«Neesmu tas, kurš sēdēs pie datora, un, ja pie tā pavadīta, piemēram, stunda, ir sajūta, ka tas ir zemē nomests laiks,» pauž TV seja Armands Tripāns. Jau šonedēļ viņš devās uz ASV, lai piedalītos sacensībās «Red Bull Crashed Ice», un, gatavojoties šim pasākumam, vēl pirms nedēļas paguva ar slidām nolaisties pa Siguldas kamaniņu trasi.
Trīs soļi līdz 60 km/h
«Red Bull Crashed Ice» ir sporta veids un arī vienreizējs šovs, kurā slidotāji pa ledainu trasi laižas lejā no kalna. Noteikumi ir vienkārši – skrien, grūd un, pats galvenais, noturies kājās, lai trases lejasgalā nonāktu pirmais. «Jau pagājušajā gadā Kanādā sapratu, ka tas man patīk vislabāk. Kad stāvēju «Crashed Ice» trases augšgalā, sapratu, ka šo nevar salīdzināt ne ar ko citu. Esmu darījis trakas lietas, bet nekas nevar līdzināties šim. Es pat nevarētu teikt, ka laišanās ar slidām no kalna ir ekstrēmākais, ko esmu darījis, jo ekstrēmi manā izpratnē ir tad, kad tu riskē ar dzīvību. Šis ir savādāk. Ja grib ar kaut ko salīdzināt, startā sajūta ir kā lielā vējā stāvot pie Vanšu tilta margām. Tad tu pasper trīs soļus un jau traucies ar 60 km/h lielu ātrumu. Kad tiek dotas piecas sekundes līdz startam, man ir trīs sajūtas: no vienas puses – pilnīga panika, no otras – gribas pazust un neko nedarīt, bet, kad atveras vārti, ir trešā sajūta – vairs neko nedomā,» »VZ« savas sajūtas raksturo Tripāns.
Suņi, augstums un garlaicīga dzīve
«Man ir bail no garlaicīgas dzīves. Neviens nezina, kad viņa laiks beigsies – tad labāk to izmantot, lai ir patiesi interesanti. Ir jāmāk svinēt dzīve, un ar to es nedomāju ballītes un alkoholu. Vēl man ir bail no suņiem un augstuma. Ja man nebūtu bail no augstuma, droši vien dzīvotu pavisam citādu dzīvi. Varbūt nopirktu «BASE Jump» izpletni, lēkātu no jumtiem,» prāto Tripāns. Viņa ekstrēmās nodarbes radi un draugi pilnībā atbalsta. «Laikam redz, ka man tas patīk. Visas problēmas sākas ar to, ka cilvēki nedara to, kas viņiem patīk. Strādā darbu, kas nepatīk, satiekas ar meitenēm, par kurām skaidri zina, ka nekas ilglaicīgs nevar sanākt. («Tāpēc viņam nav pastāvīgas meitenes,» Tripānu uz zoba pavelk kolēģi, TV žurnālisti). Man ir palaimējies, jo man ir mērķis. Zinu, ka aizbraukšu uz ASV, stāšos trasē un būšu apmierināts, pat ja nevinnēšu.»
Sapņos piespēlē Dārziņam
Padsmitnieka gados Tripāns trenējās hokejā kopā ar Mārtiņu Karsumu un Lauri Dārziņu, tomēr par profesionālu hokejistu izlēma nekļūt. «Hokejs man joprojām patīk, un uz «Dīķu hokeju» uztaisījām komandu, tomēr spēlēt regulāri amatieru līmenī negribu. Ja esi kaut ko darījis profesionālā līmenī, nevar sevi apmānīt, spēlējot amatieru līmenī, kur tā vien jāsargās, lai nedabūtu pa zobiem. Tad jau labāk izvēlos lietas, ko iepriekš neesmu mēģinājis. Profesionālajā sportā vajadzīgs milzīgs gribasspēks, liela apņemšanās. Gribēju dzīvot citādi un izbaudīt to, kas profesionāliem hokejistiem, iespējams, ir liegts. Viņi bijuši daudzās valstīs, bet neko no tām nav redzējuši. Mārtiņš Karsums Davosā pirmo reizi bija kalnos, redzēja snovbordu. Man to gribas izbaudīt, un es nenožēloju, ka nekļuvu par hokejistu. Ja nu vienīgi reizēm sapņos Dārziņam vai Karsumam no aizsardzības zonas dodu tālo piespēli,» pasmejas Tripāns.
