Iespējams, cilvēkus būtu izdevies izglābt, ja ugunsnelaime būtu pamanīta agrāk. Kaimiņiene Inta, kuras dzīvojamā māja atrodas aptuveni 50 metru attālumā no kaimiņmājas, tieši torīt ap pulksten 9 bija aizbraukusi uz Rīgu iepirkties, bet viņas meita ar bērniem ciemojās Stokholmā. «No rīta steidzos uz autobusu, uz kaimiņu māju nebija laika skatīties, bet, šķiet, viss bija mierīgi. Atgriezos pirms 11, pie autobusu pieturas satiku Imantu, nu jau mirušo mājas saimnieku Irēnas un Imanta dēlu. Puisis stūma riteni, viņš nāca no veikala Ādažu centrā. Jau pa gabalu redzējām, ka māja deg ar milzu liesmām,» sarunā ar »VZ« atceras Intas kundze. Sieviete sameklējusi mobilo tālruni un zvanījusi ugunsdzēsējiem, bet tobrīd pie degošās mājas jau piesteidzies ugunsdzēsējs, kurš izlūkojis situāciju. Glābēji tūlīt ķērušies pie darba un dzēsuši degošo namu vairākas stundas.

Dēlu šokā aizved uz slimnīcu

Intas kundze ar šausmām atceras situāciju, kādā bijis 20 gadus vecais Imants: «Liesmas bija tik lielas, ka mājai tuvu nevarēja pieiet, kur nu vēl tikt iekšā, lai glābtu cilvēkus. Puika bija pilnīgi rīcībnespējīgs, viņš krita histērijā, visu laiku kliedza: «Mamma, mamma!» Man kā kaimiņam bija briesmīgi uz to skatīties, saprotot, ka iekšā dzīvi sadeg divi cilvēki, bet dēlam redzēt, ka sadeg vecāki…Imants ļoti mīlēja un bija pieķēries mammai, viņš labi satika arī ar tēti.» Kaimiņiene teic, ka vēlāk puisi aizvedusi ātrā medicīniskā palīdzība, lai mediķi palīdzētu viņam atgūties no piedzīvotā šoka. Iespējams, dēls guvis tik smagu psiholoģisku pārdzīvojumu, jo jau no mazotnes sirdzis ar kādu ne pārāk smagu garīgu kaiti.

«Naktī pēc nelaimes nevarēju gulēt, jo bija ļoti neomulīgi, arī tagad arvien, paskatoties uz postažu un iedomājoties, ka divi cilvēki sadega, pārņem nelāgas sajūtas,» skumji saka Inta. Uguns varēja nopostīt arī viņas māju, jo tā atrodas tuvu, taču, par laimi, todien spēcīgais vējš pūtis liesmas uz otru pusi.

Kaimiņi bijuši saticīgi un klusi

«Tik žēl to cilvēku. Vēl dienu pirms nelaimes redzēju Irēnu, viņa tīrīja taciņu pie mājas. Viņi mums bija labi kaimiņi, jutāmies droši viņiem blakus. Nenoliegšu, ka viņi mīlēja iedzert, bet nekad te nenāca nekādi dzērāji, nebija nekādas trokšņošanas vai skandālu, viņi savā starpā bija ļoti saticīgi, klusi,» stāsta Inta. Irēna vairāk rūpējusies par pārtikas sarūpēšanu, un, lai gan 50 gadu vecajai sieviete pastāvīga darba nebija, vasarā ik dienas viņa brauca uz tirgu, kur pelnīja, pārdodot pašas lasītās ogas, sēnes un puķes. Arī ziemā viņa reizēm braukusi tirgoties. Vīrs Imants bijis vairākus gadus vecāks par sievu un «tāds nevarīgāks», stāsta Inta, tāpēc viņš vairāk darbojies pa māju – tīrījis un kārtojis. Savukārt dēls, kad vajadzējis, devies uz mežu pēc malkas.

Irēna Lejasbākšās dzīvojusi kopš bērnības, kad tēvam, strādniekam no Latgales, dzīvošanai ierādīta mežniecības pirtiņa. «Tēvs namiņu apšuva ar ķieģeļiem un paplašināja – izbūvēja jumta stāvu, jo viņam bija trīs meitas un dzīvošanai vajadzēja vairāk vietas. Irēnas ģimene gan dzīvošanai izmantoja tikai pirmo stāvu,» stāsta kaimiņiene. Irēnas tēvs – bargs un ļaužu nemīlēts cilvēks – šajā pašā mājā pirms daudziem gadiem aizgāja no dzīves pakaroties.

Iespējams, nodedzināta ļaunprātīgi

Ekspertiem pagaidām nav precīzas versijas par ugunsgrēka izcelšanās iemesliem. Tiek minēts, ka vaina varētu būt meklējama krāsnī vai neuzmanīgā rīcībā ar atklātu uguni, bet netiek izslēgta arī ļaunprātīga dedzināšana. «Nesaprotu, kā tas ugunsgrēks varēja izcelties. Tā ir liela mīkla,» domīgi galvu groza kaimiņiene. Inta atceras, ka Irēna smēķējusi, taču viņai neticas, ka sieviete tādā rīta stundā būtu aizmigusi ar cigareti. «Un vai tad abi būtu aizmiguši?» Turklāt dēls veikalā, kur nopircis divas divlitru plastmasas pudeles ar alu un saldējumu, nav bijis ilgāk par stundu. «Kaut kāda mistika. Nu labi, māja nodegtu, bet pašiem taču vajadzēja izglābties?!»

Intas kundze teic, ka Lejasbākšās elektrība atslēgta pirms vairākiem gadiem. «Kad kādreiz tumsā nācu mājās, redzēju, ka viņiem vienā logā spīd vāja gaisma. Iespējams, ka dega svece. Nedomāju, ka viņi krāmējās ar petrolejas lampu. Es gan nezinu, kā viņi tur iekšā dzīvoja, jo tik tuvu attiecību mums nebija, ciemos viens pie otra negājām.»

Versiju par ļaunprātīgu dedzināšanu kaimiņiene noraida: «Kurš tad būs tik ļauns un cilvēkus dedzinās?! Un kā tad tīši to māju varēja aizdedzināt?» Tomēr kundze nenoliedz, ka Lejasbākšas – nekustamais īpašums labā vietā – bijis radu iekārots. «Nezinu, kādas ir tās juridiskās lietas, bet pirms gadiem trim vai četriem te notika lielas izmaiņas – viena Irēnas radiniece nojauca žogu, malkas šķūnīti, pagrabu, izzāģēja dārzā kokus, sāka jaukt arī māju, lai to pārbūvētu, bet Irēna kaut kā visu nokārtoja un tomēr palika te dzīvot. Tad viņiem arī atslēdza to elektrību. Kaut kad īpašumu nāca skatīties arī pircēji, bet laikam Irēnas ģimene bija apgrūtinājums, un neviens to nepirka.»