«Latvijas Radio 2» klausītāju loks jau daudzu gadu garumā ir visai plašs – ne vienam vien ēterā dzirdamās balsis kļuvušas par neatņemamu ikdienas sastāvdaļu. Viens no cilvēkiem, kura ikdiena rit, darbojoties šajā radio, ir Gvido Linga, ko gan vairāk ierasts redzēt uz skatuves.
Bērnībā televīzijā deklamējis dzeju
Gvido Linga gan atpazīstams kļuvis ar savām muzikālajām aktivitātēm, taču tagad «Latvijas Radio 2» direktors Armīns Ronis, raksturojot Lingu, teic, ka «tas ir stāsts par to, kā viens normāls panks iemācījās taisīt radio ziņas».
Lingam darbs ar balsi paticis un interesējis vienmēr. «Un nebūt ne tikai muzicējot! Kad gāju pirmajā, otrajā klasē, Latvijas Televīzijā deklamēju dzejoļus krievu valodā. Radio tiku, pateicoties Baibai Palkavniecei, pirms vismaz desmit gadiem. No rītiem bija raidījums «Dīdžeja ādā», kur kopā ar dažādiem pazīstamiem cilvēkiem vadīju visu notiekošo. Baibai patika, kā es ar viņiem kopā darbojos, un viņa ierunājās, ka man jāpamēģina nopietnāk strādāt radio. Tajā laikā priekšnieks bija Uldis Duka un viņš, tādā labā nozīmē avantūristisks cilvēks būdams, pieņēma mani darbā. Ar balss tembru vien jau radio nepietiek, man nācās sūri un grūti strādāt, lai sasniegtu pieņemamu rezultātu,» savu iekļaušanos radio kolektīvā sarunā ar »VZ« atminas Linga.
Nedrīkst būt slikts garastāvoklis
Ārpus darba viņš radio cenšas klausīties maz. Ja nu vienīgi, braucot uz darbu, kādreiz paklausās «Latvijas Radio 2», lai saprastu, kā tas izklausās no klausītāja pozīcijām. «Man patīk klusums, mašīnā vislabprātāk klausos vien motora rūkoņā.»
Runājot par darbu radio, Linga atzīst, ka arī tagad, pēc «vismaz desmit nostrādātiem gadiem», tas joprojām katru reizi ir izaicinājums. «Jebkurā brīdī ir jābūt formā. Jābūt gatavam nemanāmi novērst pēkšņus misēkļus. Tas nav rutīnas darbs, kur tu vienkārši pārliec grāmatas no viena plaukta otrā un tā visu dienu. Te jābūt možam un modram. Vienmēr jābūt labā garastāvoklī, sliktais jāatstāj mājās. Taču ir tā, ka arī pats darbs uzlabo noskaņojumu. Ja kādreiz uz radio atnāc ne tik priecīgs, kā gribētos, tad prom dodies jau krietni labākā omā.»
Atpazīst pat pa telefonu
Linga pieradis, ka viņu sveši cilvēki ārpus darba atpazīst gan vizuāli, gan pēc balss, taču ir gadījumi, kas spēj pārsteigt. «Ne reizi vien ir bijis, ka sveši cilvēki atpazīst pa telefonu, tas gan man liekas jocīgi. Klātienē labi, saprotu, bet šitā! Ir bijis, ka zvani kādam meistaram, lai sarunātu, ka kaut ko vajag salabot, un, kad beigās nosauc vārdu, viņš attrauc – nu ja, es jau uzreiz sapratu, kas esat.»
Taujāts par šā gada plāniem, Linga saka, ka gribētu pabeigt Alberta koledžu, kur apgūst biznesa lietas. «Taču darbu radio tuvākajā laikā noteikti nepametīšu. Vienkārši gribu attīstīties un galu galā gribu, lai man ir nopietna izpratne par tām lietām, par kurām stāstu ziņās. Piemēram, par ekonomiku.»
Kopš agras bērnības Gvido Linga sapņojis par rokmūziķa karjeru. «Kopā ar brāli [Igoru] muzicējām līdzi ārzemju platēm. Viņš bija tāds kā ģitārists un dziedātājs, es biju bundzinieks un mazliet dziedāju. Tās neapzinātās vēlmes izpaudās jau toreiz.»