Cēsu rajona Vecpiebalgas novada Taurenes pagasta Rūķīšu mājās 22. jūlija naktī risinājās traģiski notikumi – no smagiem miesas bojājumiem mira 59 gadus vecais Daniels. Policija aizdomās par vīrieša nonāvēšanu aizturējusi viņa vienīgo dēlu – 18 gadus veco Egilu.
Ceļmalā atrod mirušu velosipēdistu
Izsaukumu uz nelaimes vietu – lauku ceļu krustojumu, kas atrodas aptuveni simts metrus no Rūķīšu mājām, policija saņēma no kādas sievietes pavisam agrā rīta stundā. Sieviete ziņoja, ka uz ceļa guļ notriekts velosipēdists. Ceļu policijas darbinieki, kas ieradušies notikuma vietā, noraidījuši versiju par ceļu satiksmes negadījumu, izvirzot citu – notikusi laupīšana. Pavisam drīz atklājusies patiesā traģēdijas aina – vīrietis guvis nāvējošu galvas traumu konflikta laikā, kas izcēlies paša ģimenē.
Cēsu rajona policijas pārvaldes kārtības policijas biroja priekšnieks Jānis Goba «VZ» sacīja, ka jau tajā pašā dienā aizdomās par tēva nonāvēšanu aizturēts viņa nesen pilngadību sasniegušais dēls. Pašlaik izmeklēšana turpinās, ir nozīmētas dažādas ekspertīzes, bez tam aizturētais par notikušo stāstot dažādas versijas, informēja Goba.
Dzīvoja un pelnīja tikai dēlam
Līdz šim Egils nav izcēlies ar cietsirdību, savukārt Danielam bijušas gandrīz tikai labas rakstura īpašības – viņš bijis strādīgs un izpalīdzīgs, jau daudzus gadus vispār nav lietojis alkoholu, atmetis arī smēķēšanu. «Es nesaprotu, kas notika… Viņš taču to puiku viens pats izaudzināja, jo mātei nebija vajadzīgs ne Daniels, ne viņa bērns,» tā par tēva un dēla likteni saka ne viens vien vietējais. «Egils tai sievietei bija piektais vai sestais bērns, bet Danielam viņš bija vienīgais. Pirms kādiem desmit gadiem dzīvesbiedre padzina Danielu, bet vēl pēc pāris gadiem viņa no mājas izdzina arī pusaugu puiku.» Tad arī sākusies dēla un tēva kopējā dzīve Rūķīšos – pelēkā divstāvu ēkā, kurā ir vairāki dzīvokļi.
Daniels pats izremontējis pašvaldības ierādīto mitekli un to arī privatizējis. Egils mācījies Taurenes pamatskolā, bet tēvs strādājis visus iespējamos darbus, lai dēlam netrūktu ne pārtikas, ne apģērba, ne izglītības. Tiesa, pēc pamatskolas beigšanas Egils nav īsti vēlējies turpināt mācības, tāpēc ar diviem piegājieniem dažādās skolās vidusskolas kursu viņš tā arī neapguva. «Daniels visu līdz pēdējam atdeva Egilam, viņš deva visu, ko puika prasīja. Viņš Egila dēļ vispār tikai dzīvoja,» slaukot asaras un satraukumā lauzot rokas, »VZ« saka Daniela augšstāva kaimiņiene Zenta. «Daniels gribēja, lai viss ir labi un skaisti, palūdza man, lai puķes zem viņa loga sastādu, lai mašīnas neiebrauc tur ceļu.»
Tēvs neesot atgriezies no ezera
To, kas notika liktenīgajā naktī, nedz Zentas kundze, nedz arī pirmā stāva kaimiņš Pjotrs nav ne redzējis, ne dzirdējis, jo viss bijis kluss. «Egils man tonakt ap pusdiviem zvanīja, teica, ka tētis pazudis, vakarā ar riteni esot aizbraucis uz ezeru izņemt tīklu, bet tā arī neesot pārradies,» atceras Zenta. «Puika stāstīja, ka jau esot piezvanījis savas draudzenes mammai, kas braucot Danielu meklēt. Ap pulksten četriem Danielu atrada mirušu – tepat mūsu ceļa galā. Policijas eksperti teica, ka nāve iestājusies jau ap pusnakti.»
Savukārt Pjotrs atceras, ka tovakar ilgi nav varējis aizmigt, jo smelgusi kāja. Apmēram ap vieniem naktī viņš dzirdējis skaļu blīkšķi, it kā aizcirstos durvis, bet tā kā vakarā bija redzējis, ka pie tēva atnāk Egils, nav satraucies, jo domājis, ka kāds vienkārši iet uz tualeti. «Uz rīta pusi beidzot aizmigu, bet mani pēkšņi pamodināja klauvējieni pie durvīm – policija. Ļoti nobijos, lai gan neko neesmu izdarījis. Policisti skatījās uz mani un teica, lai ātri taisu vaļā šķūni, jo esot nogalināts Daniels un pēdas ved uz manu šķūni. Kamēr apģērbos un iznācu, šķūnis jau bija vaļā, un policija man paziņoja, ka es varu būt brīvs, jo izrādījās, ka pēdas ved nevis uz manu, bet paša Daniela šķūni,» noskurinās Pjotrs. Viņš atzīstas, ka 70. gados Ukrainā pavadījis divus gadus cietumā par ballē izraisītu kautiņu, taču šāda veida noziegumi viņam neesot izprotami.
Asiņainos palagus paslēpj šķūnī
Pjotrs stāsta, ka Egils tēvu nositis, kad tas gulējis. «Puika tēvam ar cirvja neaso galu bija sitis pa pakausi… Pēc tam viņš Danielu saģērba – uzvilka kreklu, bikses, vējjaku, kurpes, tad iecēla tēvu ķerrā un aizveda tur – ceļa malā, un izmeta kā suni. Pēc tam viņš turpat netālu nometa tēva riteni, lai izskatās, ka viņš braucis un pats nosities. Uztaisīja it kā nelaimes gadījums noticis, bet galvā aizmugurē tāds caurums… Vai tad te uz šitā ceļa tādu traumu var dabūt,» – tā Pjotrs. «Viņš pats tikai sev smagāku apsūdzību radīja. Svešu nedrīkst nosist, kur nu vēl tēvu…»
Kaimiņi gan brīnās, kā augumā nelielais Egils drukno, vismaz 100 kilogramu smago tēvu varējis iznest no dzīvokļu un iecelt ķerrā. To, ka slepkavība pastrādāta istabā, apliecinot gan asinīm notašķītās sienas, gan asiņainā gultasveļa, kuru Egils no gultas bija novācis, ielicis maisā un paslēpis šķūnī. Turpat noslēpta arī ķerra, kura slikti piepumpētā riteņa dēļ mīkstajā ceļa segumā atstājusi labi pamanāmas pēdas – dzelzs diska nospiedumu, kas pa taisno aizveda uz slēptuvi. Savas asinīm notrieptās bikses Egils bija pametis zem gultas. «Un pēc visa šitā viņam vēl nebija kauna zvanīties un tēlot, ka tētis pazudis,» kaimiņi šausminās.
Daniels par dēlu runājis maz
Daniels bijis visai mazrunīgs. Lai gan abi gan kopā makšķerēt gājuši, gan šādus tādus darbus pagalmā darījuši, par kaimiņa attiecībām ar dēlu neviens tikpat kā neko nav zinājis. «Vienreiz Daniels tik izteicās, ka puika dikti dārgu telefonu nopircis, it kā Egilam esot kādi parādi, bet vairāk arī neko,» teic Pjotrs. «Daniels strādāja bērnudārzā par kurinātāju, gāja uz visādām haltūrām, varbūt arī kāda naudiņa bija un puika pie tās gribēja tikt...»
Interesanti, ka Pjotru un Danielu saista vēl kāda lieta, proti, Daniela dzīvesbiedre un Egila māte savulaik bijusi arī Pjotra draudzene. «Reiz Daniels izmeta, ka par savu atzinis un audzinot manu dēlu Egilu, bet tad mēs izrunājāmies kas un kā. Egils noteikti nav mans dēls, jo jau vismaz gadu pirms Egila dzimšanas vairs netikāmies ar viņa māti. Man no citas sievietes ir meita ar Egilu viena vecumā,» neslēpj vīrietis. Pjotrs savulaik ar Egila māti esot pašķīries, jo sieviete pīpējusi un dzērusi, vecākie bērni mituši katrs pie sava tēva. «Daniels taču viņai vēlāk tos bērnus palīdzēja izaudzināt un uzturēt. Tiesa, pameitas sarīkoja Danielam bēres, taču viņa pati uz bērēm neatbrauca…» Zenta piebilst, ka Egila mātei nemaz neesot ļauts uz bērēm braukt, jo Daniels viņu nav vēlējies redzēt.
Sagrāva arī draudzenes nākotni
Nu jau kādu laiku Egils pie tēva vairs neesot dzīvojis, jo bija pārcēlies uz dzīvi pie draudzenes Vecpiebalgā, zina stāstīt kaimiņi. Tā kā puisis strādājis gaterī Taurenē un uz meitenes mājām sanākusi patāla braukšana, darbdienās viņš bieži nakšņojis pie tēva. Pagastā zina teikt, ka tieši draudzenes Kristīnes mamma bijusi tā, kas atradusi Danielu.
Par Egila draudzeni Kristīni kaimiņi izsakās pozitīvi, arī viņas māte esot kārtīga sieviete, kas Egilu pieņēmusi kā savu dēlu. Egila vienīgā interese, kā viņš arī norāda interneta vietnē «www.draugiem.lv», bija «mana mīļā Kika», abi turējušies cieši kopā un, iespējams, cerējuši kādreiz apprecēties, taču tagad sapnis sabrucis. Tieši Kristīnei un arī viņas mammai šis ir visgrūtākais brīdis. Abas sievietes no intervijas ar »VZ« atteicās: «Mums tas ir pārāk smags jautājums. Mūs jau tā pagastā gandrīz ar akmeņiem ir nomētājuši…»
Vai visā vainojamas narkotikas?
Taureniešu pamatversija, ka viss noticis naudas dēļ, kas bijusi nepieciešama narkotiku iegādei. «Dzirdēju, ka Egils bija sācis lietot narkotikas,» klusi saka Zenta. Arī Pjotrs atkārto to pašu: «Ja tajā lietā esi iepinies, tad naudas vajag daudz. Iespējams, narkotiku dēļ viņam bija aptumšojies prāts…» Tiesa, policijā »VZ« versiju par narkotiku klātbūtni nedz apstiprināja, nedz noliedza, taču ekspertīze šai sakarā esot nozīmēta.
Nekāda naida starp dēlu un tēvu iepriekš nav bijis, abi satikuši labi, vismaz publiski skandāli neesot manīti. Dzērbenes vidusskolas, kur iepriekšējā mācību gadā vakarskolas grupas 10. klasē mācījās Egils, latviešu valodas un kultūras vēstures skolotāja Mārīte Šķēle »VZ« stāsta: «Egils bija ar raksturu – no viņa varēja sagaidīt visu iespējamo, bet mēs bijām iecietīgi un miermīlīgi, pārējie skolnieki bija krietni vecāki un «apsēdināja» viņu diezgan ātri. Viņš uz mācīšanos nebija nasks, lai gan bija gudrs un varēja mācīties, bet viņš sprēgāja, ka bez mācīšanās esot tālāk ticis.» 10. klasi Egils tā arī nepabeidza, jo skolu vienkārši pameta.